Ar mīlestību bagātie 20

Pirms diviem gadiem, plānojot kāzas, Zemgales meitene Elīna un kurzemnieks Raivis norunājuši, ka viņu nākamajā ģimenē būs septiņi bērni. “Mūsos bija (un ir!) tik daudz pāri plūstošas mīlestības vienam pret otru, pret līdzcilvēkiem un dzimteni, ka tai vajadzēja pārtapt bērnos, labākā Latvijas nākotnē,” kā pašsaprotamu skaidro Elīna. Tik vienkārši. Un grūti.

Toreiz vēl nopietni nedomājuši, vai un kad tas varētu notikt. Bet puspajokam savulaik izteiktais ļoti strauji sācis piepildīties. Viņiem pašiem un līdzcilvēkiem nedaudz pārsteidzošā, bet, zinot abu dzīves uzskatus, arī iepriekš paredzamā  veidā: pirms gada dzīvesbiedri Elīna (26) un Raivis (28) Blumfeldi no Grobiņas uzņēmās aizbildnību par četriem kļūmīgā situācijā nonākušiem radu bērniem — Madaru (17), Tomu (15), Lauri (6) un Evelitu (4), kuru jaukā un jautrā rakstura dēļ biežāk gan sauc par Dūdu. Bet šoruden 29. septembrī, tieši Miķeļos,  pulciņam klāt nāca Elīnas un Raivja pirmdzimtā, meitiņa Dārta.

“Daudzi mūsu vecuma cilvēki droši vien neriskētu pieņemt ģimenē uzreiz četrus bērnus. Pie tam situācijā, kad pašu materiālie apstākļi bija vairāk nekā pieticīgi, turklāt nešauboties, ka ar laiku taču būs arī savi mazuļi. Bet mēs citādi nevarējām. Un labi, ka tā, jo bez pajumtes, maizes un siltuma neesam,” saka Raivis, bet Elīna papildina, ka  savstarpējās mīlestības un uzticēšanās  jaunajā ģimenē kļūst ar katru dienu vairāk, un tas ir galvenais.  

“Pēc tam, kad manas mātesmāsas ģimenē dzimušajiem bērniem nomira vecvecāki, kas tos līdz šim aprūpēja, mātei atņēma aizgādības tiesības, jo viņa bija nonākusi alkohola atkarībā,” stāsta Raivis, kuram līdz sirds dziļumiem sāpinājusi  doma, ka mazgadīgie radinieki teju nonāks dažādos bērnu namos. Uz lēmumu uzņemties par viņiem aizbildnību pamudinājis kāds traģisks atgadījums ar Madaru un apstāklis, ka abiem vecākajiem bērniem bijusi vajadzīga nekavējoša un ļoti nopietna ārstēšanās. Tas abiem licis no Rīgas pārcelties uz Grobiņu, jo sapratuši, ka pie laukiem pieradušajiem bērniem pilsētā nebūs īstā vieta, un arī iztikšana provincē lētāka.

Asinsbalss aicinājums

“Kādas gan man būtu tiesības saukties par latvieti un savas valsts patriotu, ja es likteņa varā būtu pametis paša asinsradiniekus?” saka viens no politiskās organizācijas Visu Latvijai! (VL!) dibinātājiem un tās Liepājas nodaļas vadītājs Raivis Blumfelds. Piebilstot, ka šī viņa visdziļākā pārliecība no malas varbūt šķiet plakātiska un izklausās pēc netiešas politiskās reklāmas. Pastāvot, ka visam jānotiek godīgi, Raivis lūdz materiālu nepublicēt pirms 10. Saeimas vēlēšanām, jo tajās viņš ar 4. numuru Kurzemē kandidēja no VL- TB/LNNK saraksta.

