Eksperti/Blogeri / Diena / Eksperti/Blogeri / Diena

Mūzika un distance © DIENA

Varbūt tik sakāpināts spēles prieks, ka visas slūžas ir vaļā? Mūsu dzīve nav un nevar būt tikai darbs un mājas. Cilvēks ir sociāla būtne.

Mantojumu lietas © DIENA

Ārdītāji un atjaunotāji var nebūt pretinieki. Iespējams, vieni bez otriem nemaz nepastāvētu.

Mirsti labāk astoņos © DIENA

Ārstos cilvēcība un empātija nav zudusi. Mums paveicās. Mediķi pārkāpa noteikumus. Bet vai tā tam būtu jādarbojas?

Lai top! © DIENA

Straujais lēmums būvēt koncertzāli Rīgā pārsteidza ne mazāk kā Covid-19 jaunā realitāte. Mēs tam nebijām gatavi.

Labas lietas notiek © DIENA (1)

Tik daudz labu lietu notiek visapkārt, ka ne izstāstīt! Es pat uz ātru roku esmu sastādījis savu prieku izlasi.

Pandēmija pierimusi un zaudējusi dominējošo vietu ziņu dienaskārtībā. Kinofestivālu un dažādu semināru organizētāji ar jaunu sparu ķērušies pie rudens pasākumu plānošanas. Jūnija sākumā festivāla programmai atlasīto filmu izlasi ir publiskojis nozīmīgākais kinoforums pasaulē – Kannu kinofestivāls –, kura vēsturē 2020. gads ieies kā gads, kad festivāls nenotika.

Ar zīmuli un bloknotu © DIENA

Kā vientuļš dzejnieks nomaļa meža vidū vari rakstīt pats sev, noglabājot privāto dokumentu mapē, bez iespējām kaut kur nosūtīt

Normāli stingrs © DIENA (1)

Par to es domāju vēl nākamajā dienā. Tā bija liela, vēsa, drīzāk sausa nekā mitra vīrieša roka. Tāda neitrāli draudzīga un par atvieglojumu – stingra.

Viss būs nepareizi © DIENA

Pamazām atgriežas pulcēšanās nelielos pasākumos, un arī turpmāk būtu vērts saglabāt to priekšrocības – cilvēcisku kontaktu ar apmeklētājiem

Maskas krīt lēni © DIENA (9)

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Filmas nepazudīs © DIENA (1)

Pielāgosimies apstākļiem un skatīsimies klasiku, kas ir tepat rokas stiepiena attālumā. Tas palīdz apzināties mērogus un mazināt maldus.

Kādudien pamanīju ko neparastu. Biju sācis runāties ar personām, ar kurām vēl nesen pārāk dziļās diskusijās nemēdzu ieslīgt. Nē, runa nav par manu kaķi Borisu, ar to es sarunājos vienā laidā, un viņš man sakarīgi savā kaķu valodā mēdz atbildēt. Kā nekā viņš šajos 32 kvadrātmetros ir mans vienīgais allaž klātesošais dzīvesbiedrs. Es biju sācis sarunāties ar veikalu pārdevējiem un pārdevējām, kafejnīcu viesmīļiem un krodziņu bārmeitenēm.

Katra krīze rada nevienlīdzības pieaugumu – kāds atkal tiks izmests aiz borta, lai kuģītis aizpeldētu metru tālāk.

Kad lapas plaukst, kaut kas notiek ar zonu – viesu nama Laikas saimniece Liene zina, kāpēc pēdējās dienās tur tik slikti sakari. Arī Kopenhāgenā, Amsterdamā, Pļavniekos, Stokholmā par to sūdzas. Cilvēki laiku pa laikam raustās un apklust. Lielākā daļa domā, ka tīkls slikts, jo visi tagad ir tiešsaistē. Covid-19, protams, vainīgs! Nekā nebija. Ziemupes pusē zina, ka tā ir katru gadu, kad lapas plaukst. Vīrusi nāk un iet, bet lapas plaukst.

Biedējošā loterija (1)

Iztēlē jau redzu ainu: pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja parādes kāpnēm stāv garumgara, distancēti izretināta mākslas cienītāju rinda. Viņi pērk biļetes uz konkrētu ekspozīcijas apskates datumu un laiku – tā, lai muzeja zālēs neklimstu vairāk par divdesmit pieciem atļautajiem cilvēkiem, ieskaitot muzeja darbiniekus. Internetā to izdarīt nevar.

Kad rakstu šo sleju, esmu tikko atgriezusies no pastaigas pa Valmieras mežu. Pastaigājoties pa takām gar upi, domāju, ko rakstīt. Ko izstāstīt. Un ko nevajag stāstīt. Kad rakstu šo sleju, ir vienkārša un saulaina maija svētdiena. Un Imanta Ziedoņa dzimšanas diena. Satikšanos ar viņu es nokavēju.

Šodien