Izklaide. Mākslas

Politiskajai elitei bieži pietrūkst elementāras inteliģences, uzskata Latvijas koncertu direktors Guntars Ķirsis

Tieši šobrīd, kad Latvijā dramatiski plosās krīze un ikvienā jomā ir liela nedrošība par vistuvāko nākotni, VSIA Latvijas koncerti direktors Guntars Ķirsis paplašina koncertorganizācijas funkcijas. Top pirmais CD ieraksts, Latvijas koncertu menedžments turpmāk uzņemsies arī izpildītājmūziķu aģentūras (jeb impresārija) lomu. 1.oktobrī vērs durvis jaunā Spīķeru koncertzāle pie Centrāltirgus. Drosmīgi. Riskanti?

Guntars Ķirsis. Man varbūt ir vieglāk, jo es šādus satricinājumus esmu jau piedzīvojis. 90.gadu sākumā, kad tikko biju sācis strādāt par Latvijas Radio kora direktoru, bija jāsamazina štati uz pusi un jādomā, kā korim izdzīvot. Tiem, kuri piedzīvojuši pārmaiņu laiku 80./90.gadu mijā, šodiena salīdzinājumā šķiet rožaina paradīze. To mēs bieži vien aizmirstam. Arī toreiz bija ļoti strauji jāpieņem dažādi lēmumi un, protams, ka nebija laika izsvērt, vai tie ir pareizi. Daudzi bija riskanti. Izmantojot šo pieredzi, esam sākuši trīs jaunus projektus mums jaunos darbības virzienos. Mums ir skaidra attīstības vīzija, un es ticu, ka šie trīs virzieni ir perspektīvi.

Kādi ir šie jaunie virzieni?

Pirmkārt, Spīķeru koncertzāle. Otrkārt — mūsu mūziķu ierakstu (CD) izdošana. Treškārt — mūziķu pārstāvniecība, koncertaģentūras tipa darbs: ir jāpalīdz mūziķiem rast drošības sajūtu, ka viņiem ir darbs un par viņiem kāds rūpējas. Jau divus gadus intensīvi sadarbojamies ar abām pārējām Baltijas valstīm un esam vienojušies, ka tirgus ir jāpaplašina. Vajag izkustēties! Latvijas mūziķi jāpadara zināmi vismaz Igaunijā un Lietuvā, savukārt kaimiņi jāpopularizē pie mums. Tam jau ir savi augļi: pianists Vestards Šimkus jau ir koncertējis ar Lietuvas Nacionālo simfonisko orķestri. Kamerorķestris Sinfonietta Rīga oktobra sākumā uzstāsies Viļņā, Klaipēdā un Kauņā. Savukārt Klaipēdas kamerorķestri gaidām uz koncertiem Ventspilī un Kuldīgā. Igauņu komponists Erki Svens Tīrs raksta darbu, ko pirmatskaņos Sinfonietta Rīga kopā ar Tallinas filharmonijas kamerkori. Kopā muzicēs Liepājas simfoniskais orķestris un Igaunijas vīru koris. Šādu projektu ir daudz. Visi esam aizrāvušies ar pirmā CD gatavošanu — pianistes Lienes Circenes Latviešu šūpuļdziesmas, ko prezentēsim 7.oktobrī. Ar izdevniecību Vergo runājam par kopdarbu pie Vestarda Šimkus CD, kurā varētu ierakstīt Pētera Vaska jaundarbu — mūsu pasūtījumu.

Tas viss laikā, kad notiek pretējais — daudzi sašaurina darbību.

Sapņi bieži atduras finansēs. Būtiski, vai vari motivēt kolēģus, paskaidrojot, ka pašlaik drastiski jāsamazina algas, lai varētu investēt līdzekļus projektā, kurš pēc tam ļaus atalgojumu palielināt. Tad viņi saprot to kā biznesa projektu. Atliekot šo smago lēmumu tālākā nākotnē, tu vienkārši sevi apēd. Šis laiks prasa ārkārtīgi straujus lēmumus. Gribu ieteikt arī citiem: nebaidieties riskēt! Būs kļūdas. Bet nav citas iespējas.

Cilvēki uz koncertiem nāk, viņiem tie ir vajadzīgi. Tikmēr valdībā un daļā sabiedrības izskan viedoklis: ekonomika vispirms, kultūra var pagaidīt.

