Saruna ar Elīnu Garanču. Ja gribi sēnes, būs vien jāiet mežā

  • 0
  • Pievienot

Es nevarētu būt tikai mamma vai tikai dziedātāja, jo pazīstu abas šīs puses un zinu, kādu gandarījumu un piepildījumu tās sniedz.

"Jau sen gribēju atkal nodziedāt Latvijas publikai, un šajā koncertā ir visas ārijas, pie kurām kādreiz vai vēl pavisam nesen ar mammu strādājām. Gribējās ļaut šim darbam izskanēt. Būt Latvijā – arī ar koncertu – man nozīmē iespēju aizbraukt pie mammas. Gribas apciemot tēti. Mūsdienās viss ir ātri pārejošs, gribas uz brīdi apstādināt laiku, piedomāt un atcerēties," pasaulslavenais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča saka intervijā KDi. Koncerta programmā bija iekļautas skaistākās operārijas kā sirsnīgs veltījums vasarā mūžībā aizgājušās izcilās vokālās pedagoģes Anitas Garančas (1949–2015) piemiņai.

Anita Garanča piedzīvoja, kā viņas meita Elīna Garanča kļuva par vienu no spožākajām zvaigznēm pasaules opermūzikas debesīs – par mākslinieci, kuru apbrīno un mīl par skaisto balsi, kas izstaro spēku un siltumu. Par spilgtu un patiesu ikvienas lomas atklāsmi. Par skatuves šarmu, karalisko stāju un gudrību. Elīna Garanča uzstājas pasaules labākajos opernamos un kopš 2005. gada ir ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon māksliniece. Trīs no sešiem viņas soloalbumiem saņēmuši Vācijas ECHO Klassik balvu. Pirms dažām dienām kļuva zināms, ka Elīnai Garančai piešķirta ASV žurnāla Opera News balva. Līdz ar viņu svinīgajā ceremonijā Ņujorkā 2016. gada 10. aprīlī šo godalgu saņems arī tenors Džozefs Kalleja, mecosoprāns Valtraude Meiere, soprāns Anna Ņetrebko un basbaritons Hosē van Dams. Latvijas mecosoprāns ir "māksliniece, kuras nekļūdīgā tehnika un spožums padara viņu par vienu no satriecošākajām operas interpretēm mūsu laikā", savu izvēli pamato Opera News.

Pati māksliniece mūsu sarunā balvu birumu komentēja ar vēsu prātu un veselīgu pašironiju: "Kādā zināmā vecumā sāka parādīties arvien vairāk balvu. To var uztvert kā smalku mājienu, ka esi uzkāpis kalna virsotnē, kur tevi ir ieraudzījuši un novērtējuši, pēc tam parasti sākas kāpiens uz leju (smejas). Kā Nīče teica – savādi tikai, ka cilvēks pretojas ar visiem saviem spēkiem gravitācijas spēkam."

Kādi ir lielie, jaunie profesionālie izaicinājumi, kurus sev izvirzi tuvākai vai tālākai nākotnei?

Es jūtu, ka atrodos pārejas periodā. Lomas, kuras līdz šim esmu dziedājusi, galvenokārt "puiku" lomas un vēl dažas no agrākā repertuāra, kā agrīnais belcanto, – pamazām ņemu nost no repertuāra, jo jūtu, ka gribu jaunus izaicinājumus un balss vēlas attīstīties. Īpaši pēc otrās meitas piedzimšanas man mainījās arī ķermenis, līdz ar to balsī atklājās jaunas krāsas un iespējas, un tās pašlaik mēģinu saprast, ievadīt pareizajos rāmjos. Man ir noslēgti līgumi par Santucas lomu Pjetro Maskanji operā Zemnieka gods, Eboli lomu Verdi operā Dons Karloss, titullomu Kamila Sensānsa operā Samsons un Dalila.

Šā gada vasarā Milānas La Scala plānoto Zemnieka godu es nenodziedāju, jo tas bija laiks, kad paliku pie mammas. Santucas partija dziedāta gan ar mecosoprāna, gan soprāna balsi. Tāds mecosoprāna belcanto reģistrs, bet ar citām iekšām un intensitāti.

Apsveru iespēju par Adrianu Lekuvrēru. 2016. gada janvārī dziedāšu operas Verters iestudējumā Parīzē, pēc tam došos uz Ņujorkas Metropolitēna operu, kur atveidošu Sāras lomu Gaetāno Doniceti Roberto Deverē jauniestudējumā. (Diriģenta Mauricio Benīni un režisora Deivida Makvikara veidotā pirmizrāde notiks 24. martā; 16. aprīlī uzvedums tiešraidē no Ņujorkas būs skatāms kinoteātros visā pasaulē, arī Kino Citadele Rīgā, kur jau izziņots papildu seanss 21. aprīlī – I. L.)