“Novēlu Raivim panākumus, bet vienlaikus negribu, lai Saeima viņu atņemtu ģimenei,” toreiz teica Elīna. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka šoreiz paveicies ģimenei. Varbūt tāpēc, ka Raivis speciāli nemeklē publicitāti. Visa Latvija viņu gan ieraudzīja 2007. gada februārī, kad puisis kopā ar domubiedriem, līdz jostas vietai kails, protesta akcijā pret Abrenes atdošanu Krievijai  20 grādu salā 40 minūtes stāvēja pie Saeimas. Ar uzrakstu uz krūtīm LIEPĀJA.  Pašam par brīnumu, pat iesnas toreiz neesot dabūjis.

“Šo meiteni gribu precēt”

“Protams, ka nodomā paglābt radu bērnus mani atbalstīja Elīna, piekrītot uzņemties jaunas sadzīviskās rūpes. Es pat nezinu, kurš no mums par to ierunājās pirmais. To, ka starp mums pastāv ne tikai mīlestība, bet arī līdzīga dzīves un tās pamatvērtību uztvere, bijām noskaidrojuši jau pirms kāzām,” pasmaida Raivis. Elīna atstāsta, ka pirmā tikšanās ar Raivi bijusi Rīgā, kad puisis pēc piedalīšanās 18. novembra lāpu gājienā kopā ar draugu ienācis pie viņas bārā padzert karstu tēju.

 “Pozitīvs, runātīgs, ar labu humoru. Nedaudz saskumu, ka viņš nesolījās iegriezties vēl,” atceras Elīna, bet  Raivis pasmaida — ko gan tērēt vārdus, jo viņš jau pirmajā reizē izlēmis — šo meiteni grib precēt. Taču pagājis gads, kad abi atkal pie kopīgiem draugiem satikušies, un tad arī Elīna sapratusi, ka vēlas būt kopā ar Raivi. Pa īstam. Tā viņi, savas attiecības vēl oficiāli nenoformējot, kļuvuši nešķirami. Izbraucieni pa Latviju ar Raivja mašīnu, jo viņš tolaik, tāpat kā Elīna, dzīvojis un strādājis Rīgā. Elīna mēģinājusi veiksmi bārmenes darbā, menedžējusi restorāna dibināšanu, studiju gados piestrādājusi pat Rīgas domē. Raivis dažādos veidos bijis saistīts ar datoru pielietošanu. Bet brīvajā laikā — kopīgas izjādes, Tīreļpurva,  senvietu un svētvietu apmeklējumi, nebeidzamās sarunas par mūziku, arī politiku un  Latvijas likteņgaitām. Raivis savulaik dziedājis Rīgas koros un ansambļos. Elīnai, kura augusi Zemgalē kultūras darbinieku ģimenē, ir muzikālā izglītība un neliela skatuves  pieredze. Tā netiek aizmirsta, abiem tagad turpinot gan kokles, gan flautas spēli, dziedot Grobiņas baznīcas ansamblī un griežot tautas dejas Rucavietī. Abi jau toreiz bijuši par zaļu Latviju, šī interese tagad materializējusies un pavisam nesen Liepājā atvēruši ekoveikaliņu Puķulauks, kura nosaukumā latviskots viņu uzvārds. To izdevies izdarīt, rakstot projektu, piesaistot ES finansējumu. Ar Puķulauku, kas pamazām gūst popularitāti, viņi saista arī cerības uzlabot ģimenes materiālo stāvokli.

“Speciāli nebija plānots, bet tā sanāca, ka bildinājumu izteicu Jūrkalnes stāvkrastā, tieši vasaras saulgriežu laikā,” stāsta Raivis, un Elīna pasmaida — tas bijis patiešām neaizmirstami. Kāzas svinētas Rīgā ar iešanu pie Brīvības pieminekļa, turpinājušās tēva mājās Bunkas pagastā. Tautiskā garā, ar ģērbšanos adītās linu drānās. Jautri, bet bez alkohola — to dzīvesbiedri nelieto arī tagad.

