Sešpadsmitgadīgā jēkabpiliete Madara Viškere no noziedznieka izglāba nepazīstamu meiteni, pat nedomājot, ka pati varēja krist par upuri uzbrucējam
Pustaksenīte Lora kūleņiem vien nokūleņo pa mājas kāpnēm, ielec Madarai rokās un aiz prieka nolaiza degunu, nemaz negribot pozēt fotogrāfam. "Madara, parasti tu šādā laikā vēl neesi no skolas mājās, bet, lai kas tas par iemeslu, es priecājos," suņa brūnās acis runā tik izteiksmīgi, ka to var saprast pat rējienus neprotoši, divkājaini radījumi. 30.janvāra vakarā mazā Lora bija pirmā, kas drosmīgi metās glābt vispirms savu saimnieci, tad pavisam nepazīstamu meiteni, kurām vakara tumsā bija uzbrucis vairākas reizes tiesāts noziedznieks. Sekojot sunim, divkaujā steidzās arī Madara. "Tanī brīdī es tik tiešām nedomāju, kas ar mani var notikt, meitene sauca palīgā, un es skrēju," mazliet apjukusi, vaļsirdīgi atzīst Madara Viškere, Jēkabpils 3.vidusskolas 10.klases skolniece, un tad piebilst: "Ja nebūtu Loras, nez", vai viss beigtos tik laimīgi."
Uzbrūk divreiz
Uzlūkojot augumā trauslo, smalko Madaru, grūti noticēt, ka viņa spējusi divreiz stāties pretī bīstamam noziedzniekam. To janvāra vakaru viņa tagad atceras visos sīkumos.
Pirmo reizi viņa svešo vīrieti ieraudzījusi ap astoņiem pievakarē, kad netālu no Daugavas tilta kopā ar suni gājusi pie mammas uz darbu. "Viņš laikam gribēja man atņemt maisiņu, bet suns tā ierūcās uz viņu, ka vīrietis apjuka, es sāku skriet un aizmuku no viņa." Atpakaļceļā ar uzbrucēju Madarai nācies satikties vēlreiz, tikai tad viņš jau uzglūnējis citam upurim.
"Atpakaļceļā iegāju veikalā, tad gāju pāri gājēju pārejai, tur pirmoreiz pamanīju to meiteni, kas arī gāja tanī pašā virzienā. Būtu jau viņu apdzinusi, taču suns sāka dzenāt kaķi, es paskrēju viņam līdzi,un tad ieraudzīju, ka tas pats vīrietis meiteni uzrunā, tad nogāž gar zemi un uzveļas virsū. Lora pirmā piesteidzās klāt un iekoda uzbrucējam kājā. Viņš tā kā satrūkās, tad pieskrēju es, no visa spēka iespēru viņam un pagrūdu to meiteni nost. Viņš laikam nokūleņoja grāvī, neatceros."
Notikušo vērojušas divas meitenes, kas pēc tam izsaukušas policiju. Kas tālāk noticis ar vīrieti, Madara vairs tik sīki neatceras, jo Loras drosme ar to esot bijusi galā, sunīte aizskrējusi līdz pusei Daugavas tilta, pieplakusi pie zemes un tālāk baidījusies iet. Arī Madarai tad pirmoreiz palicis bail. "Paņēmu Loru klēpī, un tad pēkšņi sāku domāt, kas varēja notikt. Aizgāju mājās, izstāstīju visu mammai, viņa piezvanīja policijai, pajautāja, vai tāds fakts ir, viņi apstiprināja, teica, ka uzbrucējs esot aizturēts un ka viņi gribot runāt ar mani. Es viņiem visu izstāstīju, un tā arī viss beidzās." Izglābto meiteni Madara agrāk nav pazinusi. Arī nazi uzbrucēja rokās viņa nav redzējusi, kaut gan ziņās esot teikts, ka uzbrucējs bijis bruņojies ar nazi.
Izpalīdzīga arī ikdienā
"Madara ir ļoti jauka meitene, apzinīga, strādīga, sabiedriska. Viņa arī klasē ir ļoti izpalīdzīga, varbūt tāpēc kritiskā situācijā viņa šādi noreaģēja. Cits būtu vienkārši pagājis garām, viņam būtu vienalga. Cik es sapratu pēc policijas teiktā, Madarai izdevās aizturēt bīstamu recidīvistu, kas Krievijā tiesāts par slepkavību. Tā ir ļoti liela drosme. Tagad viņš ir arestēts un varbūt neuzbruks," saka Madaras klases audzinātāja Ina Languša. Viņa atzīst, ka tā nav pirmā reize, kad vakaros Jēkabpilī laupīšanas nolūkos tiek uzbrukts garāmgājējiem. Arī Madaru izglābis tas, ka viņa bijusi kopā ar suni. Visvairāk skolotāja izbrīnīta par to, ka ne izglābtā meitene, ne viņas vecāki pēc notikušā nav mēģinājuši sazināties ar Madaru, lai pateiktu paldies. "Nav jau svarīgi. Ja Lora nebūtu sākusi dzenāt to kaķi, kas zin", es būtu bijusi tās meitenes vietā un varbūt viņa būtu nākusi man palīgā," attrauc Madara.
Grib ārstēt dzīvniekus
Pēc vidusskolas beigšanas Madara vēlētos kļūt par veterinārārsti. To viņa dara arī tagad — mājās saimnieci sagaida ne tikai Lora, bet arī divi kaķi, kuri paņemti no ielas, aprūpēti un saārstēti. Arī Loras liktenis bijis līdzīgs. "Sunīti mēs dabūjām tā: man piezvanīja draugi un pateica, ka ielā klaiņo pamests, noplucis sunītis, maza takšu jauktenīte. Kā es viņu ieraudzīju, tā tūlīt paņēmu klēpī, ieliku mašīnā, un braucām mājās. No sākuma nevienam viņa nepatika, bet tā kā es biju viņas saimniece, nācās pierast. Viņa ir ļoti mīļa, vienmēr mani aizstāv, ja kāds mājās tuvojas manai gultai, taksene vienmēr rūc un pat mēģina kost."
Madarai ir liela ģimene: mamma, māsa un brālis, vecāmamma un patēvs, meitenes īstais tēvs ir miris. Madara ģimenē ir vecākā māsa, pieradusi palīdzēt un aizstāvēt. Arī skolā dažkārt esot gadījies iet palīgā vājākam. "Visi domā, ka tie lielākie un stiprākie zēni ir tie drosmīgākie, bet patiesībā viņiem ir visvairāk bail," nopietni saka Madara. Klasesbiedri pēc notikušā bijuši šokā, taču par viņas rīcību nebrīnījušies.
"Mamma un vecmāmiņa mani vienmēr tā bija audzinājušas, ka vajag cilvēkiem palīdzēt. Iespējams, ka tajā brīdī tas arī nostrādāja. Kādreiz gribēju kļūt par policisti. Tagad, pēc šī gadījuma, izlēmu, ka tomēr negribu," Madara pasmaida pavisam bērnišķīgi un gaiši.
Pievieno komentāru