Sabiedrība

Ilggadējais žurnāla The Economist Austrumeiropas korespondents Roberts Kotrels (52) Vecrīgā atvēris grāmatveikalu

Šis nav labākais brīdis naudas pelnīšanai, tāpēc labāk īstenot sirdī sen nēsātu sapni, secināja Roberts Kotrels. Viņam jau gadiem pa galvu bija maisījusies doma par grāmatveikala atvēršanu. Nepārtrauktā ceļošana no vienas valsts uz nākamo un intensīvais darbs to neļāva īstenot. Tagad jau vairākas nedēļās Vecrīgā darbojas veikals Robert"s books.

Pagaidām Roberta grāmatveikalam nav izkārtnes. Kolēģis, kurš tur jau pabijis, iesaka meklēt ar puķēm apgleznotu Jēkaba ielas namu, kas atrodas gandrīz Valdemāra ielas stūrī. Ieejot veikalā, saprotu, kāpēc mūsu telefonsarunā nesaklausīju ne mazākās bažas par, manuprāt, neprātīgo domu krīzes laikā ķerties pie šāda rūpala. Skan operu ārijas, Roberts, piesēdis pie gaišās telpas vidū novietota galdiņa, strādā ar datoru. Visapkārt plaukti. Grāmatmīļa paradīze.

Tā radīta Rīgā, jo šeit vismaz pāris gadu būs Roberta ģimenes mājas. Viņa sieva Solveiga Silkalna ir diplomāte. Patlaban bijusī Latvijas vēstniece ANO nestrādā, jo auklē sešus mēnešus veco dēliņu Kārli.

PAR MILJONĀRU KĻŪT NEVĒLAS

Dzimtajā Anglijā Roberts nedzīvo kopš 1982.gada. Viņš kā avīzes The Financial Times un žurnāla The Economist korespondents strādājis Honkongā, Tokijā un Maskavā. 90.gadu beigās The Economist viņu nosūtīja uz Briseli. Te Roberts iepazinās ar Solveigu. Viņa strādāja Latvijas misijā Eiropas Savienībā. "Tā es sasaistīju savu dzīvi ar Latviju," smaidot saka Roberts.

Turpmākie bija nepārtrauktas braukāšanas gadi — Solveigu nosūtīja uz Strasbūru, tad viņa atgriezās Rīgā, Roberts atsāka strādāt Maskavā. Pēc kāda laika viņam izdevās pārliecināt savu priekšniecību The Economist, ka par notiekošo Centrāleiropā varētu rakstīt no Rīgas. "Beidzot mēs bijām kopā, varējām sakārtot savu dzīvi un apprecēties," stāsta Roberts Kotrels. Piedzima meitiņa Kaija. Jau toreiz Roberts apsvēra iespēju atvērt Rīgā grāmatveikalu. "Un tad 2005.gadā Solveiga paziņoja, ka viņa būs vēstniece ANO un mēs dodamies uz Ņujorku," atminas Kotrels.

Roberts, kurš universitātē studējis angļu literatūru, pieļauj, ka viņa kaisli pret grāmatām pastiprinājis dzīvesveids. "Tam ir saistība ar dzīvošanu ārzemēs un ceļošanu. Jums ir daudz laika lasīšanai lidmašīnās un vilcienos. Kad dzīvojat ārzemēs, grāmatas ir tas, kas palīdz saglabāt saikni ar dzimto valodu," viņš saka. Robertam prieku sagādā grāmatu iegāde. Viņš tās turpina pirkt, pat ja apzinās, ka nebūs laika izlasīt. Viņam ir apmēram 3000 grāmatu. Tūkstotis atrodas noliktavā Briselē, tūkstotis — Rīgas mājās, bet vēl tikpat daudz viņš nolēmis pārdot savā veikalā. Grāmatveikala atvēršanu viņš neuztver kā iespēju tikt pie lielas bagātības: "Es neesmu biznesmenis, es esmu grāmatu mīļotājs." Ekonomikas lejupslīdes laikos, kad cilvēki vēlas ietaupīt naudu, viņa veikals varot lieti noderēt. Lietotajām grāmatām angļu valodā, kuras Roberts tirgo savā veikalā, ir trīs cenas — viens, trīs un pieci lati.

Šajā biznesā nav jāiegulda daudz naudas. Krīzes laikā telpu īre ir mazāka. Grāmatas ir vai nu Roberta paša, vai tās piegādājis kāds vairumtirgotājs Velsā. No Britu salām atceļojušajās kastēs labi ir tikai kādi 10% grāmatu, stāsta Roberts. Lielākā daļa ir lētā gala bestselleri.

