Laura Ikauniece visus pēdējos gadus klusībā cerēja, ka izdosies sasniegt nepieciešamo rezultātu, lai kļūtu par Londonas olimpisko spēļu dalībnieci. «Piedalīties olimpiādē — tas ir visu sportistu sapnis,» stāsta Laura, kas 20 gadu vecumā būs viena no jaunākajām Latvijas delegācijā.
Par meitas panākumiem visvairāk priecājas Lauras māte Vineta Ikauniece–Ozoliņa, kurai savulaik tikai nedaudz pietrūka, lai pievienotos olimpiešu pulkam. 80.gados Vineta bija viena no labākajām PSRS sprinterēm, uzstādīja vairākus Latvijas rekordus, ko nevienai citai mūsu sportistei ceturtdaļgadsimta laikā tā arī nav izdevies pārspēt. 1984.gadā PSRS boikotēja Losandželosas olimpiskās spēles, bet pēc četriem gadiem Ikauniecei bija labas izredzes iekļūt PSRS izlasē, lai aizbrauktu uz Seulas olimpiskajām spēlēm. Viņas rezultāti bija gana labi, lai viņu iekļautu PSRS komandas sastāvā 4x400 metru stafetē. Taču pēdējā brīdī kļuva zināms, ka uz Seulu dosies cita sportiste.
Protams, Ikauniece bija vīlusies, ka olimpiskās spēles varēja vērot tikai pie TV ekrāna. Pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, pavērās iespēja startēt Barselonas olimpiskajās spēlēs, bet Vinetai tolaik jau bija citas prioritātes. 1992.gada maijā, pāris mēnešu pirms Barselonas spēļu sākuma, viņa laida pasaulē Lauru. Arī meitenes tēvs Aivars Ikaunieks bija Latvijas vieglatlētikas elitē — daudzkārtējs Latvijas čempions, 110 metru barjerskrējējs, kura labāko rezultātu (13,71 sekunde) Latvijā pārspējuši tikai trīs skrējēji (Staņislavs Olijars, Igors Kazanovs un Guntis Peders).
«Ābols no ābeles tālu nekrīt,» par meitas panākumiem nosaka Vineta, bet piebilst, ka tikai ar «pliku» talantu un gēniem neko nav iespējams sasniegt. «Protams, gēniem ir nozīme, bet ar to nepietiek, lai kļūtu par olimpieti. Vajadzīgs arī cītīgs darbs un spēcīga motivācija. Bez darba nekas nenotiek,» secina Vineta. Par talanta, motivācijas un darbaspēju trūkumu Laura nevarētu sūdzēties, tādēļ arī rezultāts nebija ilgi jāgaida — jau 20 gadu vecumā viņas izdevies sasniegt to, uz ko daudzi citi sportisti tiecas visu karjeru un bieži vien tā arī neaizsniedzas līdz mērķim. Pirms pāris mēnešiem viņa izpildīja olimpisko spēļu normatīvu, bet nesen Eiropas vieglatlētikas čempionātā Helsinkos sagādāja patīkamu pārsteigumu, izcīnot bronzas medaļu septiņcīņā.
Laura uz jautājumu, kas ir viņas elki vieglatlētikā, atbild nevilcinoties: «Mamma!» Varbūt meitai izdosies tas, kas nav bijis pa spēkam citām Latvijas skrējējām: pārspēt Vinetas sprinta rekordus, kas jau kļuvuši nepieklājīgi veci? Vineta un Laura atzīst, ka tas būs grūti izdarāms. «Ja es trenētos tikai sprintā, varbūt arī pārspētu, bet daudzcīņā nepieciešama lielāka vispusība,» secina Laura.
Laura prognozē, ka Londonā divas vietas uz goda pjedestāla aizņems mājiniece Džesika Ennisa un krieviete Tatjana Černova, bet pārējās cīnīsies par bronzu. Lauras mērķis ir sasniegt jaunu personisko rekordu, bet par vietām viņa īpaši nedomā.
Vairāk par talantīgo olimpieti Lauru Ikaunieci un viņas panākumu recepti lasiet jaunākajā Sestdienā!
Pievieno komentāru