Silvija Džonsa nekad neatsaka. Viņa vienmēr nāk talkā. Un jaunās emigrācijas latvieši Īrijā viņu sauc par «mammu». Vēl pirms neatkarības atgūšanas pie viņas ciemojušies gan skolotāji, gan zinātnieki, gan televīzijas darbinieki no Latvijas. No 2000. līdz 2003.gadam, pirms Latvijas Republikas vēstniecības izveidošanas Dublinā, Silvijas kundzi meklēja, gan ja vajadzēja noorganizēt oficiālu vizītes programmu Zaļajā salā, gan ja vajadzēja palīgu tulkošanai. Faktiski tai laikā viņa pildīja Goda konsula funkcijas. Tomēr, kad Silvijas kundzei piedāvāja oficiāli par tādu kļūt, viņa atteicās. «Kas nu es par konsulu,» viņa smaida: «Vienkārši palīdzu, ja lūdz...»
Neviens jau mūsdienās izveidotās Īrijas latviešu biedrības pasākums neizpaliek bez viņas klātbūtnes, viņa dodas pie bērniem uz latviešu skolām, apmeklē visus latviešu vieskoncertus, tiekas ar cilvēkiem. Dzirdēt Silviju jautājam «Vai es varu jums kā līdzēt?» ir tikpat pierasti, kā «Labdien».
S. Džonsa, dzimusi Grigule ir mūsu galvenā Īrijas latviete, kas svešumā pratusi saglabāt un cauri gadu desmitiem nest latviskumu. Viņas viesistabas grāmatu plauktā rindojas latviešu dainu sējumi un kaudzītē savu kārtu lasīšanai un pārlasīšanai gaida žurnāla Jaunā Gaita numuri. Izgrebtiem latvju rakstiem rotātajā svečturī laiku pa laikam tiek aizdegtas uguns liesmiņas un lielo galdu sedz linu galdauts. Latviskais gars te ir dzīvs un tiek rūpīgi kopts. Apliecinājums tam — lielo margrietu dobe dārza malā un milzu bērzs, pie kura piestiprināts vecā zvejnieku tīkla viens gals. Otru tīkla galu tur ābele. Te vaļas brīžos Silvijas kundze mēdz vai nu tāpat vien atpūsties vai arī lasa grāmatas.
Ceļā
Mazajai jūrmalniecei Silvijai 1944.gadā bija tikai deviņi gadi, kad kopā ar tēti, mammu, vecmāmiņu un abiem jaunākajiem brāļiem Andreju un Viktoru viņa uzsāk bēgļu gaitas. Ko šī ğimene bija noziegusies, ka viņiem bija jāpamet dzimetene un mājas? Tik jau vien kā tas, ka tēvs Alfrēds Grigulis Jūrmalā bija dzelzceļa stacijas priekšnieks, tātad zināja visu vilcienu un ešelonu pienākšanas un atiešanas grafikus. Tolaik ar to pietika, lai sāktos vajāšanas. Salasījuši pašu nepieciešamāko, Griguļi pamet mājas Dubultos un dodas projām.
Pēc garās kuğošanas pa jūru pirmā piestātne ārpus Latvijas ir Dancinga, tālāk, uzlidojumu un bumbu sprādzienu pavadīta, ğimene dodas arvien dziļāk un dziļāk Eiropas vidienē.
Austrumos no Berlīnes Tīfenzē viņiem iznāk uzkavēties ilgāk. Te tēvu norīko darbā dzelzceļa stacijā par palīgu. «Tā bija liela veiksme,» stāsta Silvijas kundze. «Tēvam bija darbs, bet, kur darbs, tur - iztikšana. Mums ierādīja mājiņu, kur dzīvot, es sāku iet arī vietējā skolā,» atceras nu jau sirmā kundze. Mazā stacija meža vidū, netālais ezers un pils palikuši atmiņā kā kaut kas jauks un bezgala skaits. Varbūt tāpēc, ka bērnībā viss liekas citāds, vai varbūt tāpēc, ka pat baisajā 1944. gada nogalē pretstatā sprādzienu sagrautām pilsētām vajadzēja mācīties ieraudzīt skaisto. Silvija atceras brīnišķīgos Ziemassvētkus Tīfenzē, un viņa atminas arī kara dārdoņu, kas nerimās augām naktīm: «Sākumā, līdzko atskanēja sprādzieni, tā skrējām uz tuvējo tranšeju slēpties, jo speciālas patversmes te nebija. Man arvien bija līdzi tāda maza somiņa un lelle…» Vēlāk uzlidojumu laikā gan uz tranšeju vairs neesot skrējuši. Laikam jau cilvēks pierod pie visa.
