Sabiedrība

Pirms 70 gadiem pa Rīgas, Liepājas un Ventspils ielām ostu virzienā brauca mantām piekrauti rati — Ribentropa—Molotova pakta rezultātā beidzās vairāk nekā 700 gadu ilgusī vācbaltiešu vēsture Latvijā.

Rūpju un bēdu pilni jau ir schie laiki, sevischķi, kur esam wiens no otra tik tālu schķirti, man jau ar būtu wieglaki schos grūtos laikus pārdsiwot ja būtu Jūsu tuwumā un waretu ar Jums dalities, bet kas to lai sin, kad waresim atkal redseties… — šīm latvietes, vācbaltieša Ludviga Rozenbauma sievas Marijas Rozenbaumas no Pozenes dzimtenē palikušajiem radiem sūtītajā vēstulē izteiktajām cerībām nebija lemts piepildīties.

1939.gada rudenī Marija kopā ar vīru un dēlu Reinholdu aizbrauca uz Vāciju, pareizāk sakot, uz Vācijas iekaroto Polijas daļu. Latviju viņa vairs neieraudzīja, sarakste ar Rozenbaumiem pārtrūka, kad fronte tuvojās Polijai. Pēc nesekmīgiem meklējumiem radi palikuši pie pieņēmuma, ka abi vecie Rozenbaumi kara beigās droši vien gājuši bojā aviouzlidojumā. Viņi bija vieni no tiem apmēram 60 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, Latvijas senākās minoritātes — vācbaltiešu —, kuri 1939.gada rudenī gandrīz visi faktiski pāris mēnešu laikā, no oktobra vidus līdz decembra vidum, uz neatgriešanos aizbrauca no zemes, kurā bija dzīvojuši un valdījuši 700 gadu un kuru viņu senči bija nosargājuši no Krievijas spiediena, bet tās pamatiedzīvotājus, gribēdami to vai negribēdami, pasargājuši no asimilācijas un apgādājuši ar Rietumu kultūru, rakstību un Bībeles tulkojumu. Vācbaltiešu likteni, tāpat kā latviešu likteni, izšķīra Ribentropa—Molotova pakts, taču Latvijas autoritārā vadība, izvēlējusies nevis tautas informēšanas un brīdināšanas, bet mierināšanas politiku, arī vācbaltiešu aizbraukšanu valsts kontrolētajā presē pasniedza nevis kā gaidāmās drāmas priekšvēstnesi, bet kā vēsturisku uzvaru: "Lai viņi brauc! Bet — uz neatgriešanos!" Vieta tukša nepalika.

Zaudētais intelekts

Neieguva neko — vaicāts, ko Latvija ieguva un ko zaudēja, vācbaltiešiem aizbraucot, vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis to vērtē kā ļoti lielu zaudējumu un kā sāpīgāko uzsver intelektuālā potenciāla zudumu. Vācbaltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, tai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. "No nacionālām pozīcijām raugoties, Latvijas sabiedrība kļuva viendabīgāka, bet tikai uz neilgu laika posmu, jo vācbaltiešu vietu aizpildīja citi," saka vēsturnieks. Jebkurai valstij ir labāk, ja tajā dzīvo vairākas minoritātes, nevis ļoti daudz vienas minoritātes iedzīvotāju. Vācbaltiešu aizbraukšana aizsāka negatīvo līniju Latvijas vēsturē — sekoja 1941.gada deportācijas, holokausts, 1949.gada izsūtīšana. Tās Latvijas intelektuālo potenciālu novājināja līdz minimumam. Turklāt piepildījās tas, ko bija rakstījis Vācijas sūtnis Latvijā līdz 1938.gada beigām Eberhards Šats: latvieši gribot labāk dzīvot nevis zem vāciešiem, bet zem krieviem, jo par tiem viņi jūtoties pārāki.

Līdz izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939.gada oktobrī rakstīja žurnāls Atpūta, 62 118 vāciešu, no tiem 3518 bija valstsvācieši — Vācijas pilsoņi. Latvijā vācbaltieši bija trešā lielākā minoritāte pēc krieviem un ebrejiem. Izceļošanu noteica 30.oktobrī ar Vāciju noslēgtais līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju, kuru savukārt bija radījis viens no 28.septembrī Maskavā noslēgtās PSRS un Vācijas vienošanās slepenajiem protokoliem un tai sekojušais Hitlera 6.oktobra aicinājums vāciešiem atgriezties reihā. 14.oktobrī no Rīgas atgāja pirmais kuģis ar izceļotājiem, un līdz 15.decembrim tā faktiski bija pabeigta. 1939.gada decembrī notika pēdējā galvenās vācbaltu organizācijas Vācu tautas apvienība Latvijā valdes sēde, un 13.decembrī iznāca Latvijas vāciešu avīzes Rigasche Rundschau pēdējais numurs ar virsrakstu "Vāciešu — Latvijas pavalstnieku vairs nav".

