Sabiedrība

Kolaboracionisms un 1940.gads Latvijā — izpētes problēmas. Turpinot diskusiju pēc SestDienā publicētā raksta Komunistu sponsors

14.februāra laikraksta Diena pielikumā SestDiena tika publicēts Egīla Zirņa raksts Komunistu sponsors, kurš radās, lielā mērā pateicoties manai vēlmei publiskot dokumentu par Kārļa Ulmaņa iniciētu naudas pārskaitījumu Latvijas Komunistiskās partijas kontā un rosināja sākt plašāku diskusiju par Latvijas valsts amatpersonu rīcību 1940.gada vasarā. Ņemot vērā raksta izraisīto plašo rezonansi, vēlos vairākus aspektus precizēt un papildināt. Vienlaikus izsaku savu pateicību visiem, kurus raksts neatstāja vienaldzīgus, visiem, kuri to komentēja.

Es labi saprotu izteiktos pārmetumus un šaubas, ņemot vērā, ka K.Ulmanis joprojām ir viens no spilgtākajiem neatkarīgās Latvijas un tās labklājības simboliem, runājot par 1918.—1940.gadu, kā arī būtisks simbols tiem mūsdienu politiskajiem spēkiem, kas iedvesmu smeļas XX gadsimta 30.gadu nacionālismā. Taču man nav pieņemams, ka neprecīzi ir tā sauktie profesionāļi, piemēram, mūzikas vēsturnieka Arnolda Klotiņa komentārs, kurā viņš norāda, ka rakstā teikts — Ulmanis un Co organizējis okupāciju1. Komentētājs nav sapratis, par ko ir runa, vai arī bijis apzināti nekorekts. Vēlreiz akcentēšu, ka augšminētā, kā arī šī raksta mērķis ir paplašināt diskusiju par 1940.gada notikumiem Latvijā un vēlreiz izvērtēt mūsu politiskās elites rīcību okupācijas un aneksijas brīdī.

Izpētes problēmas

Latvijas politiskās elites un tās autoritārā vadoņa K.Ulmaņa lēmumi un rīcība 1939.—1940.gadā līdz šim Latvijas historiogrāfijā vērtēti visai piesardzīgi. Galvenās atziņas ir, ka 1940.gada jūnijā domāt par pretošanos bija par vēlu, to būtu vajadzējis darīt jau 1939.gada rudenī, atsakoties parakstīt tā sauktos bāzu līgumus (līdzīgi, kā to izdarīja Somija). Savukārt PSRS karaspēka ielaišana 1939.gada rudenī reizēm skaidrota ar vēlmi nodrošināties pret Vācijas agresiju. Tāpat bieži izskan versija, ka K.Ulmanis izvēlējies nepretoties, lai izvairītos no lieliem upuriem un pretošanās neko nedotu. To, ka visaptverošs 1940.gada notikumu izvērtējums Latvijā vēl nav noticis, atzīst arī profesors Inesis Feldmanis, precīzi norādot arī tā iemeslus: "Noteicošais šajā ziņā bieži vien ir tas fakts, ka tad par galveno kolaborantu vajadzētu dēvēt nevienu citu kā Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani, kas, palikdams savā amatā pēc liktenīgā 17.jūnija, sadarbojās ar padomju okupantiem, parakstīja un izsludināja likumus, kuri palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību."2

Jau pirms 10 gadiem vācbaltiešu tiesību zinātnieks Ditrihs Andrejs Lēbers secināja, ka, akceptējot Augusta Kirhenšteina valdības (izveidota pēc Maskavas pieprasījuma 1940.gada 20.jūnijā) likumdošanu, K.Ulmanis stiprināja padomju varu Latvijā un līdz ar to okupācijas režīmu.3 Vēl šogad profesora Ervina Oberlendera paustā tēze "sabiedriskās domas spiediena ietekmē historiogrāfija viegli riskē pārāk piekāpties kolektīvajai atmiņai un tādējādi sekmēt nevis kritisku pārbaudi, bet gan mītu radīšanu"4 ir precīzs Latvijas šā brīža situācijas raksturojums. Akadēmiskajās aprindās par to runā, bet problēmas neērtuma dēļ plašāku diskusiju neviens sākt nevēlas. Mans uzskats ir, ka katrai tautai jāspēj izvērtēt savu vēsturi, arī runāt par strīdīgo un nepatīkamo, īpaši, ja gribam to dzirdēt arī no citiem. Vēlreiz jāatgriežas pie E.Oberlendera teiktā: "Tieši tajās valstīs, kuras tikai nesen ieguvušas tiesības pašas rakstīt savu vēsturi, attiecības starp atmiņu un vēsturi prasa pastāvīgu kritisku izsvēršanu."