Tā ir mana darba garoziņa. Profesionāla menedžera un mūziķa darbs ir popularizēt kultūras vērtības. Nenogurstoši skaidrot, ko tās sabiedrībai dod, tai skaitā ekonomiskos ieguvumus. Bet mēs esam bezspēcīgi, ja šis jautājums nonāk politiskajā vidē. Un kāds grib vai nu uz šī zirdziņa uzsēsties, vai to nogremdēt. Un tad, kad kāds politiķis grib uzsēsties zirgā, nostādot veselību pret izglītību, drošību pret kultūru, mēs esam bezspēcīgi. Atliek tikai mēģināt ar viņiem runāt: mīļais, ko tu dari?! Tu vienā ģimenē nostādi dēlu pret meitu. Ja var atļauties savas politiskās karjeras stiprināšanai lēta populisma dēļ nozares nostādīt vienu pret otru, tad tā ir politiskā tuvredzība un individuālās kultūras trūkums. Politiskajai elitei bieži pietrūkst elementāras inteliģences. Tas ir izglītības rezultāts. Viņi spriež par kultūru, bet es viņus koncertos, teātru izrādēs, izstādēs neesmu redzējis. Es gribētu novēlēt politiķiem gudrību. Nesaprast un paust nezināšanu nav noziegums. Tas ir normāli. Bet kad nonāc krēslā, kur tev ir jālemj, tu nedrīksti paust savu totālo analfabētismu. Nedrīksti tikai tāpēc, lai celtu savu politisko reitingu, stāties ceļā bibliotēkas būvniecībai un kliegt, ka, lūk, mums nav naudas veselības aprūpei. Es nebūt neapgalvoju, ka situācija ir pilnīgi bezcerīga, jo arī politiskajā elitē ir cilvēki, kuri izjūt nepieciešamību baudīt mākslu.

Nesen nogriezts 2010.gada mūzikas, mākslas un sporta skolu finansējums.

Nekas nav vienkāršāk, kā uzkurināt sabiedrībā viedokli: man nav ko ēst, a ko tie dziedātāji, lēkātāji, pindzelētāji grib? Bet tas taču ir viņu darbs! Tas, ka tie, kuri veido sabiedrības viedokli, var vienā maisā sabāzt pašdarbību ar profesionālo Latvijas Radio kori, ir bezatbildība! Nogriežot kultūrai, diža ieguvuma nebūs. Pazemināsies sabiedrības, dzīves kvalitāte. Cilvēks, kas nav baudījis gara gaismu, būs tendēts uz lietām, kuras mēs paši negribam pieļaut. Mēs taču nediskutējam par to, ka vajadzētu vispār likvidēt apgaismojumu ielās. Nu tad izslēdzam visas lampas — jo tās taču maksā naudu — un dzīvosim tumsā! To mēs saprotam — drošība, lai tu nedabū pa galvu. Ja nedosim cilvēkiem gara gaismu, tad noteikti dabūsim.

Vai ir jābaiļojas par Dziesmu svētku turpmāko eksistenci?

Jo ātrāk sapratīsim, ka Dziesmu svētku kustība ir atkarīga no dziedātāja, jo ātrāk padarīsim Dziesmu svētku tradīciju ilgtspējīgu. Pašlaik Dziesmu svētku process no dziedātāja nav atkarīgs pilnīgi nemaz! Cilvēks atnāk uz kori, kurā ir apmaksāts diriģents un darba telpas. Skatēs, konkursos patiesībā vērtē nevis korus, bet diriģentus. Pēc rezultātiem nosaka viņu tarifikāciju, atalgojumu. Dziedātājs? Pat svētku repertuārs nav no viņa atkarīgs. Pat Prezidentam vēstuli raksta nevis dziedātāji, bet diriģenti....

Kopš 1989.gada man ir draudzīgas attiecības ar vienu ļoti labu kori Vācijā. Es skatos, kā paši dalībnieki attiecas pret dziedāšanu amatieru korī. Tu tur vienkārši nevari neaiziet uz mēģinājumu, jo, pirmkārt, pats maksā par to naudu. Otrkārt, pārmetīs pārējie: bet mēs taču vienojāmies, ka darām! Dziedātājiem ir iniciatīva. Viņi paši arī drusku maksā diriģentam, iet uz ciemata pašvaldību un saka: mēs te esam četrdesmit cilvēku, mums ir nepieciešams šis brīvā laika pavadīšanas veids, lūdzu, atbalstiet mūs! Viņi diriģentam arī saka, ko vēlas dziedāt. Mums valsts uzliek pienākumu. Trīs cilvēki izdomā Dziesmu svētku repertuāru, un visi piecus gadus to mācās.

Kolektīvi atbildīgajiem vāciešiem tomēr nav Dziesmu svētku!

Izskatās ļoti vienkārši: ja noņemsim diriģentiem algu, nogremdēsim Dziesmu svētkus. Skaidrs, ka tā šeit ir bijis gadu desmitiem, tādas ir tradīcijas no padomju laikiem. Ir mānīgs priekšstats: jo ilgāk saglabāsim šo modeli, jo ilgāk pasargāsim Dziesmu svētkus.

Diez vai cilvēku dzīves līmenis Latvijā ļaus viņiem balsot par Dziesmu svētkiem ar savu plāno maciņu.