Pirmajā vilnī neizbrauca 10 tūkstoši vācbaltiešu. Tie aizceļoja pēc Latvijas okupācijas — no 1941.gada 5.janvāra līdz 25.martam.

Brēmenes kuģos

Ulmaņa valdības kontrolētā prese vācbaltiešu izbraukšanu apsveica, tās kopējais tonis bija vācbaltiešiem nepārprotami nelabvēlīgs, pat naidīgs. Kā izņēmumu Inesis Feldmanis min Jāņa Lapiņa rakstu mēnešraksta latviskās dzīves veidošanai Sējējs 1939.gada decembra numurā, kurā autors aizbraukšanu novērtējis objektīvāk. "Divpadsmitā gadu simtenī ar Brēmenes kuģiem un karaspēku atbrauca vāci, lai kolonizētu mūsu zemi," rakstīja Lapiņš. "Viņi kopā ar latviešiem atspieda krievus nost tur, kur tie bija ievainojuši mūsu valstu neatkarību, un septiņi simti piecdesmit gados vāci iemantoja neapšaubāmas pilsoņu tiesības. Šā gada novembrī ar tās pašas Brēmenes kuģiem, uz kuriem bija arī virsū Brēmenes vārds, no mūsu zemes aizbrauca vācu minoritate uz Poliju, lai kolonizētu poļu koridoru un Poznaņu (Pozeni)… Vācu repatriacija nāca mūsu minoritatei un arī Latvijas valstij kā pilnīgi negaidīts pārsteigums." Tālāk Lapiņš apraksta ainas pēc izceļošanas līgumu noslēgšanas: "Jau oktobrī, bet it sevišķi novembrī pa Rīgas, Liepājas un Ventspils ielām sāka braukāt milzīgi mēbeļu rati. Tie bija salasīti vai visās Vācijas ostu pilsētās, un viņi veda uz muitas noliktavām baltvācu mēbeles, lai viņas aizvestu pa jūru uz Stetīnu vai Gdiņu (Gotenhavenu). Pēc tam sākās vācu pilsoņu atraisīšana no Latvijas pavalstniecības: ik dienas vairāki tūkstoši atteicās no tās. Un nepārredzamas kuģu rindas vācu iedzīvotājus aizveda atpakaļ uz Vāciju un Poliju."

Aprakstījis vācu dziļās saknes Latvijā (nami, fabrikas (Šmita cementa fabrika, Slokas celulozes, Jesena porcelāna fabrika u.c.), veikali, lauku īpašumi, vācu grāmatveži ļoti daudzos Latvijas uzņēmumos, advokāti, ārsti, Plātes un Hekera drukātavas, kas iespiedušas arī latviešu grāmatas), Lapiņš min, ka atšķirībā no Somijas zviedriem vācbaltieši pēdējā laikā bija zaudējuši instinktus par Latviju stāvēt un krist. Vācu jaunatne raudzījusies pāri Latvijas robežām, izceļojusi uz Vāciju, kur jutusies kā savās mājās, un gara acīm redzējusi Lielvāciju, kas ir sakāvusi Angliju un Franciju un valda pār daudzām kolonijām, bet vācbaltieši kā Vācijas aģenti varēs saimnieciski darboties Krievijā — šim nolūkam vācbaltu skolās mācīta krievu valoda.

Lūkojās uz Krieviju

Lapiņš rakstā piemin arī 1939.gada rudenī cēlušās baumas, ka Latvijā nāks iekšā krievi, sarkanie sagrābs varu un vāciešus izkaus. Tās esot kliedējušas Ulmaņa un PSRS ārlietu ministra Molotova runas. Ekonomiski Lapiņš vāciešu repatriāciju salīdzina ar lielu krīzi: "Vienā pašā Rīgā paliek brīvi 8000 dzīvokļu, un līdz ar to krīt dzīvokļu cenas… Pārdaugavā veselas ielas paliek tukšas, jo tur dzīvoja vācu tautības iedzīvotāji… Bet mums par šiem tukšajiem namiem būs Vācijai jāmaksā milzīga kontribūcija. No šiem maksājumiem mēs netiksim vaļā tikai nākošajās paaudzēs." Lapiņš arī atzīmē, ka 15 procenti izceļotāju ir latvieši.