Loma 1940.gadā

"Upura uzvedība, lai kāda tā būtu slepkavības brīdī, neattaisno slepkavu," tā trāpīgi 1940.gada notikumus ir vērtējis profesors Aivars Stranga, vienlaikus atzīstot, ka K.Ulmaņa lēmums neizteikt pat diplomātisku protestu bija kļūda un pelna bargu kritiku.5 Kā galvenās darbojošās personas un institūcijas, kas 1940.gadā iznīcināja Latvijas valstiskumu, mūsu historiogrāfijā līdz šim ir pieminētas PSRS karaspēks un vēstniecība, Andrejs Višinskis, PSRS specdienestu aģentūra, no cietuma izlaistie komunisti un vietējo kolaboracionistu saujiņa. Notika okupācija, aneksija, sovetizācija, represijas, un viss. Taču šādam notikumu traktējumam, manuprāt, ir vājais punkts, un tas ir — kā bija iespējama nacionālas valsts pakļaušana, izvairoties no jebkādiem nopietniem incidentiem. Bez ierunām pakļāvās armija, aizsargi, policija, atsevišķie ekscesi bija pilnīgs izņēmums (piemēram, ģenerāļa Ludviga Bolšteina pašnāvība).

Manuprāt, tomēr līdz galam nav izvērtēts jautājums par K.Ulmaņa un Latvijas ierēdnieciskās elites augsto sadarbības pakāpi ar okupantiem. 1940.gadā Latvijas komunisti savā vairākumā bija mazizglītoti un nekompetenti, faktiski visa to vadība līdz 17.jūnijam atradās apcietinājumā, tie nebija tie cilvēki, kas īsā laikā varētu pārņemt varu pat ar PSRS karaspēka palīdzību. Taču iebrucējiem īpašas okupācijas administrācijas izveide nebija vajadzīga, jo tai ar Valsts prezidenta atbalstu izdevās ātri izveidot marionešu valdību ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā un panākt, ka K.Ulmanis, Valsts prezidenta sekretariāts, Valsts kanceleja un citas institūcijas turpina strādāt, tā radot valstī stabilitātes un tiesiskas pārmantojamības ilūziju. Vienlaicīgi tika nostiprināta, pie varas pieradināta un apmācīta Latvijas Komunistiskā partija (LKP). Visi plašsaziņas līdzekļi bez ierunām tika nodoti jauno saimnieku rīcībā, par to paklausību jau iepriekš bija parūpējies K.Ulmaņa autoritārais režīms. Īpaši izdevīga okupantiem bija K.Ulmaņa palikšana amatā. Palikšana "savā vietā" nodrošināja ne tikai iekšpolitisku, bet arī ārpolitisku stabilitāti. Līdz ar Ulmaņa palikšanu amatā par vairāk nekā mēnesi tika novēlota Latvijas sūtņiem Lielbritānijā un ASV piešķirto ārkārtas pilnvaru iedarbināšana, mēnesi pēc okupācijas tām vairs nebija vajadzīgā efekta.

Jau pieminētās Latvijas Republikas institūcijas nodrošināja, lai no Maskavas atnākušie un PSRS vēstniecībā Rīgā noformulētie rīkojumi caur A.Kirhenšteina valdību iegūtu likuma spēku un tiktu ieviesti dzīvē. Latvijas valsts tika demontēta, izmantojot pašu latviešu institūcijas. Visus galvenos A.Kirhenšteina valdības lēmumus līdz 20.jūlijam parakstīja arī K.Ulmanis, minēšu dažus būtiskākos (datumi, kuros valdībā lēmumi tika pieņemti un kuros K.Ulmanis tos parakstīja)6:

- 26.jūnijs (28.jūnijs) — Likums par strādnieku komitejām;

- 29.jūnijs (30.jūnijs) — Aizsardzības savienības starp Latviju un Igauniju anulēšana;