Bet varbūt beidzot ir jāļauj potenciālajiem dziedātājiem saprast, ka viņiem gribas dziedāt? Nauda ir sekundārs jautājums. Svarīgākā ir vēlēšanās dziedāt. Esmu krustu šķērsu izbraukājis Latviju, ticies ar pašvaldību vadītājiem un varu droši apgalvot, ka varbūt visā valstī atradīsies viens pagastvecis, kurš neatradīs iespēju atbalstīt kori, ja dziedātāju pulciņš pie viņa ies un to lūgs.

Un vēl — to bremzē apziņa, ka cilvēkam, kas vada kori pagastā, obligāti jābūt diriģentam, kas beidzis Mūzikas akadēmiju. Viņš divreiz nedēļā brauc no Rīgas, un ir jāapmaksā ceļš. Normāli būtu, ka pagastā ir dziedāt gribošu cilvēku grupa, no kuriem viens prot vairāk par citiem, ir apguvis klavieres, māca skolā mūziku un vietējā baznīcā spēlē ērģeles. Bet mums skatē žūrija vērtē — nu kā viņš diriģē? Nu kurš tā rāda korim? Diriģents Gaismaspilī neierādīja altiem! Šausmas!! Mēs daudz ko sagandējam, jo gribam "valstiski" regulēt.

Diriģentus — meistarus tak neatrast katrā pagastā?

Lai vadītu amatierkori, nav jāmācās desmit gadus mūzikas skolā un vēl sešus augstskolā. Diriģents būtībā ir mūzikas skolotājs, pie reizes arī sociālais darbinieks. Visaugstāko līmeni un atšķirīgo seju — vizītkarti, kāda ir korim Kamēr…, Balsis un dažiem citiem, — var uzskatīt par mērķi, uz kuru tiekties, taču to nedrīkstētu izvirzīt par absolūtu noteikumu. Esmu redzējis, kā sabrauc bargie virsdiriģenti no Rīgas, no kuriem daži pat vispār nesaprot, ko nozīmē vadīt lauku kori, bet ar pilnu atbildību ieliek korim zemu atzīmi. To tad nopublicē vietējā avīzē, un cilvēkiem ir sāpīgi: mēs taču gribam dziedāt un darām to no visas sirds, taču esam pēdējie savā rajonā! Un tālāk — ķēdes reakcija. Nu, ja jau jūs pēdējie, tad jauni tērpi jums nebūs un diriģentam algu arī nemaksāsim. Pirms Dziesmu svētkiem vajadzētu tikai pārbaudīt — zini repertuāru vai nezini. Bet koru karos lai piedalās tie, kas patiešām grib.

Es domāju, ka Dziesmu svētku glābiņš ir procesā no apakšas. Kamēr valsts maksā kolektīvu vadītājiem, process ir izkropļots, šķietamā masveidība tiek panākta ar vadītāju vēlmi veidot aizvien jaunus kolektīvus. Tas ir pilnīgi saprotami no individuālā biznesa viedokļa, bet kāds tam sakars ar Dziesmu svētkiem? Valsts uzdevums būtu pateikt: Dziesmu svētki ir reizi piecos gados. Mēs nodrošināsim atbalstu sagatavošanas procesam. Jūs gaida Rīgā uz Dziesmu svētkiem. Un tad Zilupē vai Varakļānos cilvēki pulcējas kopā: mēs gribam dziedāt un nokļūt uz Dziesmu svētkiem!

Kā domā aizvilināt publiku uz jauno koncertzāli aiz tirgus?

Šis būs biznesa projekts, jo mums ir jākompensē valsts ieguldījums telpu nomā. Ēka jānoslogo maksimāli, tā nedrīkst stāvēt tukša. Es to redzu kā vietu, kur notiek dažādu mākslu sintēze: koncerti, izstādes, videoinstalācijas, forumi, semināri, saviesīgi pasākumi, degustācijas. Vieta ir ideāla projektiem, kas sakņojas sinerģijā, dažādu mākslu mijiedarbībā.

Tici, ka orķestris un koncerti uzlabos rajona — depresīvās, bīstamās Maskavas forštates — seju?

Tur, kur ir māksla, tā vienkārši izspiež slikto. Enerģētiskais lauks ir tāds, kas nepieļauj slikto. Īpašnieki — tēvs un dēls Dinnes — ir inteliģenti cilvēki, kuriem rūp māksla un pilsētas vides attīstība. Rīgas pilsētas vadības nodoms ir pārvērst šo rajonu par mākslu industrijām atvēlētu vietu. Tur jau ir gan laikmetīgās mākslas muzejs, gan paredzēta kulinārijas skola.