Vai pie apvāršņa jau vīd ilgotā Amnerisas loma?

Aīdas klavierizvilkums stāv pie klavierēm blakus Dona Karlosa notīm. Pati šad un tad padziedu, paskatos, kā jauns putns izmēģinu spārnus, bet no koka lejā vēl nelaižos. Man ir liela mīlestība, apbrīns un bijība pret šo operu un Amnerisas lomu. To gatavošu un dziedāšu tad, kad pati uzskatīšu, ka esmu tam gatava. Man vēl ir laiks pagaidīt.

Kāda vieta tavā interešu lokā līdzās operai ir vokālajai kamermūzikai, un kāda loma tajā ir pianistam, tavam pastāvīgajam koncertmeistaram Malkolmam Martino?

Katru jaunu programmu kamermūzikā uztveru kā jaunu lomu, tās sagatavošanai man vajadzīgs ilgs laiks. Vispirms mēģinu saprast, izjust, kā pati jūtos, par kādu tēmu man gribētos dziedāt, un tad mēģinu piemeklēt dziesmas ar vārdiem, kas mani uzrunā, ko gribas atkārtot vēl un vēl. Parasti svaigi sagatavoto programmu dziedu kādus divus gadus, līdz ar to man ir mīļa un sirdij tuva katra dziesma. Malkolms ir pianists ar ārkārtīgi lielu pieredzi: ja kādreiz programma jau ir izdziedāta, mēs mēģinājumos parasti tikai iezīmējam tempu, nemaz nedziedam visu programmu cauri, lai paliek mirkļa iedvesma un koncertā viens otru jūtam un dzirdam, saklausām ar svaigu ausi. Šoreiz Londonā sanāca negaidīti strādāt ar citu pianistu, jo Malkolmam nomira mamma un viņš atteica koncertu. Divas dienas pirms koncerta Vigmora zālē sagatavoju visu programmu ar jaunu pianistu.

Vai skatuves pieredzē jau pārbaudītās vērtības, kā Verters un Favorīte, sniedz arī jaunas, aizraujošas atklāsmes un pārsteigumus?

Es uzskatu, ka esmu komandas dziedātāja, un esmu ārkārtīgi laimīga, ja varu sadarboties ar partneriem, kas neprezentē sevi, bet strādā iestudējuma un mūzikas labā. Ar gadiem un skatuvisko pieredzi parādās brīvības sajūta, drosme improvizēt un izaicināt partneri. Šajā brīvībā no jauna iepazīsti arī sevi, savu balsi un iespējas. Ar katru gadu mainās arī balss, tu meklē jaunus akcentus tekstā, un ar katru jaunu partneri rodas citas reakcijas, jo partneris dzied kādu frāzi vai āriju citādi, ar citu enerģijas lādiņu.

Kādā virzienā un samērībā attīstās tavs un Karela Marka Šišona radošais kopdarbs? Kas jūs vilina vairāk – galā koncerti, koncertuzvedumi, izrādes? Varbūt ir padomā kas īpašs?

Mums ir ļoti nošķirtas karjeras, jo Karels ir Zārbrikenes Kaizerslauternes Vācu radio filharmonijas orķestra galvenais diriģents un mana ikdiena norit galvenokārt teātros. Mums ir daži projekti, kurus īstenojam kopā, par vienu no tiem – Garanča and Friends Getveigā Austrijas Alpos – esam īpaši lepni. Šogad tas notika jau astoto reizi, un mēs skaidri zinām, ka nosvinēsim vismaz desmito gadadienu. Mēs muzicējam kopā arī turnejas koncertos, jo mūsu piecpadsmit pazīšanās gados esam izdziedājuši tik daudz repertuāra, ka neviens cits diriģents nemāk mani tik labi pavadīt, nepazīst manu balsi un garastāvokli, un tā svārstības tik ļoti – un arī man nepieciešamo palīdzību – kā Karels. Ja esam kopā kādā projektā, mēs līdzi ņemam arī bērnus – visa ģimene ir kopā.

Ar kuriem skatuves partneriem, diriģentiem, režisoriem radošajā sadarbībā ir vislabākā sajūta un vēlme sadarboties arī turpmāk? Kādu viņu profesionālo un cilvēcisko īpašību dēļ?