- 1.jūlijs (3.jūlijs) — 1934.gada 12.septembra sadarbības līguma starp Latviju, Lietuvu un Igauniju anulēšana;

- 4.jūlijs (5.jūlijs) — Likums par Saeimas vēlēšanām;

- 4.jūlijs (8.jūlijs) — Likums par politiskajiem vadītājiem armijā;

- 8.jūlijs (10.jūlijs) — Likums par Aizsargu organizācijas likvidāciju;

- 12.jūlijs (13.jūlijs) — Likums par kaitniecības apkarošanu;

- 12.jūlijs (13.jūlijs) — Likums par Saeimas darbības atjaunošanu;

- 12.jūlijs (13.jūlijs) — Papildinājumi likumā par pavalstniecību;

- 19.jūlijs (20.jūlijs) — Likums par korupcijas apkarošanu;

- 19.jūlijs (20.jūlijs) — Likums par zemes spekulācijas apkarošanu;

- 19.jūlijs (20.jūlijs) — Pārgrozījumi likumā par Valsts prezidenta amata pildīšanu.

Daži no šiem lēmumiem prasa sīkākus paskaidrojumus. Īpašus komentārus neprasa sadarbības līgumu ar kaimiņvalstīm anulēšana — to vēl varētu skaidrot ar PSRS ultimāta pildīšanu. Taču virkne lēmumu nepārprotami bija sovetizācijas virzienā — par strādnieku komitejām, politiskajiem vadītājiem, "poļitrukiem" armijā, Aizsargu organizācijas likvidēšanu. Turpmākās nacionalizācijas neapšaubāmi sagatavoja likums "Par kaitniecības apkarošanu", kura pirmais pants skanēja: "Aizliegts iznīcināt, bojāt un nobēdzināt savu un svešu mantu nolūkā ar šādu darbību kaitēt valsts un sabiedriskām interesēm".7 Vissvarīgākais, protams, bija laikus aizliegt savas mantas nobēdzināšanu, lai to pēc tam varētu sagrābt okupācijas režīms. Tāpat gaidāmo zemes reformu kā kolektivizācijas pirmo fāzi ievērojami atviegloja likuma "Par zemes spekulāciju" pieņemšana, kura pirmais punkts noteica: "Lauku nekustāmos īpašumus līdz turpmākam aizliegts atsavināt, iegūt, apvienot vai sadalīt bez tieslietu un zemkopības ministru atļaujas."8 Tas nozīmēja, ka zemes tirgus tika bloķēts un zemnieki nevarēja izvairīties no nākamās nacionalizācijas un zemes reformas postošajām sekām, kaut vai sadalot lielāku īpašumu radinieku starpā. Pilsoņu tiesības ievērojami ierobežoja papildinājumi likumā "Par pavalstniecību". Ārvalstu pilsonību varēja iegūt tikai ar valdības atļauju, tā pārkāpējam varēja piemērot cietumsodu un mantas konfiskāciju, un soda apmēru noteica iekšlietu un tieslietu ministri, nevis tiesa. Pēdējā darbadiena -K.Ulmanim bija īpaši ražīga — 20.jūlijā viņš parakstīja 13 likumus, no kuriem tomēr jāakcentē "Pārgrozījumi likumā par Valsts prezidentu": "Ar 1940.gada 14. un 15.jūlijā ievēlētās Saeimas sanākšanas brīdi 1940.gada 21.jūliju pulksten 12.00 Valsts prezidenta amatu izpilda Ministru prezidents."9 K.Ulmanis kā stabilitātes garants sovetizācijas sākumposmā savus pienākumus bija izpildījis un akceptēja arī savu atstādināšanu.