Kultūras ministrs Ints Dālderis intervijā Dienai kritizēja Lielās mūzikas balvas izvērtēšanu, kas notiekot šaurā lokā, ignorējot mūsu izcilākās starptautiskās zvaigznes. Viņš to nosauca par "ļoti provinciālu skatījumu". Kāds ir tavs — žūrijas priekšsēdētāja — viedoklis?

Lielā mūzikas balva nav vis "smuks koncerts", ko parādīt televīzijā un pēc tam kādu laiku par to sajūsmināties, bet gan Latvijas profesionālās mūzikas mārketinga vissvarīgākā sastāvdaļa. Mums tajā vienlaikus jāsasniedz dažādi mērķi: 1) jāparāda mūziķiem, ka viņu darbs ir pamanīts un novērtēts, 2) Latvijas sabiedrībai ar TV un citu mediju palīdzību jāpadara plašāk atpazīstami mūziķi, 3) jārada iespēja uzaicinātajiem ārvalstu producentiem un festivālu rīkotājiem koncentrētā veidā redzēt labāko, kas Latvijas profesionālās mūzikas tirgū ir pieejams.

Ja runājam par kritērijiem, pēc kuriem vados, varu pilnīgi atklāti pateikt, ka mani aizrauj mūziķu aktīva līdzdalība radošu ideju īstenošanā, bet no LMB skatu punkta pilnīgi vienaldzīgu atstāj kārtējā nodziedātā loma kārtējā izrādē. Esmu dzirdējis mūsu zvaigznes uz pasaules lielajām skatuvēm, esmu aiz sajūsmas un lepnuma raudājis, taču viņi jau ir citā dimensijā. Tad Lielā mūzikas balva viņiem būtu jāpiešķir šogad un vēl 10 gadus uz priekšu. Taču eksistē vēl virkne citu, augstāku valsts apbalvojumu. Vai nebūtu skaisti, ja, piemēram, Mariss Jansons vai vēl kāds cits mūziķis Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā saņemtu Valsts prezidenta balvu (nezinu, vai tāda ir) vai īpašu Kultūras ministrijas apbalvojumu?

Domāju, ka ir tikai godīgi, ja Latvijas Lielā mūzikas balva pienākas par darbu Latvijā un par latviešu mūzikas popularizēšanu. Un ne tikai Rīgā uz Nacionālās operas skatuves, bet Viļānos, Kuldīgā, Ventspilī, visā Latvijā! Pieņemsim, ka vienā vakarā piedalītos E.Garanča, M.Kovaļevska, A.Antoņenko, B.?Skride, M.Jansons, A.Nelsons. Būtu super koncerts! Visi par to runātu! Bet ko pēc tam? Vēlos, lai cilvēki, televīzijas tiešraidē redzot Riharda Zaļupes apbalvošanu, priecātos: lūk, viņš pie mums būs pēc mēneša!

Kā varat atļauties uzaicināt Berlīnes filharmoniķu kvartetu?

Nekas nav vienkāršāk, kā sameklēt internetā aģentūru, sazvanīt, viņi nosauc ciparu, un tu izlem — esi spējīgs maksāt vai ne. Svarīgāk ir zināt, kādēļ gribi šos mūziķus uzaicināt. Var šausmināties: kā viņš šajos grūtajos laikos atļaujas braukt komandējumos? Bet, ja nebraukšu uz Ņujorkas Skatuves mākslu kongresu vai citiem forumiem, tad mani neviens nepazīs un es nevarēšu ar mūziķiem vienoties par draudzīgām cenām. Ar pieredzi, ka vienā brīdī valstij pēkšņi trūkst 500 miljoni latu, prognozēt 2010.gadu ir riskanti. Taču ir lietas, kuras ļoti centīsimies paveikt: Latviešu simfoniskās mūzikas koncerts, kurā būs vismaz trīs pirmatskaņojumi, festivāls Vīnes klasika, Senās mūzikas festivāls, Rudens kamermūzikas festivāls. Saldais ēdiens būs Štutgartes radio simfoniskais orķestris ar seru Noringtonu un Birmingemas simfoniskā orķestra un Andra Nelsona viesošanās Latvijā. Tas ar nosacījumu, ja kāds nepasaka: kam mums vispār to vajag?

***

Guntars Ķirsis (1965)

1990 — beidzis Jāz.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) diriģēšanas klasi, 2000 — maģistrantūru.

Mācījies orķestra diriģēšanu LMA un Eiropas Koru un orķestra diriģēšanas akadēmijā Brēmenē, apguvis projektu, finanšu vadību un biznesu Latvijas Universitātē un Komercizglītības centrā bijis vīru kora Tēvzeme mākslinieciskais vadītājs, Valmieras rajona koru virsdiriģents, XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents, Latvijas Radio kora direktors (1992—2005), Jaunās mūzikas festivāla Arēna direktors (2002—2004), kopš 2005.?gada vada VSIA Latvijas koncerti