Savādāki nekā daudzi

Vai bijušie rīdzinieki, augstāko izglītību ieguvušais datorspeciālists Raivis un Rīgas Stradiņa universitātes absolvente ar politologa grādu Elīna līdz ar to nav aprakuši savu karjeru, uz daudziem gadiem iejūdzoties nebeidzamās ģimenes rūpēs? Vai tā dēļ viņi nebūs spiesti nolikt malā abu līdzšinējo līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, interesi par mūziku, tautas mākslu,  latviskajām tradīcijām, ticības lietām un daudz ko citu, kas līdz šim aizpildījis dzīvi? Vai viegli Elīnai būs šķirties no sapņa kļūt par misionāri kādā Āfrikas valstī un Raivim — atteikties no ieceres izveidot savu biznesu? Vai varbūt ar jahtu apbraukt pasauli, jo līdz šim ar Spanielu burāts tikai Eiropas ūdeņos?

“Jautājumi vietā, no malas tā droši vien izskatās. Mēs apzināmies, ka esam savādāki par daudziem. Bet uzskatām, ka patiesībā tieši ģimene ir tā, kuras dēļ ir vērts censties, lai Latvijā dzīve beidzot sakārtotos un cilvēki priecātos ne tikai par materiālajām, bet arī garīgajām vērtībām. Tieši tādu apziņu mēs cenšamies dot bērniem, un grūti izmērīt gandarījumu, redzot, ka viņi to pieņem,” atzīst Raivis. Pirms izšķirties par aizbildnību, speciāli braukuši uz alternatīvo ģimenes māju Zvannieki, arī uz Cēsīm pie operdziedātājas Evitas Zālītes raudzīties pieredzi, kā grūtos apstākļos nonākušos bērnus tuvināt ģimenes siltumam.  

“Visi man labi bija…”

Aizbildņi nesūdzas, ka priekš viņu kuplās saimes materiālā rocība pagaidām ir visai pieticīga. Ir darbs pašu ekoveikaliņā, taču vienīgais stabilais ienākums — sētnieka alga, ko Raivis saņem netālajā skolā, un bērnu pabalsti. Taču abi ne mirkli nenožēlo, ka noticis tā, kā noticis, jo pretī saņem nevien savā ģimenē ienākušo bērnu mīlestību, bet arī daudzu jo daudzu labu cilvēku materiālu palīdzību un garīgu iedrošinājumu turpināt.  

“Es nezinu, kādi augstāki spēki to sekmē, bet mums vienmēr ir laimējies sastapt labus cilvēkus, it īpaši pēc pārnākšanas uz Grobiņu. Te ir fantastiski atsaucīga pilsētas domes vadība un sociālais dienesta, iejūtīga draudze, mājas kaimiņi. Tīra un mierīga vide, bērnus nav bailes palaist sētā spēlēties vai uz skolu,” stāsta Elīna.  

Gandrīz brīnumainā kārtā viņiem paveicies atrast piemērotu trīsistabu dzīvokli, pavisam negaidot un lēti Raivim izdevies nopirkt graudu kombainu Jeņiseja, ar kuru šoruden mēģinājis pat pelnīt, jo šim darbam tēvs viņu apmācījis vēl pamatskolas gados. Draugi sametuši naudu un ģimenes jaunajiem iemītniekiem izgatavojuši divas divstāvīgas koka gultas, kas atvestas no Bauskas. Kāds cits labs cilvēks gatavs atdot klavieres, lai Laurītis varētu attīstīt vienu no saviem daudzajiem talantiem. “Reiz naudas grūtībās aizgāju uz pilsētas sociālo dienestu, bet tur man saka — te kāds nepazīstams cilvēks priekš jums atstāja 20 latu. Sākumā negribēju ņemt — neesam taču invalīdi vai nabagi, bet jauni, darbspējīgi cilvēki, kam gadījušās pārejošas grūtības ar iztikšanu. Bet pēc tam padomāju — ziedojums taču nācis no tīras sirds, un vai tad es līdzīga situācijā neesmu palīdzējusi un nepalīdzēšu citiem, kad atkal spēšu?,” tādu ikdienišķu brīnumu Elīna var minēt daudz.   

