Loka šaušanas treneri Eduardu Lapsiņu audzēkņu mammas gatavas apzeltīt.
Nav tāda vārda ''nevaru''. Ir vārds ''nesanāk'', tāpēc jau mēs šeit esam - saviem audzināmajiem treniņā skaidro loka šaušanas sporta kluba Amazones galvenais treneris Eduards Lapsiņš. ''Mērķtiecība'' laikam ir īstais vārds, lai viņu raksturotu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Devums loka šaušanā
Pēc paskata stingrs un bargs vīrs. Acis kā lāzera stari - šķiet, viņš skatās tev cauri. Uz mūžīgiem laikiem ievilkts knapi nojaušams ironisks smīniņš. Rodas iespaids, ka neko citu kā dzēlības un asprātības no šī kunga mutes nedzirdēt. Taču nē! Visas piezīmes izteiktas ar humora izjūtu, bet komplimenti nāk no plašās Eduarda sirds. Bez kompleksiem par to, ka vīrieši nejūt. ''Tu, puis, pareizi dari, ka samīļo mammu, kad tā brauc ciemos. Malacis esi! Tā arī vajag darīt!'' loka šāvēja Marina Rjabkova atceras E. Lapsiņu uzrunājam vienu no jaunajiem sportistiem.
Uzreiz pēc PSRS sabrukšanas un Latvijas neatkarības atgūšanas bija vajadzīgi aktīvi cilvēki, kuri uz padomju sporta sistēmas drupām varētu celt un attīstīt konkrēto sporta veidu. Lielo pārmaiņu un juku laikā Latvijā bija palikuši tikai trīs aktīvi loka šāvēji, un viens no viņiem bija E. Lapsiņš. Viņa uzdrīkstēšanās, apņēmība, ''āža spīts'' un spilgtā personība ļāva saglabāt loka šaušanas tradīcijas Latvijā. Patlaban loka šaušanas klubi ir Rīgā, Ventspilī, Jaunpilī, Siguldā, Alūksnē, Cēsīs. Īpaši par to jāpateicas šim hamletiskajam donkihotam. ''Loka šaušana Latvijā nepazudīs. Es to nepieļaušu,'' izmet E. Lapsiņš.
Pirms sešiem gadiem viņš teica, ka Latvija piedalīsies olimpiskajās spēlēs. Toreiz daudzi smīkņāja, bet šodien tā ir realitāte, nevis rožains sapnis. Ņemot vērā, kādi ir apstākļi loka šaušanā Latvijā (no valsts budžeta šim sporta veidam šogad atvēlēti 2300 latu un Ls 6000 no LOK; ilgus gadus finansiāla atbalsta nebija vispār), Zanes Bērziņas un Jūlijas Oļeksejenko sportiskie sasniegumi starptautiskajā arēnā izraisa apbrīnu gan par sportistēm, gan viņu treneri.
Ikdienā sporta klubā Amazones, kurā trenējas Latvijas loka šāvēji, ir necilvēcīgi apstākļi. Griesti tek, apkure netiek pieslēgta arī ziemā, telpā neiedomājams mitrums. Visi uzlabojumi veikti tikai pašu spēkiem. Jocīgākais, ka neviens nesūdzas. Šajā klubā cilvēki negaužas, viņi vienkārši dara to, kas jādara. Uz palīdzību no malas viņi nepaļaujas, apzinās, ka būs tik, cik daudz paši paveiks. E. Lapsiņa moto ir: ''Maziem solīšiem, bet tikai uz priekšu.''
Uzzinājis, ka ieteikts Latvijas lepnuma balvai, Eduards Lapsiņš telefona klausulē sašutis izsaucas: ''Ak Dievs!'' Vēlāk viņš skaidro: ''Man tas viss ir kā sniegs uz galvas. Atraduši baigo lepnumu! Es vienkārši daru to, kas man ir jādara.'' Rodas iespaids, ka audzināmo dievinātais treneris nenojauš, ka uzlicis sev par normu lielāku ''to, kas ir jādara''. Viņaprāt, atdot sevi visu un vēl vairāk ir katra pilsoņa pienākums. Viņā nav ne grama iedomības. Jaušams vien milzīgs lepnums un gandarījums par audzēkņu panākumiem.
Vasaras bāze
Pamanāmākais E. Lapsiņa devums ir loka šāvēju vasaras bāze. Aizaugušu lauku viņš pats savām rokām izveidojis par labāko treniņbāzi Baltijā. ''90% vasaras bāzē ir mūsu kluba dalībnieku roku darbs. Finansiālā puse ir gan no maniem personīgajiem iekrājumiem, gan no sponsoriem. Var jau daudz ko izdarīt patstāvīgi, bet, lai izraktu bedri, vajag lāpstu,'' stāsta Lapsiņš.
Vasaras bāze aprīkota ar modernu šaušanas vadības sistēmu, kādas nav ne Baltijas valstīs, ne Skandināvijā. Multimediju iekārtu E. Lapsiņš iegādājās sacensību laikā Francijas pilsētā Boē. Tur bija unikāla iespēja to nopirkt tikai par 6000 eiro, un Latvijas loka šāvējs nevarēja atteikties, kaut šķēršļu bija daudz.
Galvenās raizes par dārgās sistēmas pārvešanu uz Latviju sagādāja lidostas. ''Skats jau bija baigs,'' atceras Lapsiņš. ''Iedomājies – es viss melnā staigāju lidostā ar diviem melniem koferīšiem (smejas). Pats redzēju, kā šie koferīši izskatījās bagāžas skenēšanā. Naturāli pēc spridzekļa: koferītī iekšā četras ampulas, kas savienotas ar vadiņu. Paldies Dievam, lidostu darbinieki bija pretimnākoši un izrādīja sapratni, nekasījās kā savulaik Lielbritānijā, kad mēģināju tikko nopirktu loku ienest lidmašīnas salonā. Bagāžā bija žēl likt. Loks maksāja labu naudu. Ja nebūtu ļāvuši, es to apēstu, bet bagāžā nenodotu,'' ar humoru saka E. Lapsiņš.
Vasaras bāze ir viena cilvēka sapņa piepildījums, kurā savu sapni piepilda desmitiem citu. Lai arī oficiālu datu nav, pavisam iespējams, ka bāze ir labākā Austrumeiropā. ''Ceļojis esmu daudz, bet labāka bāze nekā mums ir tikai korejiešiem. Tas ir mērķis, pēc kā tiekties,'' nākamos bāzes uzlabojumus plāno E. Lapsiņš. Koreja ir fantastisks paraugs, jo šai valstī ir pieci miljoni loka šāvēju. E. Lapsiņš sev izvēlas visaugstākos standartus un mērķus, pārējie nav tā vērti.
Vēl bez loka šāvēju vasaras bāzes E. Lapsiņa ieguldījums ir cilvēku audzināšana - pārējiem grūtāk pamanāms, bet, iespējams, vēl svarīgāks devums. E. Lapsiņš iemāca saviem audzināmajiem mīlestību pret dzimteni, cieņu, dzelžainu disciplīnu, darba mīlestību un kultūru, māca nekad nepadoties un cīnīties līdz galam. Viņš iemāca cīnīties godīgi, nevis ''pāri galvām''. Cilvēks ar augstiem ētiskiem ideāliem rosina, ka tādi attīstās kosmiskā progresijā. Kā lai ar šādiem cilvēkiem nelepojas?
Pievieno komentāru