Uz K.Ulmaņa atstādināšanu un padomju varas pasludināšanu 21.jūlijā reaģēja Valsts kancelejas direktora vietas izpildītājs Roberts Bulsons, vienkārši neierodoties darbā. Protams, par to viņš ātri samaksāja — nākamajā dienā tika arestēts un vēlāk Krievijā nošauts. Reaģēja arī jau pieminētie sūtņi Lielbritānijā un ASV, nekavējoties tika izsludināti ārpus likuma un viņu manta konfiscēta. Taču Valsts prezidenta adjutants Miervaldis Lūkins 1940.gada 27.jūlijā rakstīja: "Ziņoju Valsts prezidenta sekretāram, ka ar Valsts prezidenta piekrišanu aizeju uz sešām nedēļām kārtējā atvaļinājumā. Atvaļinājumu uzsāku šā gada 29.jūlijā. Pulkvedis Miervaldis Lūkins."10 Atvaļinājumam bija piekritis jau cits, padomju Latvijas Valsts prezidents A.Kirhenšteins, par Valsts prezidenta kungu, saprotams, sarakstē viņu dēvēja arī citi sekretariāta darbinieki — Valsts prezidenta sekretārs Jānis Grandaus, nodaļas vadītājs Emīls Kampars, galvenais grāmatvedis Georgs Šmits. Visi augšminētie ierēdņi turpināja darbu līdz 8.oktobrim, "izpildīja savus dienesta pienākumus kārtīgi, (..) atvaļināti iestādes likvidēšanas dēļ, izmaksājot atalgojumu par vienu mēnesi uz priekšu".11

Lai arī ko ierēdniecība domāja un kāds bija sadarbības motīvs, padomju okupācijas vara sāka atbrīvoties no iepriekšējā režīma paliekām, "sociāli svešajiem elementiem", tiklīdz tie vairs nebija vajadzīgi. Jau 1940.gadā sākās tīrīšanas un aresti, 1941.gadā represijas pieņēmās spēkā. "Sakarā ar to, ka viņi ir sociāli bīstami — visus nošaut"; bijušais Valsts prezidenta adjutants M.Lūkins bija viens no tiem, kuru likteni izšķīra šis īsais un kodolīgais Latvijas PSR Valsts Drošības Tautas komisāra Simona Šustina 1941.gada 26.jūnija rīkojums. Vajadzīgi Latvijas Republikas ierēdņi okupācijas režīmam bija tikai līdz laika posmam, kad tas bija izveidojis un nostiprinājis savu Latvijas teritorijas pārvaldes administrāciju. Kolīdz kādam līmenim uzticami darbinieki (augstākajā līmenī publiskākajos amatos tika izraudzīti galvenokārt cilvēki ar latvisku izcelsmi no PSRS) bija nokomplektēti, sekoja darbinieku nomaiņa, šis process turpinājās līdz pat četrdesmito gadu beigām un noslēdzās pagastos kolektivizācijas laikā.

Vēl par dokumentu

Mazliet precizēšu dažas nianses par plašo rezonansi ieguvušo dokumentu, kurš apliecina, ka K.Ulmanis devis rīkojumu Latvijas Komunistiskās partijas kontā ieskaitīt 5000 latu. Dokuments atrodas Latvijas Valsts arhīvā12, noraidu jebkādus mēģinājumus apšaubīt tā autentiskumu. Summas pārskaitīšanu apliecina arī Valsts prezidenta sekretariāta izejošo rakstu reģistrs, ar 12.jūlija ierakstu nr.9293 tas atrodas jau citā — Latvijas Valsts vēstures arhīvā.13 Versija, ka dokuments viltots un to paveikuši čekisti, neiztur kritiku, jo tādā gadījumā būtu jānovilto ne tikai šis dokuments, bet arī vairāku simtu lapaspušu biezā reģistru grāmata, kā arī vairāki tūkstoši citu dokumentu, jo tiem būtu jāmaina kārtas numuri. Un galvenais — vai tad tas bija komunistiem izdevīgi panākt un publiskot, ka fašists K.Ulmanis viņiem devis naudu? Drīzāk gan otrādi.

Vēl kāda nianse — tas nebija K.Ulmaņa privāts ziedojums, bet Latvijas valsts, mūsdienu terminoloģijā — Latvijas nodokļu maksātāju nauda. Vai K.Ulmani piespieda — ļoti jāapšauba. Okupanti kontrolēja lielās lietas, viņiem bija svarīgi, lai K.Ulmanis paraksta visus jau pieminētos likumus, to viņi neapšaubāmi kontrolēja, taču viņi bija atstājuši ievērojamu rīcības brīvību. To apliecina gan apžēlošanas lietu izskatīšana, gan lielās naudas summas, ar kurām joprojām operēja K.Ulmanis un viņa sekretariāts. Ievērojamas summas tika piešķirtas dažādiem mērķiem, piemēram, sūtniecībām, sabiedriskām organizācijām, grāmatu izdevniecībām, grūtībās nonākušām pašvaldībām, pensiju (dzīves vakara) fondam, Lāčplēša Kara ordeņa domei.

