Skolotāja Mārīte Palkavniece sporta dzīvē ierāvusi visu Gaismas skolu.
To, ka Gaismas speciālās internātpamatskolas sporta zālē kaut kas notiek, var dzirdēt pa gabalu. Kad pēc nejaušas iemaldīšanās skolas virtuvē esam nokļuvuši pie pareizās ieejas skolā, pāris skolēnu mums izskrien pretī un, pat nejautājot, aizved tieši līdz sporta zālei. Ne velti — tobrīd tur atrodas visa skola. Pilnā sparā rit sacensības virves vilkšanā, un gaisā virmo tādas emocijas, kas liek domāt, ka sacensību nozīme pielīdzināma vismaz pasaules čempionātam.
Sportistu vidū ir visi skolas skolēni: no maziem ķipariem, kas tikai turas virves astē, līdz pašiem lielākajiem — septītklasniekiem. Galvenie līdzjutēji ir klašu audzinātāji, direktore, medmāsa, arī tiesnešu un sekretāra lomā ir skolas darbinieki. Tam visam pa vidu arī ņiprā skolas sporta skolotāja Mārīte Palkavniece.
"Skolotāja ar lielo burtu," kā viņu nodēvē kolēģe, jau vairāk nekā 30 gadu strādā ar bērniem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, viņa izaudzinājusi ne tikai Latvijas, bet arī vairāku pasaules speciālo olimpisko spēļu medaļniekus. Un tieši viņa ir atbildīga par to, ka sporta dzīvē ir ierauta visa skola.
Dažādas sporta sacensības Gaismas skolā nav nekāds retums, vienalga, vai tā būtu virves vilkšana, stafetes, spēle Noķer pirmo vai kāda cita M.Palkavnieces izdomāta disciplīna. Bērni staigājot M.Palkavniecei pakaļ jau pirmdienas rītos: "Lūdzu, skolotāj, kas mums šonedēļ būs pa sacensībām?" Kādreiz sporta sacensības skolēniem rīkotas ik nedēļu, tagad, kad M.Palkavniece skolā vairs nestrādā pilnu slodzi, bet gan trīs dienas, sanākot retāk. Savulaik skolēniem līdzi turējusi arī skolotāju komanda. "Oi, kādreiz, kad mēs bijām jaunākas, skolotāju komanda slēpošanā stafetē startēja kopā ar bērniem. Vecākā audzinātāja uzrullēja bumbierenes un dragāja, tomēr cilvēks gados — 70 gadiem pāri. Direktore finišā apgāzās, bet vienalga mēs vinnējām," atceras M.Palkavniece.
Prot aizraut
Ar sportu viņa bijusi saistīta visu mūžu. Savulaik guvusi panākumus dažādās slēpošanas disciplīnās, un, kad 17 gadu vecumā bija jāizvēlas tālākais dzīves ceļš, svārstīdamās starp matemātikas vai valodu studijām, beigās sekojusi klasesbiedrenēm, kas stājušās Fizkultūras institūtā. "Tēvs teica — tur jau iet tikai tie, kam nekā nav galvā. Mani negribēja vispār pielaist pie eksāmeniem, jo mans svars toreiz bija tikai 37 kilogrami. Teica — te nav bērnudārzs," stāsta M.Palkavniece. Nu jau Gaismas skolā viņa esot "sena". "Tas ir viņas sirds aicinājums. Visu mūžu viņas dzīve ir bijusi sports. Mēs uzskatām, ka viņa ir mūsu lepnums," teic viņas kolēģe speciālās izglītības pedagoģe Gita Skrode. "Mārīte prot aizraut," stāsta G.Skrode. Par to liecina arī piepildītā skolas sporta zāle virves vilkšanas sacensībās — bērni cīnās ar īstu sportisku niknumu un skaļi atbalsta arī pārējos. "Labākais jau tā izkliegšanās. Tagad viņi drīkst kliegt," saka M.Palkavniece. Kas ir viņas formula, lai piesaistītu sportam gan bērnus, gan pieaugušos? M.Palkavniece parausta plecus: "Vispār