Esmu kāpēcītis. Man patīk strādāt ātri un efektīvi. Mana sliktākā rakstura īpašība ir nepacietība. Es nemāku ilgu laiku izlikties, ka mani kaut kas interesē vai pārliecina, ja tā nav. Esmu atvērta modernajai režijai, labprāt mēģinu lauzt stereotipus, meklēt un lauzt arī sevi. Taču, ja režisors vai diriģents nezina, ko grib, bet mūs plosa, tad kļūstu par ezi.

Vai tu mēdz izmantot pasaules operzvaigznes veto tiesības: ar viņu kopā nedziedāšu, viņa iestudējumos nepiedalīšos?

Ja dziedātājam būtu tāda brīvība, tas būtu lieliski (smejas). Piekrītu, ka man ir privileģēta situācija – es varu izvēlēties, vai pieņemt kādu piedāvājumu vai ne. Esmu sapratusi, ka esmu labāka dziedātāja un aktrise, ja ir radoša situācija un atmosfēra ar cilvēkiem, kuriem nav kompleksu, kuri grib strādāt kopā, kuri grib tevi uzklausīt un kuri tevi novērtē kā indivīdu, kam ir savs pamatots viedoklis. Es esmu gandarīta par sadarbību, ja partneris mani papildina, izaicina, stimulē, tikai tādā sadarbībā es māku atvērties un dot. Es nemāku sadarboties ar tiem, kuriem galvenais ir viņš pats, ja viņš negrib dzirdēt un redzēt tevi kā partneri. Tad es labāk palieku mājās pie ģimenes. Mēs esam tik daudz prom no mājām, mūs kritizē, aprunā, komentē. Tik daudzi zina, kā jābūt. Ikdiena dziedātājam pati par sevi nav viegla, un laikam esmu pieaugusi, ka gribu strādāt tādos apstākļos, kas mani iedvesmo un sniedz gandarījumu, tad arī varu sniegt to maksimumu, kāds man ir pieejams. Būt nelaimīgai iestudējuma vai izrāžu procesā – turklāt vēl prom no mājām – vairs negribas.

Kā pašreiz sajūties kā māksliniece, kurai nemitīgi jāceļo pa pasauli, jo īpaši pēdējo notikumu kontekstā, kas satricinājuši ilūzijas par Rietumu mierīgo dzīvi, elementāru drošību?

Savu lodi nekad nedzirdēsim. Šajā ziņā esmu fatāliste – kad būs lemts, tad tas arī notiks. Protams, izdzirdot par notikumiem Parīzē un zinot, ka pašai drīz tur jābrauc, sāc domāt par bērniem, ģimeni, ja gadījumā kas notiek. Ja gribi sēnes, mežā būs vien jāiet. Tikpat labi kāds trakais var tev uzbraukt virsū, no jumta var uzkrist lāsteka, vai vari nelaimīgi paslīdēt vannas istabā. Es varu tikai lūgt un cerēt, ka mans laiks vēl tālu.

Jūties kā rietumniece vai tipiska austrumeiropiete?

Nemācēšu atbildēt. Es esmu kosmopolīte, kas iekļaujas tajā vidē, kurā atrodas. Domāju, ka mākslinieks vispār nevar sevi nosaukt par kaut kam piederošu, tas, manuprāt, noteiktu ierobežojumus, un mūzikā nevar būt ierobežojumu. Mēs komunicējam citos augstumos.

Cilvēku dzīvē ir robežšķirtnes – pirms un pēc. Kā vienu no tādām nesen kādā sarunā esi minējusi 40 gadu vecuma tuvošanos. Šī robeža biedē?

Mani četrdesmit vēl nav atnākuši... Taču piekrītu, ka šis mums ir lielu pārdomu, pārmaiņu gads. Šīs pārdomas un pārmaiņas manī sākās jau kādu laiciņu iepriekš. Kad ģimenē rodas bērni, dzīve sakārtojas pa citāda svarīguma plauktiņiem. Tu pats vairs nedzenies pakaļ saviem primārajiem personīgajiem sapņiem un neglaimo savam egoismam, bet domā par pasauli un apkārtējo vidi ar domu – kādu es gribētu veidot vidi, lai maniem bērniem būtu forša dzīve. Tu novērtē panākumus savādāk, jo arī to cena ir cita – būt prom no mājām, dzirdēt bērnu sakām, ka viņam gribētos, lai mamma nekad nebrauc prom. Es tagad saprotu, ko mamma vai kāda vecāka draudzene man teica – ap četrdesmit sākas superlaiks, tu zini, kas esi, ko vari, ko tu gribi un, cerams arī, kā to dabūt.