“Vislielāko paldies ir pelnījusi mana māte Indra Mustermane, ar kuras starpniecību dažāda veida atbalstu, tai skaitā pārtiku un drēbītes bērniem, saņemam no Betānijas dominikāņu māsu svētā Jāzepa klostera Rīgā, kur viņa strādā par saimnieci. Mammai nebija vieglas dienas, es agri iepazinu, kā ir dzīvot šķirtā ģimenē, bez tēva, tāpēc priecājos, ka radu bērniem tāda vietu cenšas aizpildīt Raivis,” saka Elīna.

Nevajag noliegt īsto māti

Elīna piebilst, ka nekad nav centušies un necentīsies panākt, lai aizbildnībā pieņemtie viņus sauktu par mammu un tēti, kaut gan mazajiem reizēm tādi vārdi pasprūkot.    

“Kad pirms Dārtas dzimšanas Laurim skoliņā prasīts, kādi ir viņa pienākumi mājās, zēns nešaubīdamies atbildējis: “Palīdzu mammai Elīnai gaidīt bēbi!” ar to domājot kaut kā atnešanu, padošanu, kaut kur aizskriešanu viņas vietā, jo “viņai to darīt kļuvis grūti”, ar smaidu atstāsta Elīna un paskaidro, ka mazie viņiem līp klāt kā liepu lapiņas pavasarī, bet ar lielajiem veidojas līdztiesīgas attiecības. Tajās Elīnai un Raivim vienkārši ir dzīvē vairāk pieredzējušu cilvēku statuss, kuru ieteikumos varbūt derētu ieklausīties.

“Ar Madaru cenšamies būt draudzenes, es respektēju viņas vēlmi rīkoties patstāvīgi, pēc tam kopīgi pasmejamies, ja rezultāts nav tāds, kādu viņa pieredzes trūkuma dēļ varbūt gaidījusi. Madara enerģiski meklē savu vietu dzīvē un pasaulē, sekmīgi apgūst kulināriju arodskolā, arī šuj, modelē, sporto, gatavo rotas, vārdu sakot, ir uz īstā ceļa,” uzslavē Elīna. Piecpadsmitgadīgais Toms vēl pirms nonākšanas Blumfeldu ģimenē pratis un īsta zemniekvīra atbildībā darījis visus lauku darbus vecvecāku saimniecībā, un, kur tik var, pieliek savu roku arī pilsētas apstākļos. Interesējas par datoriem un cenšas par tiem zināt tikpat, cik augstskolu beigušais Raivis. Laurī savukārt plaikst mākslinieka talants. Vēl gan nav skaidrs, kādā jomā tas izpaudīsies visvairāk, jo “ķēmiņš”, kā viņu aktierisko dotību dēļ sauc Dūda, var visu. Elīna ievērojusi, ka Laurim ir tik jūtīga un redzīga dvēselīte, ka reizēm gribas saprast, vai viņā neatklāsies arī kādas īpašas ezotēriskas spējas. Četrgadīgā Evelita, Dūdiņa – Dūda, dziedoša un sportiski aktīva, gatava visus samīļot un sabučot, un visi viņu tāpat,” Elīna noglāsta garām skrienošo galviņu.  “Bērni atceras savu īsto māti, nav uz viņu apvainojušies. Taču saprot, ka alkohols viņu pieveicis un māte vairs nav spējīga savus bērnus uzturēt un aizstāvēt,” Elīna pieļauj, ka mātei par bērnu atņemšanu var būt citas domas, jo tagad viņa vairs nesaņem pabalstus, kurus varēja pārvērst grādīgajā.  

“Dod, Dieviņ(i), otram dot”