nekāda. Man neviens nekā neatsaka." Savus skolēnus M.Palkavniece sauc par kolosāliem un uzskata — ir stereotips, ka ar garīgi slimiem bērniem ir grūtāk strādāt. Sākumā par daudziem gan liekoties "ārprāts, es taču no viņa pilnīgi neko neuztaisīšu", taču arī tie "tagad republikā pa augšgalu iet". Stundās viņa vienmēr cenšas bērnus paslavēt, parādīt, ka pūles tiek novērtētas. "Jūs redzējāt, ikviens bērns — liels, mazs, tievs, resns — nejūtas, ka viņš ir sliktāks. Viņš ir lepns — es arī biju tai komandā, kas uzvarēja, kaut gan viņš tur tikai to virves asti [turēja] un vairāk neko. Galvenais — pie mums neviens nesmejas par tiem, kuri dara, bet nevar," viņa saka. Vērtējot to skolēnu līmeni, kuri atnākuši no citām skolām, M.Palkavniecei nācies secināt, ka parastajās skolās no slimiem bērniem cenšas norobežoties, nevis attīstīt. Tomēr ne par ko labu atzīmi pie viņas neviens dabūt nevarot, skolēniem esot kārtīgi jāpacenšas. Atzīmes tiekot liktas, vadoties pēc skolēnu spējām, jo nav, iespējams, ierindot vienā kategorijā, piemēram, māsas Ievu un Lieni Ķimenes, "kas visus puikas apskrien", ar kādu citu. Abas māsas Ķimenes un viņu brālis Aleksandrs esot īpašs gadījums — šo ģimeni esot jāieraksta Ginesa rekordu grāmatā. Visi trīs ģimenes locekļi ir dažādu godalgu ieguvēji Eiropas un pasaules čempionātos, Latvijā viņām konkurentu neesot. Labāko sportistu panākumi motivējot censties arī citus.
Pērn Gaismas skola skriešanas sacensībās bija labākā no kopumā 54 Latvijas speciālajām skolām, lai arī dalībnieku vidū tā bijusi viena no mazākajām. "Izrādījās — mēs saņēmām visvairāk medaļu un balvā dabūjām plazmas televizoru. Apraudājāmies no prieka," stāsta M.Palkavniece.
Minhauzena stāsti
Prasme ar nopietnu izteiksmi pasniegt arī gluži nenopietnas lietas palīdzējusi M.Palkavniecei kolēģu vidē iegūt atzinību par viņas Minhauzena stāstiem. "Mārītei ir vienreizēja humora izjūta," stāsta G.Skrode. Tieši šā iemesla dēļ skolas ekskursijas bez viņas esot grūti iedomājamas. "Bet, jo nopietnākas lietas es stāstu, jo vairāk viņas rēc," pukojas M.Palkavniece. Jau atkal savā nopietnajā izteiksmē viņa atstāsta fragmentu no kādas sarunas par Vācijas viesu uzņemšanu viņas lauku mājās: "Nu ko liksim galdā? Es saku — mans vīrs ir malumednieks. Viņš ietaisījis šķūnī caurumu, pret to ir izaudzējis bietes, tad viņš saģērbjas kažokā, uzliek tur mašīnas silto sēdekli, pieslēdz spilventiņu pie elektrības un tur visu nakti sēž un gaida to zaķi vai buku." Klausītājiem grūti noturēties nepasmaidot. "Visi rēc, direktore nokrīt gar zemi. Es nopietni runāju par uzņemšanu, vāciešus taču nevar kaut kā nebūt… Tie nav Minhauzena stāsti, viss ir no dzīvas patiesības," saka M.Palkavniece. Tikko pieminēto vīru Aldoni Palkavnieku G.Skrode pieteikuma vēstulē konkursam minējusi kā neaizvietojamu Mārītes palīgu un drošu plecu gan skolā, gan mājās. Arī Latvijas veterānu čempions A.Palkavnieks strādā Gaismas speciālajā internātpamatskolā un gatavojas ar vairākiem skolas bērniem doties uz ziemas speciālajām olimpiskajām spēlēm ASV.
Pievieno komentāru