«Ir daži datumi, kas nezin kāpēc neiziet no prāta. Man tāds ir 1945. gada 9. februāris. Fronte nāca arvien tuvāk, bija laiks doties prom, bet tēvam jāpaliek strādāt dzelzceļa stacijā. Mamma jau kārtoja, kas līdzi ņemams, bet es saku – tēti vienu neatstāšu, palikšu kopā ar viņu. Tā mēs izšķīrāmies. Mamma, vecmāmiņa un brāļi iesēdās vilcienā un aizbrauca, bet mēs ar tēvu palikām Tīfenzē. Naktī tēvs mani modina – nāc, Silvij, skaties! Izskrēju ārā naktskreklā. Skats bija baiss, visa pamale kvēloja sarkana, tur dega Berlīne. Tēvs saka – tur ir mūsu mamma ar brāļiem. Mēs nezinājām, kas ar viņiem bija noticis, vai bija maz vēl dzīvi. Tad arī tēvs darbam atmeta ar roku, un mēs abi devāmies projām. Kad vēlāk satikām savējos, mamma stāstīja, kā dūmos viņi gandrīz nosmakuši. Visapkārt trakojušas liesmas, un viņus bija izglābuši vācu karavīri, iespieduši mašīnā un izveduši ārpus Berlīnes.»
Ar smagajām mašīnām, vilcienu vai kājām, kā nu kuro reizi sanāca, ğimene devās arvien tālāk un tālāk prom no frontes. Tā, savukārt, sekoja turpat pa pēdām.
Bēgļu nometnē
Te, bērgļu nometnē Mirvikā pie Flencburgas, nomitināti starp citām bēgļu ğimenēm, to starpā arī daudzām no Latvijas, Griguļi dzīvo līdz pat kara beigām. Silvijas kundze atceras, ka Mirvikas nometnē viņai bijusi draudzene Gunta: «Mēs ar viņu bieži spēlējāmies uz jumta. Tur bija interesanti, daudz skursteņu, un lielās meitenes sauļojās. Reiz Gunta man prasa – vai tu gribi ēst? Saku, ka jā. Viņa – man mammai zem gultas spainī ir sālītas siļķes. Mēs aizlavāmies, paņemam katra pa siļķei un atpakaļ uz jumta. Tā trīs dienas pēc kārtas. Toreiz jau lāgā nebija ko ēst, dzīvojām pusbadā. Man vēl šodien ļoti garšo siļķes. Tā nu sēžam uz jumta un pēkšņi dzirdam, Guntas mamma kliedz – kur siļķes!? Liela brēka bija, bet Gunta tā arī toreiz neatzinās.»
«Nometnē mums bija ierādīta istaba kopā ar vēl vienu ğimeni. Tur bijām ļoti sapiesti, mums bija divstāvu gultas,» stāsta Silvijas kundze. Blakus citā barakā bijusi iekārtota sarīkojumu zāle, ēdnīca un skola. Te Silvija pabeidz 3., 4. un 5. klasi.
Laiks bēgļu nometnē velkas lēnām, dienas līdzīgas viena otrai, bet pāri visam – neziņa. Tāpat kā pārējie latvieši, arī Griguļi cer, ka viss šeit pavadītais laiks ir pārejošs, ka drīz varēs atgriezties mājās. Vēl tikai mazliet jāpaciešas… Tomēr tā vis nenotiek, kā gribētos, un latvieši bēgļu nometnēs sāk domāt par nostabilizēšanos. Vajadzīgs darbs, arī vieta dzīvošanai. Pie pirmās iespējas Silvijas tēvs uzdodas par fermeri un piesakās lauksaimniecības darbos Anglijā. Pēc tā laika noteikumiem ğimenes apgādniekam vispirms noteikts laiks bija jānostrādā nākamajā mītnes zemē, un tikai tad varēja pie sevis izsaukt ğimeni. «Viņam gan lauku darbi nepatika, bet nebija citas izejas,» saka Silvijas kundze.