Roberts cer, ka Robert"s books ar laiku kļūs par sava veida sociālo centru. Plānots rīkot grāmatu lasīšanu, tikšanās. Šobrīd ikviens var nākt uz grāmatveikalu palasīt, izmantot bezvada interneta pieslēgumu. Ideju Robertam daudz. Vienu no tām viņš klāsta Dienas fotogrāfam Kristapam, kurš ieradies nobildēt jaunizcepto grāmatu tirgoni. Pie bāli violetajām sienām labi izskatītos Kristapa fotogrāfijas, kuras varētu arī tirgot, uzskata Kotrels. Kristapam šī doma liekas apsveicama.

Pērn Kotrels pārtrauca 15 gadu ilgo darbu The Economist un nolēma uz laiku pamest žurnālistiku. Vai nepietrūkst rakstīšanas? "Nē, nemaz. Nu man vairs nav stresa, nav termiņu un uztraukumu par iespējamajām kļūdām," viņš saka. Žurnālists nolēmis izpētīt, kā darbojas sociālie mediji internetā. Ar draugu izveidojis vietni The Browser, kurā atlasa, viņaprāt, labākos un interesantākos tajā dienā internetā uzejamos stāstus.

Katru dienu viņš trīs līdz piecas stundas pavada, lasot RSS barotnes — interneta medijos un blogos atrodamu rakstu virsrakstu un īsu anotāciju apkopojumus. No tiem atlasa kādus 10—20 un piedāvā The Browser lasītājiem. Pagaidām arī ar šo projektu viņš naudu nepelna. Vietne darbojas pusgadu, un tagad, ziņām par to izplatoties no mutes mutē, tai ir ap 50 000 unikālo lietotāju mēnesī. "Es varu darīt to, kas patīk visvairāk, — daudz lasīt un tad pateikt citiem, kas ir labākais," saka Kotrels. Šajā ziņā viņam ir pieredze. Kotrels regulāri rakstījis grāmatu recenzijas prestižajam žurnālam The New York Review of Books.

Roberts domā, ka jau pavisam drīzā nākotnē grāmatveikalos būs iespējams nopirkt tikai lietotas grāmatas. Jaunās iznāks elektroniskā formātā — tās būs lētākas un ērtākas lasīšanai. "Drukātās grāmatas būs kas līdzīgs vinila platēm, kuras pirks tikai interesenti," prognozē žurnālists, vairāku grāmatu par Honkongu un Eiropas Savienību autors. Kad Eiropas Savienība ķērās pie jaunās konstitūcijas rakstīšanas, kas iestiepās vairākus gadus ilgā uzlabošanas un pārlabošanas procesā, Roberts uzrakstīja savējo. "Tā bija daudz labāka," viņš smejas.

Vēl drūmāks skatījums ir uz avīžu nākotni. "Avīzes kā privāts, ienesīgs bizness drīz vien izmirs. Tās paliks tikai tad, ja tiks subsidētas." Kritīsies arī žurnālistikas vērtība un prestižs. Profesionāls žurnālists rada stāstus ar 95% precizitāti, blogotājs — ar 50%, bet par brīvu. "Arvien mazāk kļūst to cilvēku, kas ir gatavi maksāt par informāciju ar 95% precizitāti. Tas ir avīžu gals," saka Kotrels. Viņš gan uzskata, ka joprojām būs nepieciešama pētnieciskā žurnālistika un tai būs jāatrod jaunas formas. "Kad avīzes bankrotēs, paliks liela plaisa. Nebūs kas elpo pakausī valdībai. Esmu pārliecināts, ka tiks atrasts veids, kā to plaisu piepildīt. Cilvēki joprojām vēlēsies zināt patiesību par Latvijas valdību."

Lai arī aizgājis no pastāvīga naudas darba, Kotrels smej, ka šobrīd ir nodarbināts vēl vairāk. Viņš ir viens no jūnija sākumā Rīgā notiekošās Jesajas Berlina simtgades konferences rīkotājiem. "Jesaja Berlins ir liels domātājs, kurš labi pazīstams visā pasaulē, bet ne Rīgā, un tādēļ būtu labi atgādināt cilvēkiem, ka šis lielais vīrs dzīvojis tepat līdzās," saka Kotrels. Arī šī ideja auklēta vairākus gadus. Vēl pirms došanās uz Ņujorku Roberts katru rītu gāja uz darbu pa Alberta ielu. Pie kāda nama viņš ieraudzīja plāksni ar uzrakstu. Tā vēstīja, ka šajā namā 1909.gada 6.jūnijā dzimis Jesaja Berlins. Kotrels uzrunāja Sorosa fonda Latvijā valdes priekšsēdētāju Andri Aukmani: "Mums kaut kas ir jādara!" Aukmanis tam piekrita, un tagad top konference. Kotrelam tā nebūs tikai pazīstamu Rietumu domātāju sapulcēšana Rīgā. "Tas man dod sajūtu, ka daru kaut ko Rīgas labā. Ir labi te ierasties, dzīvot, bet es negribu būt tikai ņēmējs, vēlos arī ko dot. Atlīdzināt par viesmīlību."

