Vaivaru pamatskolas direktorei Inesei Kārkliņai skolā ir pastkastīte, kur bērni var mest viņai adresētas vēstulītes. Parakņājoties dokumentos, dažas var atrast. Piemēram, nesen direktore atgriezusies no atvaļinājuma un priekšā bija vēstulīte, gan bez paraksta: «Mīļo direktor, Rihards kaujas.» I.Kārkliņa par to nevar nepasmaidīt, un intervijas gaitā ir jūtams, ka visi viņas vadītās skolas skolēni direktorei ir mīļi jebkurās viņu izpausmēs neatkarīgi no tā, vai tas ir «parastais» skolēns vai arī skolēns ar speciālām vajadzībām, jo Vaivaru pamatskolā visi mācās vienkopus.
Neredz atšķirības
Laikā, kad Vaivaru pamatskolā tur viesojās Diena, notiek aktīva gatavošanās Ziemassvētku pasākumam — viena klase griež eņģeļus, citā bērni jau var lepni demonstrēt pašu taisītās Ziemassvētku grāmatiņas, pirmā stāva gaitenī darbojas pirmklasnieki, kuri griež sniegpārsliņas, «lai eglītei būtu rotas». Izvadājot Dienu pa salīdzinoši mazo skoliņu, direktorei ir ko teikt par katru no klasēm un ja būtu kaudzēm laika — visticamāk, arī par katru no 143 skolēniem. «Ko jūs paši varat par sevi pastāstīt?» I.Kārkliņa vaicā skolēniem, kad esam iegājuši 3.klasē. Tā uzzinām, ka tur mācās, piemēram, Ērika, kura bijusi tik spējīga, lai no 1.klases uzreiz «pārlēktu» uz mācībām 3.klasē, Dominiks, kurš labi spēlē bungas, Dāvis un Edvards, kuri piedaloties olimpiādēs un Dāvis pat ir «trešais gudrākais Jūrmalā savā vecuma grupā». Skolēni nevar nepieminēt klasesbiedru Georgu, kuru daudzi nesen redzējuši televīzijā. Georgs ir īpašs, jo viņš mācās pēc citādas grāmatas, ko kurš katrs nemaz nevar izlasīt, jo tā rakstīta Braila rakstā.
Vaivaru pamatskolā nejūt stereotipus un skolēnu dalīšanu «parastajos» un «speciālajos». «Man ir neskaitāmi piemēri, ka bērni pilnīgi neredz atšķirību,» stāsta I.Kārkliņa. Domājot, ar ko tas skaidrojams, viņa ir nonākusi pie secinājuma: «Jo ātrāk tu satiec cilvēku ar kādiem attīstības traucējumiem, jo vienkāršāk tu viņu pieņem, labāk viņu saproti. Ja pirmoreiz šādu cilvēku satiec lielā apzinātā vecumā, tad tas arī ir brīdis, kad tu apstājies, ieplet acis un domā — kas tas tāds, kāpēc viņš smejas kaut kā neparasti vai kāpēc viņš ir ratos?» Ne visās Vaivaru pamatskolas klasēs ir integrēti bērni ar īpašām vajadzībām, tāpēc ar tām, kurās tādu bērnu nav, esot jāstrādā īpaši un jāstāsta par bērniem, «kas mums ir mētru klasē un strautu klasē». Šīs divas klases ir vienīgās speciālās klases skolā, kur mācās tikai bērni ar attīstības traucējumiem, bet, lai klases apzīmējumā nebūtu īpaši jāakcentē, ka tā ir «speciālā», katrai no skolas klasēm izdomāts savs nosaukums, iedvesmojoties no lietām, kas raksturīgas skolas apkārtnei. Tāpēc skolā esot ne tikai strautu un mētru klases, bet arī, piemēram, liedagu un dzintaru klases.
Veidojusi no nulles
Kad pirms 13 gadiem I.Kārkliņa bija jau gana ilgi nostrādājusi Rīgas Valsts tehnikumā un ilggadējais rehabilitācijas centra Vaivari vadītājs Aivars Vētra piedāvājis vadīt Vaivaru pamatskolu, viņai neesot bijis ne jausmas par ideju, ka šajā skolā kopā varētu mācīties gan, bērni ar īpašām vajadzībām, gan veseli bērni. I.Kārkliņa piedāvājumam piekritusi un sākusi skolu veidot no nulles.