Mūsu sarunas laikā Dūda un Lauris ik pa brīdim pieskrien pie galda, uz kura strauji tukšojas šķīvis ar cepumiem. Tad nozūd blakus istabā, no turienes drīz vien atskan divbalsīga dziedāšana. Kad tikšanās iet uz beigām, abi uzrodas atkal, un Lauris uzrunā Elīnu: “ Mēs ar Dūdu taisīsim koncertu, labi?” Saņēmuši piekrišanu, kopā ar Elīnu gaiši uzsāk “Pie Dieviņa gari galdi, gari galdi…” Reizēm vārdi piemirstas, tad turpinājums tiek nolasīts Elīnai no lūpām un skan tālāk: “Dod Dieviņ(i), otram dot(i), otram dot, / Ne no otra mīļi lūgt(i), mīļi lūgt…”  Tā Blumfeldiem tāda kā lūgšana, kā himna laikam, taču nav vienīgā kopīgā dziesma. “Jā, mēs skatāmies šovu Dziedošās ģimenes un arī paši gribētu tādā piedalīties. Varbūt kādreiz, ja šis raidījums vēl pastāvēs,” Elīna un Raivis nav zaudējuši piedzīvojuma alkas, un mazajiem iezibas acis, protams.

Piemērs mazajām dvēselītēm

Blumfeldu ģimenes draugs un domubiedrs, suitu pusē dzīvojošā folkloriste, muzikoloģe, vēsturniece, rokdarbniece un rakstniece Dace Nasteviča kādā sarunā atzina, ka reizēm viņai nav pārliecības, vai rītā būs ko ēst. Un tanī pat laikā viņa vienmēr jūtoties bagāta — ar dzīvi un labiem cilvēkiem visapkārt, kurus tikai jāpapūlas ieraudzīt.

“Domāju, ka Blumfeldi ir tieši tādi paši, tāpēc jau viņi mani kādā izstādē Grobiņā ieraudzīja un vēlāk uzmeklēja,” saka Dace, dzīvesbiedros saskatot dziļi latviskas vērtības, kuras viņi ar prieku un pacietību nodod bērniem.

“Es uzskatu, ka bērniem ir ļoti laimējies, nokļūstot Blumfeldu ģimenē,” teica pensionēta pedagoģe, sabiedriskās organizācijas Liepājas optimistu pulks vadītāja Skaidrīte Solovjova. “Kādā svinīgā pasākumā redzēju, kā Raivim blakus stāv Lauris un abi no sirds dzied līdzi Latvijas himnu. To bērnam nevar iemācīt ar piespiešanu, tas viņa dvēselītē ienāk tikai ar tuva cilvēka piemēru,” teica skolotāja.  

 Par aizbildnībā pieņemto bērnu likteni turpinās juridisks process. Pēdējās ziņas ir, ka tie joprojām paliks Blumfeldu ģimenē, jo bāriņtiesa ierosinājusi viņu mātei atņemt arī aizgādības tiesības. Informējot par to, Elīnas balsī nebija nosodījuma alkohola atkarības pievarētajai sievietei. Jautās gandarījums, ka likteņa un pašas vājuma piemeklētā sieviete nelaimē vairs līdzi neaizraus arī savus bērnus.

“Nebūt neapgalvojam, ka mūsu ģimenē viņi jau tuvākajā laikā baudīs lielu labklājību. To gan apsolām, ka mācīsim viņus strādāt tās sasniegšanai pašu spēkiem, neaizmirstot pie tam garīgās un patriotiskās vērtības,” teica Raivis. Bet Elīna neslēpj, ka viņa sapņo par iespēju jaunās paaudzes darba tikumu kopt pašu mājās: “Mēs ar Raivi un mūsu ģimenē ienākušie bērni esam auguši lauku vidē un gribētu tajā vismaz daļēji atgriezties. Bieži vien iedomājos — ja nu Grobiņā vai tās tuvākajā apkārtnē atrastos māja ar apstrādājumu zemes pleķīti, kuru tās īpašniekiem kļuvis grūti uzturēt. Mēs labprāt pieņemtu piedāvājumu tādā dzīvot, apsolot īpašumu sakopt, uzturēt, parūpēties par saimniekiem, ja viņi paši to varbūt nespētu. Bērniem tā būtu ne vien praktiskā darba, bet arī cilvēcības mācība, tanī pat laikā neliedzot viņiem iespēju apmeklēt netālo pilsētas skolu, interešu pulciņus, piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs. Meklēsim, līdz šim mums ir veicies sastapt labus cilvēkus,” Elīna nākotnē raugās ar optimismu.