Korbijas laiks
Kamēr tēvs aizsauca pārējos uz Angliju, nācās kādu laiku dzīvot šķirti īpašā pārcelšanās nometnē. Arī pirmie iespaidi ieceļojot Britu salās nav bijuši visai iepriecinoši. Pēckara Anglija likusies trūcīga un netīra, stacijas - nokvēpušas un drūmas.
«Daudziem te nepatika, un tie, cik vien ātri varēja, taisījās projām uz Ameriku vai Kanādu. Mēs palikām un dzīvojām Korbijā. Tēvs arvien gribēja būt tuvāk Latvijai. Viņš visu mūžu ticēja, ka mēs atgriezīsimies mājās. Viņš ar šo domu dzīvoja un strādāja. Arī latviešu skolas, kuras viņš organizēja un pārraudzīja, tika veidotas tikai vienam mērķim – bērniem jāmācās latviešu valoda, lai atgrieztos,» stāsta Silvija: «Viņš vēlāk arī mani iesaistīja šai lietā. Brīvprātīgā kārtā strādāju latviešu skolā par skolotāju. Toreiz man jau bija pedagoga diploms.»
Korbijā bijis daudz latviešu, īpaši sākumā. Vīrieši te pārsvarā strādāja ogļraktuvēs. Dienā latvieši garas stundas pavadīja tumsā un putekļos pazemes šahtās, pēc tam - kārtīga duša un gāja dziedāt korī. Silvijas kundze stāsta, ka te, Korbijā, bijis arī slavenais Zuikas vīru koris, kurš tai laikā koncertējis daudzu Anglijas pilsētu latviešu nometnēs. Visumā gan dzīve bijusi vienmuļa, tāpēc apņēmības pilna Silvija kārto dokumentus, lai dotos uz Kanādu. Vēl pirms aizbraukšanas, 1954.gadā, viņa iepazinusies ar Hariju, īru puisi, kurš vasarās Anglijā pelnījis naudu studijām.
«Es toreiz nejaušības pēc strādāju konservu fabrikā pie konveijera. Parasti mūs, studentus, ņēma lauku darbos, bet todien dikti gāza lietus, tāpēc darbu ierādītājs piedāvāja pastādāt Mārčā. Tur, ēdnīcā, es viņu pirmo reizi ieraudzīju,» saka Silvija.
«Uz pirmo randiņu dikti pucējos, tāpēc nokavēju autobusu. Izskrienu uz ceļa, bet šim aste jau pazūd aiz līkuma. Nākamais tikai pēc četrām stundām. Stāvu uz ceļa un domāju, ko darīt. Te uzreiz nāk ap stūri fordiņš, tur iekšā vecmāte, tieši uz Mārču brauc. Tad nu viņa mani arī aizveda pie Harija. Ai, vēlāk vecmāti man daudz vajadzēja, mums piedzima seši bērni, četras meitas un divi dēli. Būtu es toreiz to zinājusi, laikam būtu braukusi uz pretējo pusi,» par savu romantisko stāstu smejas Silvijas kundze, un turpat piebilst arī pavisam nopieni: «Bērni mums ir lieliski! Un tagad vecumdienās viņi ir mūsu vislielākais atbalsts.» Silvijas kundze rāda fotogrāfiju, kur redzami abi dēli un meitas. Bildi viņiem bērni uzdāvinājuši sudrabkāzās. Sen, jo pēc trim gadiem Silvija un Harijs Džonsi jau svinēs zelta kāzas.
Īrijā
Pēc sastapšanās ar nākamo vīru Silvija vēl aizbrauc uz Kanādu, kur gadu nostrādā katoļu skolā par skolotāju. Tad seko retas tikšanās ar Hariju, līdz beidzot 1961. gadā viņi saderinās.
«Harijs dabūja darbu Dublinā, tāpēc, kad apprecējāmies, pārcēlos dzīvot uz šejieni. Nekā mums toreiz nebija. Galds, četri krēsli, dīvāns un viss, bet vairāk neko arī nevajadzēja. Dzīvojām taupīgi, un man nelikās, ka būtu grūti. 17 gadus nodzīvoju mājās audzinot bērnus, arī pēc ceturtā, kad uz pāris gadiem atvēru savā mājā bērnudārzu,» atceras Silvijas kundze. Tomēr blakus mājas rūpēm arvien līdztekus gājis arī sabiedriskais un labdarības darbs: gan pirmo kopējo bērnu spēļu grupu veidošana, gan tenisa kluba iekārtošana turpat blakus un pirmās Educate Together skolas izveide, un, protams, vēl arī visas latviskās lietas.