Kas dzīvē ir mainījies, kopš mammiņa aizgāja mūžībā? Kā tiec pāri zaudējumam?

Mēs, visi palikušie, vēl tikai mācāmies saprast, kas ir noticis. Mums vēl joprojām šķiet, ka viņa ir izbraukusi, ka drīz atgriezīsies. Viņa bija mūsu visu saules pinums. Man vēl joprojām tas liekas kā nenoticis fakts. Taču, tā kā arī man ir ģimene un maniem bērniem bērnība ir pašlaik, viņi dzīvo tagad un uzreiz, mana ģimene man dod daudz spēka un dzinuli iet, strādāt, meklēt, attīstīt.

Vairāk palīdz un balsta darbs un skatuve vai ģimene – vīrs, meitas?

Es nevarētu būt tikai mamma vai tikai dziedātāja, jo pazīstu abas šīs puses un zinu, kādu gandarījumu un piepildījumu tās sniedz. Esmu pateicīga, ka man ir dota iespēja tās abas izbaudīt. Man ir dota iespēja "aizmukt" vai nu uz skatuvi, vai mājām.

Spilgti atceros tavas mammas padomu: visu darba grūtumu uzņemties jaunībā, lai nav par sevi sūri jācīnās vecumdienās.

Jā, mamma teica: mācies visu, ko vari iemācīties, pirms tev ir ģimene un bērni, jo pēc tam vairs nav ne laika, ne spēka. Mēģini sevi un savu profesiju sakārtot tā, lai vēlāk vairs nemētājies no viena uz otru, bet pilnveidojies tajā, ko esi atradis par savu piepildījumu.

Lomas apgūšanai, ikdienas vokālajam treniņam vienmēr ir vilkme, vai bieži arī jāpiespiežas darīt?

Pašlaik atkal ir sācies periods ar milzīgu vilkmi, jo pamazām mainu repertuāru, ir jaunas partijas, jauni uzdevumi. Es esmu meklētāja, jautātāja, analizētāja, man viss ir jāsaprot, jāsaliek pa plauktiņiem. Tipiski Jaunavas horoskopa zīmei. Pašlaik es sevi meklēju šajā jaunajā posmā, jaunajās partijās: mani interesē iespējas. Atzīšos, ka iemācīties milzīgu ansambli ar daudziem sarežģītiem iekritieniem vai kādu dziesmu, kurai ir četri pantiņi, man sevi ir jāpiespiež, taču es ar entuziasmu un zinātkāri gaidu savus nākamos piecus–desmit gadus uz skatuves.

Kurš ir tavs spilgtākais profesionālais un cilvēciskais piedzīvojums kopš atgriešanās uz skatuves? Varbūt tikšanās ar krievu baritonu Dmitriju Hvorostovski Maskavā un Pēterburgā?

Koncerti ar Hvorostovski Maskavā – lielākajā koncertzālē, jo bija milzīgs publikas pieprasījums, – un Pēterburgā tiešām bija ļoti emocionāli. Cilvēkiem, kuriem ir šī briesmīgā diagnoze (slavenajam dziedātājam tika atklāts smadzeņu audzējs – I. L.), ir īpašs acu skatiens, kad tu ar viņiem par šo tēmu runā, un šis skatiens man ir pazīstams. Es apbrīnoju Dimas spēku, viņa "dzīvnieciskumu", ar kādu viņš tagad metas darbā un uz skatuves, un tajā pašā laikā, cik ārkārtīgi jūtīgs un cilvēcīgs viņš ir. Mums tiešām bija ļoti skaisti koncerti un ļoti emocionālas vakariņas pēc koncerta ar viņu un viņa ģimeni.

Vēl jāteic, ka pirmās mēģinājumu dienas pirms nesen notikušajām Vertera izrādēm Vīnē man bija pagrūtas, jo 1. cēlienā Šarlote runā par savu mūžībā aizgājušo mammu un 4. cēlienā no dzīves šķiras Verters. Mums tāda ļoti tuva aina. Es savam kolēģim palūdzu, lai viņš pats aizver acis...

Šogad izdosies pavadīt Ziemassvētkus un sagaidīt gadumiju kopā ar saviem mīļajiem?

Jā! Jau gadiem cīnos un izkārtoju šo gada periodu tā, lai būtu mājās. Mums jo īpaši šī gada noslēgumu ir svarīgi pavadīt visiem kopā ģimenē. 

+
Lasi vēlāk
0