Kāpēc Ulmanis veicināja vācbaltiešu izbraukšanu? Inesim Feldmanim gribas piekrist pagaidām nepierādītam viedoklim: saprazdams, ka Latvijai tuvojas grūti laiki, Ulmanis gribēja uz vācbaltiešu rēķina kāpināt latviešu nacionālismu. Tāpēc šis notikums tika pasniegts kā "700 gadu apspiedēju" aizbraukšana. Feldmanis stāsta: politpārvaldes priekšnieks bija izdevis priekšrakstu visu septiņu politpārvaldes nodaļu vadītājiem — ja kāds vācbaltietis negrib braukt prom, politpārvaldes ierēdnim jāierodas pie viņa un jānoskaidro, kāpēc viņš to negrib darīt, un jāpaskaidro, ka pēc 1939.gada 15.decembra, kā to paredzēja Latvijas un Vācijas līgums, vācietības Latvijā vairs nebūs un tai nebūs tiesību ne uz savu presi, ne izglītību.

Tomēr gandrīz desmittūkstoš vāciešu Latvijā palika arī pēc 15.decembra, kad izceļošanai oficiāli bija jānoslēdzas. Iemesli, kurus minēja Latvijā palikt gribētāji, bija interesanti, ieskaitot vācu valodas nezināšanu, nevēlēšanos braukt uz karojošu valsti, atstāt senču kapus, zaudēt īpašumu… "Tas liecināja, ka vācbaltiešu vecākā paaudze ir saaugusi ar Latviju," saka Feldmanis. Turpretim jaunie vācbaltieši atradās lielā nacionālsociālisma iespaidā. Kad Feldmanis 1989.gadā Rietumvācijā pirmoreiz tikās ar dzīvi palikušajiem vācbaltiešiem, viņi apgalvojuši, ka 1939.gadā deviņi no desmit vācbaltiešiem, kam nebija vairāk kā 30 gadu, ir vēlējušies izbraukt, savu nākotni saredzēdami tikai Vācijā. Taču 1939.gada rudenī vācbaltieši atvadoties uz kuģiem dziedāja Dievs, svētī Latviju!.

Brombergas sindroms

Vācbaltiešu izceļošana bija Polijas kampaņas laikā un improvizācijas rezultātā radusies Vācijas tautiešu politikas maiņa, jo līdz tam Vācija centās nostiprināt "vācu elementa" pozīcijas Eiropas valstīs, bet pēc kampaņas sāka Heim ins Reich Politik (atpakaļ reihā).

Latvija daudz improvizēt nevarēja. Kad pēc Ribentropa—Molotova pakta noslēgšanas kļuva skaidrs, ka valsts neatkarība ir apdraudēta, Latvijas vadītāji, domājot par turpmāko ārpolitikas stratēģiju, izraudzījās divas līnijas. Viena līnija labi parādās Latvijas Ārlietu ministrijas dokumentos, stāsta I.Feldmanis: 1939.gada septembrī Latvijas ārpolitikas veidotāji domāja, ka pēc pakta vienīgais glābiņš varētu būt kaut kādā veidā joprojām kāpināt Vācijas interesi par Latviju, lai Vācija mēģinātu darboties pretī paktā ietvertajām norunām. Viens no šādiem iecerētajiem soļiem bija Vācijas intereses kāpināšana par vācbaltiešiem, ņemot vērā, ka Vācijai atbilstoši tās tautiešu politikai 30.gadu beigās būtu ļoti grūti atstāt vāciešus Padomju Savienības varā — vācbaltiešiem šī vara varēja nozīmēt ne tikai īpašumu, bet arī dzīvības zaudēšanu.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka vācbaltieši uz iespējamo PSRS rīcību pret viņiem raudzījās, 1919.gada Stučkas valdības laikā piedzīvoto represiju iebiedēti. Kad 1939.gada 17.septembrī PSRS iebruka Polijā, vācbaltieši baidījās, ka sekos padomju iebrukums arī Baltijā. Viņi pat lūdza Vācijas valdību sūtīt viņiem kuģus un ieročus un gribēja Āgenskalna rajonā veidot nometni, kurā varētu aizsargāties, ja pēc padomju iebrukuma Latvijā pie varas nāktu kreisie, kas atkal vērstos pret vācbaltiešiem, stāsta I.Feldmanis. Līdz pat 26.septembrim situācija bija tik juceklīga, ka bija pat dota pavēle vācu kuģiem doties uz Rīgu, lai vācbaltiešus evakuētu. Taču 28.septembrī Ribentrops atkal viesojās Maskavā un šo jautājumu nokārtoja. Tad Vācijas politikas akcenti mainījās, vācbaltiešu glābšanas vietā par svarīgāko kļuva Posteinsatz — ieguldījums Vācijas iekaroto Polijas apgabalu apgūšanā; daļu Polijas teritorijas, galvenokārt Vartas novadu, ko Vācija uzskatīja par nelikumīgi zaudētu Pirmā pasaules kara rezultātā, tā gribēja iekļaut reiha sastāvā. Vācbaltiešu lielākā daļa tika nometināta tur.