«Ziemsvētki un Jāņi mums mājās vienmēr tika svinēti latviskā garā. Tad arī šurp sabrauca citi Īrijas latvieši. Toreiz gan mūsu te daudz nebija, bet tāpat salasījās krietns pulciņš. Tepat kūrām arī ugunskuru,» Silvija vedina mani skatīties dārzu. Pēdējos Latvijas okupācijas gados, kad dzelzs aizkars palika arvien plānāks, šurp uz Īriju sāka braukt arī dažādas latviešu delegācijas no dzimtenes. Tad Silvijas kundze strādā gluži vai kā Goda konsuls: organizē tikšanās, brauc līdzi tulkot, ja vajag, tad pie sevis nodrošina arī naktsmājas. Šķirstām albumu. Te ir gan skolotāji, gan sportisti, tūrisma speciālisti, mākslinieki, botāniķi un vēl daudzi, daudzi citi, kuri tolaik brauca Īrijā smelties pieredzi un jaunas idejas.
«Vācu visus kā mamma. Mēs jau te Īrijā bijām tikai dažas ğimenes – mēs, Ivars Zauvers, Riekstiņu ğimene, Irēna Cibulska, Miķelis Kuda, Falks (Latvijas televīzijas režisora Ivara Falka tēvs) un dzejniece Astrīde Ivaska.»
«Kad 1998.gadā jau rādījās, ka Latvija tiešām var kļūt brīva, mēs, četri latvieši, uztaisījām pat savu sabiedrisko organizāciju – Īrijas latviešu asociāciju, un tad sūtījām atbalsta vēstules Latvijas neatkarībai. Tādai vēstulei no asociācijas ir daudz lielāks svars, nekā ja atbalstu izteiktu tikai viena pati Silvija Džonsa, tāpēc arī saorganizējāmies. Tagad gan vecie latvieši jau kur kurais. Irēna jau ļoti cienījamos gados un vairs no savas mājas Kinitijā ārā nekust, arī Miķelis nu dzīvo veco ļaužu pansionātā. Toties tagad Īrijā ir daudz jaunu latviešu un notiek visādas jaunas latviešu aktivitātes.»
Un Silvijas kundze allaž ir starp viņiem, gan draudžu pasākumos, gan latviešu biedrību rīkotajos svētkos un sarīkojumos. Ļoti gribējusi jūnijā aizbraukt uz Dziesmu svētkiem Kanādā, bet vīra slimības dēļ brauciens izpalika.
«Tas vecās latviešu emigrācijas zars kalst nost,» saka sirmā kundze un rāda milzīgi lielu bērzu gandrīz pašā dārza vidū. To viņa allaž turējusi par tādu kā Latvijas simbolu. «Kad iestādījām, viņš tā dīvaini auga - stumbrs un tad divi vienlīdz spēcīgi zari uz abām pusēm. Neilgi pirms neatkarības iegūšanas blakus mūsu mājai bija liels ugunsgrēks un viens zars no lielā karstuma pavisam sanīka, sačokurojās un sāka kalst. Es tad nodomāju - redz, Latvijas puse zaļo, bet emigrācijas puse nīkst laukā. Harijs toreiz to slimo zaru nozāğēja, bet veselais izstiepās taisns, tieši pret debesīm.»
Skatāmies uz spēcīgo baltās tāss stumbru un kuplo zaļo lapu vainagu virs tā. Tiešām varens, bet nav gan vēl īsti zināms, kurš zars kurai pusei atbilst. Latvija nīkuļo arvien vairāk un vairāk… Vai tikai tas stiprais tomēr nav emigrācijas zars? Tās – vecās, izturīgās un viedās latviešu emigrācijas zars, kas cauri pusgadsimtam svešumā ļāva iznest un saglabāt gan valodu, gan kultūru, gan tradīcijas un kuram līdzi savu dzīves ceļu Īrijā iet arī Silvija Džonsa.
Pievieno komentāru