OTRAIS MĒĢINĀJUMS

Kad iegriežos Roberta veikalā nedēļu pēc mūsu pirmās sarunas, satieku arī viņa draugu un partneri grāmatveikala pasākumā Gēriju Pīču. Gērija pamatdarbs ir ziņu aģentūra AP. Sēžot turpat veikalā, viņš tikko pabeidzis rakstu par ekonomikas lejupslīdi Lietuvā.

Šis nav pirmais abu kopīgais projekts. Savulaik viņi izveidoja sviestmaižu bāru līdzās Latvijas Universitātes centrālajai ēkai. Tas darbojās divus gadus un bankrotēja. "Mums bija garšīgas sviestmaizes," saka Roberts.

Gērijs par neveiksmes iemeslu uzskata uzticama grāmatveža trūkumu un dārgo telpu īri. Viņš Rīgā dzīvo jau sešus gadus. Pirms tam rakstījis no Kaļiņingradas. 2002.gadā Gērijam radās problēmas ar Krievijas vīzas pagarināšanu. "Nolēmu gaidīt vīzu Rīgā, iepatikās, un paliku," stāsta Gērijs. Sākumā mācījis angļu valodu un strādājis par redaktoru angliski iznākošajā avīzē The Baltic Times.

Jautāju abiem, kā sokas ar grāmatu pārdošanu. Iepriekšējā dienā ietirgojuši 20 latu. "Ja strādājam 25 dienas mēnesī, tas ir 500 latu," sarēķina Gērijs, un abi ar Robertu secina, ka nekāds bizness šobrīd nesanāk. Pagaidām viņu klienti ir draugu draugi un nejauši garāmgājēji. Aizviņdien veikalā iemaldījies kāds amerikānis un atradis sen meklētu ķīniešu recepšu grāmatu.

Nedēļas laikā veikalā notikuši uzlabojumi. Iekārtots bērnu grāmatu stūrītis ar krāsainu paklājiņu un soliņu. Roberts un Gērijs turpina apspriesties, kā ērtāk izvietot plauktus. Pirmajā apmeklējumā solījos, ka nākamreiz nopirkšu kādu grāmatu. Sāku klaiņāt gar plauktiem un secinu, ka grūti ko atrast. Grāmatas sakrāmētas vienkopus: daiļliteratūra, ceļojumi, receptes, vēstures grāmatas un politiskās biogrāfijas. Uz palodzes sarindoti Oksfordas angļu valodas vārdnīcas sējumi. Roberts piekrīt, ka būs jādomā par grāmatu sagrupēšanu.

Beigās par abiem sameklējām grāmatu par laikmetīgās mākslas ietekmi uz Rietumu sabiedrību. Vienojamies, ja atradīsies vēl kas līdzīgs, grāmatas man tiks pietaupītas. Kādā veikala stūrī, kaudzē sakrauti, stāv Danielas Stīlas romāni. Es varot ņemt, cik gribu. Diemžēl neviena no man zināmajām kundzēm, šo grāmatu cienītājām, angliski nelasa.

LAIKS PALĒNINĀT TEMPU

Jautāts, kā viņš var iztikt, ja neviena no pašreizējām nodarbēm nav ienesīga, Roberts atbild, ka dzīvo no iekrājumiem. Viņaprāt, naudas uzkrāšana būs viena no šīs krīzes mācībām Austrumeiropai. Tāpat kā nepieciešamība citādi attīstīt savu ekonomiku. "Jūs nevarat būvēt ekonomiku, kas balstīta uz to, ka cits citam tirgojat dzīvokļus."

"Visa pasaule ir recesijā un depresijā, kādēļ man cīnīties par naudas nopelnīšanu, ja tas nav iespējams. Labāk darīt to, kas patīk," viņš piemetina. Krīze neesot jāuztver kā pasaules gals, pēc viena vai diviem gadiem atkal kļūs labāk. Cilvēki ir spiesti palēnināt dzīves tempu un pārdomāt, kas viņiem patiesi ir svarīgs. Tādēļ Roberts ir priecīgs, ka ir spējis radīt pašam tik patīkamu vietu kā Robert"s books. "Man ir mana mūzika, kafijas automāts, internets, sajūta tāda, it kā es atrastos mājās," saka Kotrels. Arī Rīgu viņš tagad uzskata par savām mājām. "Man ļoti patīk Rīgas mērogs un ritms. Lielpilsētas mani nogurdina. Londona, Maskava un Ņujorka man bija par lielu."

Viņam ir vēl kāds pavisam mazs, mazs sapnis. Patlaban Rīgā Robertu Kotrelu pazīst kā bijušo The Economist korespondentu vai diplomātes Silkalnas vīru. Viņš gribētu, lai pēc kāda laika dzirdētu sakām: redz, kur aiziet Roberta grāmatveikala īpašnieks.