Vācijai bija nācis klāt vēl kāds bīstams precedents, atgādina I.Feldmanis: kad sākās Vācijas uzbrukums Polijai, 1939.gada 3.septembrī Bidgoščā (vāciskais nosaukums — Bromberga) notika diezgan liels vietējo vāciešu slaktiņš. Bojā gāja ap pieciem tūkstošiem vāciešu — Polijas pilsoņu. Pēc Brombergas asiņainās svētdienas vācieši sāka runāt par Brombergas sindromu un, lai kaut kas līdzīgs nenotiktu citās valstīs, izšķīrās par vāciešu saukšanu mājās uz reihu.

Šī izšķiršanās līguma veidā tika noformēta Vācijas ārlietu ministra otrajā vizītē Maskavā 1939.gada 28.septembrī, noslēdzot līgumu par robežām un draudzību. Latviju par to informēja pēc astoņām dienām. 6.oktobrī reihstāgā ar runu uzstājās Hitlers. Latvijas Ārlietu ministrijas vadība uzreiz nesaprata, ka viņa aicinājums attiecināms arī uz vācbaltiešiem, bet jau nākamajā dienā Vācijas sūtnis Latvijā Ulrihs fon Koce ieradās pie ārlietu ministra Vilhelma Muntera un teica, ka izceļošanai ir pakļauti arī vācbaltieši. Munters jautāja, kāpēc Vācija grib izvest no Latvijas tautas daļu, kas te dzīvojusi gadsimtiem ilgi. Vācijas sūtnis zīmīgi atbildēja: "Lai nenotiek tādas lietas kā Brombergā…" — stāsta I.Feldmanis.

Nesamaksātais parāds

Aizbraukšanu no Butterland uz Vaterland daudzi izceļotāji vēlāk nožēloja. Vācijas propaganda gan publicēja aizbraucēju vēstules, kurās tika stāstīts, cik labi viņi Vācijā jūtas. Vācija solīja katram izceļotājam atkarotajā Polijas teritorijā radīt tādus pašus apstākļus, kādi viņam bijuši Latvijā. Kā izriet no vācbaltiešu publikācijām, īpašumu ziņā viņi uz Polijas un tās pilsoņu rēķina dabūja pat vairāk īpašumu, nekā viņiem bija Latvijā, bet tas netika kārtots ar civilizētā pasaulē pieņemtām metodēm.

Latvija par vācbaltiešu atstāto īpašumu maksāja nevis katram indivīdam, bet Vācijas valstij. Tā bija vēl viena Latvijas izvēlētā ārpolitiskās stratēģijas līnija, kuras mērķis bija panākt, lai Vācija atteiktos Baltijas valstis atdot PSRS, — ļoti liela ārējā parāda uzņemšanās pret Vācijas valsti par vācbaltiešu atstātajiem īpašumiem. Tam vajadzēja kompensēt vācbaltiešu faktora neesamību un saglabāt Vācijas interesi par Latviju. Ar Vāciju 1939.gada rudenī noslēgtie ekonomiskie līgumi tai bija ļoti izdevīgi, ap 70 procentiem Latvijas eksporta tika novirzīts uz Vāciju. Tas mazliet mainīja Vācijas vienaldzīgo attieksmi pret Baltijas valstu neatkarību. I.Feldmanis stāsta: vēl 1939.gada septembrī, kā ziņoja toreizējais Latvijas sūtnis Vācijā, vācu saimnieciskajās aprindās runāts, ka krievi vēl nav īsti pieprasījuši Baltijas valstis, bet, ja pieprasītu, tās būtu jāatdod, jo trīs vilcieni benzīna, ko Vācija saņem no Krievijas, atsver vienu Baltijas valsti. Pakāpeniski vācu attieksme tomēr mainījās, kara un Lielbritānijas īstenotās blokādes dēļ Baltijas valstu nozīme Vācijas saimniecībā pieauga, un vācu politiķi sāka domāt, ka Krievija gan varētu Baltijā dominēt politiskā un stratēģiskā ziņā, bet šo valstu neatkarība būtu jāsaglabā. Tāpēc 1940.gada jūnija notikumi Vācijai bija nepatīkams pārsteigums.