Uzceļ Pededzi uz kājām

Bērniem jāstudē

Zootehniķe ar 25 gadu stāžu, kolhoziem brūkot, palika bez darba. Pēc vīra nāves vecākajam puikam bija 14, dvīņu zēnam un meitenei — 12 gadu. Izvadījusi atvases cauri vidusskolai, māte saprata — augstskolu nepavilkt. A.Kūle nevarēja iedomāties kādam ko lūgt. Pededziete, skolotāja Olga Sīpola nelikās mierā: "Bērniem jāstudē. Raksti vēstuli uz Ameriku Petričekiem!"

Sīpola šo ģimeni pazina kopš 90.gadu sākuma. Kad pēc 18 gadu pārtraukuma Pededzes pamatskolā atjaunoja latviešu plūsmu, dzimtās vietas apciemot ieradušies Petričeki palīdzēja sagādāt grāmatas, burtnīcas, rakstāmpiederumus, ar naudu sāka atbalstīt trūcīgo ģimeņu bērnus, kuri labi mācījās. Arī A.Kūles lūgums tika uzklausīts. Viņas dvīņi studijām saņēma 900 latu. Pededziete Mirdza Korne, kura ieteikusi Petričekus Latvijas lepnuma akcijai, zina vismaz 21 jauno pededzieti, kam palīdzējis šis pāris, un deviņus bērnus, kas viņu sūtīto pabalstu saņem joprojām. Neliela summa — ceļa nauda braucienam uz 30 kilometru attālo Alūksnes ģimnāziju — tiek piešķirta arī viņas pašas vecākajam dēlam. Apmaiņā pret labu uzvedību, atsacīšanos no cigaretēm un grādīgajiem dzērieniem, kā arī liecības kopijām un katra semestra beigās Petričekiem uzrakstītām vēstulēm, kā gājis skolā.

Nav miljonārs

Pededzē ir pieci vakarā, bet Vašingtonas štata Šeltonā, kur pēdējo ziemu pēc nākampavasar plānotās pārcelšanās uz Latviju vada Petričeki, — septiņi no rīta. "Dodiet man tikai desmit minūtes, lai varu sev uztaisīt tēju, tad būšu jūsu rīcībā," telefona zvana uzmodinātais Juris Petričeks ir pretimnākošs. Par nominēšanu Latvijas lepnumam aizkustināts līdz asarām, viņš bez klīrīguma nosaka: "Publicitāti neesmu nekad meklējis, taču man nav iebildumu pret to: varbūt kāds cits arī iedomājas izdarīt kaut ko labu." Tad piekodina — vismaz tikpat daudz vietas, cik viņam, rakstā atvēlēt sievai Ritai, ar ko laulībā nodzīvoti 46 gadi. Dzimusi Rīgā, kara un juku laikos bēguļojusi pa dažādām Latvijas pilsētām, viņa vīra sirdij tuvo Pededzi ir pieņēmusi kā savējo.

"Pededzes pagastā droši vien domā, ka esmu megamiljonārs," nosmej pensionētais elektroinženieris, radaru speciālists, ilggadējs Okupācijas muzeja padomes un Latviešu fonda padomes loceklis. "Tāds neesmu. Bet visus brīvos līdzekļus esmu ieguldījis Pededzē. Mana dzīves jēga: lai kaut kas paliek Pededzē, lai Pededzi neaizmirst. Kā mana tēva, tā sievastēva — ārsta — dzīves princips bija absolūts godīgums un devīgums. Ja tu cilvēkam uzticies, viņš šo uzticību 100% dod atpakaļ."

Petričeku dzimta šo pasaules nostūri par savām mājām izvēlējās 1875.gadā. Jura vecvectēvs Kārlis Petričeks, glābdams dēlus Kārli, Francu un Ladislavu no iesaistīšanas Austroungārijas karā, pameta Hradeckrālovi Čehijā un nopirka 4985 hektāru lielo Kudepes muižu. J.Petričeks 1936.gadā piedzima Pededzes viensētā, sauktā par Liepāju. Viņa tēvs Jevgenijs, pirmskara pagastvecis, bija iegādājies arī Sileniekus — zemes strēli gleznainā Pededzes un Virguļicas upītes satekā. 1941.-gadā Pededzes turīgākā dzimta, kuras īpašumu platība bija sarukusi līdz 200 hektāriem, tika izdzīta no mājām. Pēc kara trīs bērnu ģimene devās bēgļu gaitās: cauri Polijai un Čehijai nonāca Vācijā, no kurienes emigrēja uz Ameriku.

J.Petričeks Latviju pirmoreiz apciemoja 1976.gadā, taču līdz dzimtajam pagastam braukt bija liegts. 1991.gadā, beidzot ieraugot Pededzi, no tēva mājas Liepājas bija palikuši vien daži baļķi un garā bērzu aleja. "Esmu tās galā stāvējis un dažu asaru nobirdinājis," atzīstas sirmais vīrs.

Kad ģimenes īpašumā atgriezās pussabrukušie Silenieki, tagad saukti par Silenieku dzirnavām, Petričeki izlēma mājas uzcelt no jauna un nodot sev tīkamu cilvēku rīcībā. 2001.gada beigās mērķis bija sasniegts. "Iegāju savā istabā, pa kuras logu redz Virguļicas un Pededzes sateku, un sajūta bija: esmu pamodies, es ESMU! Tā ir skaistākā vieta Latvijā…" Uzzinājis, ka plānoju apmeklēt Pededzi, desmitiem tūkstošu kilometru prom esošais vīrs ceļu uz Silenieku dzirnavām sāk izklāstīt tā, it kā katrs tā līkums atrastos viņa acu priekšā. "Mājā dzīvo brīnišķīga jauna ģimene. Mums pašiem nav bērnu. Viņu trīs mazie ir kā mūsu mazbērni."

Glābj izzūdošās zivis

Nomaļo Silenieku viensētu jau septiņus gadus par mājvietu izvēlējušies izbijuši rīdzinieki, kas ieguvuši maģistra grādus ar zivkopību saistītās studijās: Armands Roze — Latvijā, Ilze Circene — Norvēģijā. Viņu bērniem Miķelim, Ancei un Līvai ir divi, pieci un deviņi gadi.

A.Roze darbojas ar lašveidīgo — varavīksnes foreļu, strauta foreļu, alatu, sīgu, palliju — mazuļiem, rūpējas par izmirstošo zivju sugu atjaunošanu Latvijas upēs. Viņa interese pārcelties dzīvot uz laukiem sakrita ar Petričeku sāktajiem pārvaldnieka meklējumiem atgūtajam īpašumam. "Petričeki satiekoties iedvesa savu neaprakstāmo uzticamību," atceras A.Roze. 2000.gada vasarā lēmumu pārvākties uz nepabeigtu māju meža vidū, kas apdzīvojama kļuva tikai ap Ziemassvētkiem, A.Roze ar dzīvesbiedri pieņēma ātri. Rūgtumu par trīs nesekmīgajiem mēģinājumiem zivjaudzētavai piesaistīt Eiropas naudu notušēja Amerikas partneru nesavtība. "Petričeka finansējums, mūsu smadzenes," A.Roze saka par ģimenes rūpalu. Nebūtu Petričeku, viņa ģimene, visticamāk, strādātu ārzemēs savā nozarē. "Varam braukt uz Eiropu cīnīties par izzūdošām zivju sugām, bet tādas ir arī Latvijā," uzsver A.Roze. "Mēs Petričekus satikām pēdējā brīdī.