Tomēr palieku pie domām, ka ar šīs summas pārskaitīšanu K.Ulmanis vēlējās par sevi atgādināt, varbūt atgādināt par kādu viņam dotu solījumu, visticamāk — iespēju izceļot no valsts, protams, rietumu, nevis austrumu virzienā. K.Ulmaņa ārzemju pasi Tieslietu ministrijai nosūtīja trīs dienas pēc naudas pārveduma. Ar roku veiktā atzīme "Zaķis" dokumenta stūrī liecina, ka tas nogādāts Latvijas kompartijas vadītājam Jānim Kalnbērziņam personīgi — Zaķis bija viņa nelegālais segvārds, daudzos 1940.gada vasaras dokumentos viņš minēts kā Zaķis vai Kalnbērziņš — Zaķis. Jā, uz dokumenta nav paša K.Ulmaņa paraksta, taču dokumenta standarta forma tādu arī neparedzēja. K.Ulmanis parakstīja un vīzēja izsludināšanai valdības pieņemtos likumus, šos parakstus interesenti arhīvā var aplūkot.

Noslēgumam

Pēc Otrā pasaules kara daudzās Eiropas valstīs bija jāizvērtē kolaboracionisms, savas valsts pilsoņu sadarbība ar nacistisko okupācijas režīmu. Sadarbība bija notikusi visur un tika dažādi vērtēta Francijā, Dānijā, Norvēģijā un citās valstīs. Jo plašāka bija šī sadarbība, jo maigāks bija okupācijas režīms. Tomēr šīs tautas pēc neatkarības atjaunošanas šos jautājumus izdiskutēja, sadarbības faktu atzina un līdz ar to ievērojami atviegloja savu skatu uz pagātni. Manuprāt, mēs joprojām neesam gatavi atzīt plašu Latvijas pilsoņu sadarbību kā ar padomju, tā nacistisko okupācijas režīmu. Ja norvēģi zina, kas ir Knuts Hamsuns, mēs joprojām īsti nezinām, kas ir Vilis Lācis.

Nav jau tās tikai mūsu problēmas, vēl smagāk ar pagātnes izvērtēšanu ir Igaunijai. Kad 1939.gada nogalē sākās PSRS agresija pret Somiju, to bombardēt padomju lidmašīnas devās arī no Igaunijas teritorijas, kur jau bija ierīkotas Sarkanās armijas bāzes. Neatkarīgā un neitrālā (!) Igaunija klusēja, izvērsa arvien plašāku sadarbību ar PSRS, tā bija kļuvusi par faktisku sabiedroto agresijā pret etniski tuvajiem somiem. Kad visā pasaulē valdības (izņemot PSRS sabiedroto Vāciju, kas Somiju nosodīja par nepiekāpību) un sabiedrība pret agresiju protestēja, Baltijas valstis klusēja. Vien paslavēja savus autoritāros līderus par tālredzību, kas ļāvusi izvairīties no kara ugunīm. Varbūt kādam liksies, ka nav ētiski kritizēt tās valsts amatpersonas, kuras vēlāk cieta padomju režīma represijās, tika nogalinātas. Taču dokumenti ir nepielūdzami, un amatpersonas tos rakstīja un parakstīja, vēl uz brīvām kājām esot, ne čekas pagrabos. Jo traģiskāk, ka sadarbība daudzus no šiem pagrabiem nepaglāba.

*

1 SestDiena. 2009. 21.—27.februāris.

2 Latvijas Vēsture. 2008. 4., 61.lpp.

3 Latvijas valsts atjaunošana 1986. — 1993. Rīga, 1998., 33.lpp.

4 Diena. 2009. 17.janvāris.

5 Latvijas Vēsture. 20.gadsimts. Rīga: 2005., 214.lpp.

6 LVVA, 1303. f., 1.apr., 55. lieta.

7 Turpat, 32.lpp.

8 Turpat, 56.lpp.

9 LVVA, 1303. f., 1.apr., 55. l., 58.lpp.

10 LVVA, 1303. f., 1.apr., 29. l., 13.lpp.

11 LVVA, 1303. f., 1.apr., 22. l., 2.lpp.

12 LVA, 101. f., 2.apr., 363. l., 3.lpp.

13 LVVA, 1301. f., 1.apr., 10815. l., 328.lpp.