Vēstulē, piesakot I.Kārkliņu Latvijas lepnuma titulam, vecāki pateicas, ka viņa devusi iespēju mācīties un justies vienotiem ar citiem skolēniem arī tiem bērniem, kuri citās skolās bijuši izstumti un kurus slimības dēļ citas skolas pat nevēlējušās uzņemt. Par viņiem I.Kārkliņa runā emocionāli: «Ar viņiem ir vieglāk strādāt. Viņi ir tik atklāti. Tik atvērti. Tik tieši, ka tev pasaka to, ko tajā brīdī domā. Viņi ir tik atbildīgi. Šie bērni ir citādi.» Cita lieta, ka esot grūti strādāt vienlaicīgi ar slimu un veselu bērnu klasēm, jo vajadzīga liela māka, lai noturētu visu uzmanību. Turklāt slimajiem bērniem ir izteikts uzmanības deficīts, un reizēm esot tā, ka skolotāja vienu skolēnu tur ar vienu roku un viņš ir laimīgs, ka viņam pieskaras, otru bērnu ar otru roku, savukārt ar trešo un ceturto skolēnu vēl uztur intensīvu acu kontaktu. Tāpēc, lai strādātu Vaivaru pamatskolā, skolotājam jābūt ļoti atraktīvam, «lekciju lasītāji neder».
Kamēr starpbrīdī sēžam I.Kārkliņas kabinetā, dzirdams, ka gaitenī bērni aktīvi spēlē bumbu. «Es esmu pilnīgi pret to, ka bērni starpbrīdī ir klusi, jo četrdesmit minūtes reiz sešas [mācību] stundas nevar nosēdēt ar pielīmētiem dibeniem pie krēsla un uzmanīgi klausīties, ko skolotājs varbūt ne vienmēr tik interesanti stāsta,» stāsta I.Kārkliņa. Savukārt viņa pati esot tas vadītāja tips, kas «staigā apkārt», lai varētu ar visiem aprunāties. Tikko uzdodu jautājumu, vai skolēni pie I.Kārkliņas arī ienāk, kā to nojautuši, kabinetā iesoļo trīs puiši, lai atdotu viņai savus radošos darbiņus. «Visu laiku [skolēni] nāk, man durvis nav ciet. Bērni nāk un nes visādus zīmējumus, raksta vēstules,» stāsta I.Kārkliņa.
Rezultāti pēc gadiem
Šogad Vaivaru pamatskola nonāca sabiedrības uzmanības lokā, jo nepieciešamību reformēt skolu tīklu Jūrmalas pašvaldība gribēja īstenot arī uz Vaivaru pamatskolas rēķina, apdraudot tās tālāko pastāvēšanu. Toreiz protesti ieceri apstādināja, lai arī skolas liktenis nav pilnīgi skaidrs. Pašlaik šis jautājums esot pierimis, un «mēs esam nokāpuši no kara takas». Pēdējais domes lēmums esot skolu saglabāt, mainot tās juridisko adresi un ievietojot Slokas pamatskolā, tomēr viss liecinot par to, ka Vaivaru pamatskola varētu arī palikt savā ierastajā vietā, jo tās otrs dibinātājs NRC Vaivari esot ieinteresēts to balstīt un saglabāt tik tuvu kā pašlaik, ņemot vērā centra ciešo sadarbību ar skolu.
Jūtams, ka I.Kārkliņai nedaudz kremt kolēģu, citu Jūrmalas skolu direktoru viedoklis — viņi līdzīgi kā pašvaldības vadība iestājušies par to, lai tiktu taupīts uz mazo, citādo skolu rēķina, jo lielajām skolām ir vajadzīgi bērni. Pēc I.Kārkliņas domām, svarīgi saprast, ka izglītības kvalitāti nevar mērīt tikai pēc eksāmenu rezultātiem, jo tas ir process. Esot gadījumi, kad rezultāti redzami tikai pēc daudziem gadiem, kad kāds bijušais skolnieks atnāk ar savu bērnu pie rokas un saka: «Ziniet, es varbūt nebiju labs skolnieks, bet es savu bērnu gribu laist tikai šajā skolā.» Galu galā, kā izteikusies kāda I.Kārkliņas kolēģe: «Ārstu kļūdas aprok, bet skolotāju kļūdas staigā pa pasauli un rada citas kļūdas.»
Pievieno komentāru