Sabiedrība

Pēdējo 48 stundu laikā sabiedrība ar pārsteidzošu uzmanību sekojusi Mazsalacas meteorīta fenomenam. Šajā laikā mediju telpa piekliegta ar visdažādākajiem viedokļiem, tai skaitā – Jūsu neviltotu sašutumu. Ministri skandē paziņojumus, žurnālisti apelē pie morāles un ētikas, komentētāji komentē «man kauns, ārprāts, ko par mums tagad domās!».

Nedz es, nedz mana aģentūra nav šīs kampaņas autori. Un nebūtu nekā vieglāka, kā pievienoties aizvainoto pulkam un izmantot iespēju, lai iespertu konkurentiem. Taču sagadījies, ka šis notikums aizskāris sen briedušu augoni žurnālistu, reklāmistu, politiķu un sabiedrības attiecībās.

Vakardienas laikā no Jūsu puses esmu saņēmis neskaitāmus zvanus. Sākot ar vienkāršu lūgumu pēc viedokļa līdz apsteidzošai kliegšanai klausulē: «Tas ir pretīgi, Stendzeniek!!! Kā var čakarēt sabiedrību???!!!».

Tad, lūk, parunāsim par to, kurš te kuru «čakarē».

Es lasu iekšlietu ministres sašutumu un neticu savām acīm: «Ciniska ņirgāšanās!!! Cilvēki strādāja naktīm, dubļos un lietū!!! Piedzīsim līdz pēdējai kapeikai!!!». Mūrnieces kundze! Atšķirībā no reklāmām, jūs, politiķi, par sabiedrību ņirgājaties visu laiku, apzināti, konsekventi un cietsirdīgi. Mālaina bedre ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar to, ko jūs esat nodarījuši šo pašu policistu, ugunsdzēsēju un kareivju algām un ģimenēm. Mani vienlīdz izbrīna gan Jūsu paziņojuma nekaunība, gan cietā sejas izteiksme tā laikā. Un man jājautā – kas sabiedrību piečakarējis vairāk – rakums lauka vidū vai atklāti meli pāris dienas pirms vēlēšanām par pensiju nesamazināšanu?

Un tagad – draugi žurnālisti!

Es raugos jūsu zibeņošanā rakstos, twitterī, feisbukā. Nu sašutums bezgalīgs: «Iedomājies? Izraka bedri un uzdeva par meteorītu!!! Sabiedrībai nodarīts kaitējums!!!».

Mīļie žurnālisti! Atcerieties par kaitējumu sabiedrībai nākamo reizi, kad piebāzīsiet savus izdevumus un TV kanālus ar vardarbību, pornogrāfiju un paparacci iemūžinātām slavenību neskūtajām padusēm. Gadījumos, kad jūs politiķiem uzsūtāt prostitūtas, ienesat lidostās viltus spridzekļus, aprakstāt narkotiku iegādi un lietošanu – jūs to saucat par sociālu eksperimentu. Kad puikas izrok pļavā bedri, jums labpatīk to dēvēt par «cinisku noziegumu». Es burtiski dzirdu jūs sašutumā ar troksni noliekam kafijtasīti uz galda: «Kā!!!! Mēs to visu sabiedrības labā!!!». Nekas tamlīdzīgs, mīļie. Jūs to darāt sava medija reklamēšanas un lasītāju piesaistīšanas labā. Ar precīzi tādiem pat motīviem, kādi vada reklāmistus. Jo raugi – vairāk lasītāju, augstāki reitingi, vairāk tās pašas reklāmas jūsu izdevumos. Un es atvainojos – ja kāds izmērītu mūsu abu nopelnus sabiedrības varmākošanā un debilizēšanā, tad mūsu reklāmas būtu bērnu šļupsti pret jūsu realitātes šoviem un kriminālziņām.

Nebija grūti ievērot pārmaiņas sabiedrības noskaņojumā pēdējo triju dienu laikā. Līdz pat svētdienai cilvēkam atlika vien sarauties čokurā zem segas, lai nedzirdētu vaimanas par budžetu, Jakāna/Repšes cīņas vai Jaunupa/Šlesera tango. Un, ziniet, svētdien cilvēki pēkšņi sāka smaidīt. Zvanīt cits citam, sūtīt īsziņas, izteikt minējumus, uzdot jautājumus. Aizbrauca un apskatīja pļavu. Grozīja galvas. Teica: «Repšem papildspēki atlidojuši».

Ziniet, humora izjūta ļauj cilvēkam pārvarēt daudzus pārbaudījumus. Dievs mums to devis, jo noskaudis citus aizsardzības līdzekļus. Bruņurupucim ir čaula. Ezim – adatas. Cilvēkam ir humora izjūta. Un jūs, žurnālisti un politiķi, sabiedrībai to esat nolaupījuši. Gadu desmitiem jūs metodiski esat dramatizējuši visu – no Latvijas ārpolitikas, līdz zaudējumam kerlingā, no pasprukušiem skatuves jokiem līdz Vanšu tilta kāpēja pieprasītiem eklēriem. Jūs esat atņēmuši sabiedrībai spēju smieties un pakļāvuši cilvēkus nemitīgām sāpēm. Latvijā pasaule jāvēro caur ciešanu prizmu. Latvijā vienīgais cilvēka cienīgais stāvoklis ir gremdēties smeldzē, gaidot kārtējo kriminālziņu izlaidumu. Pat pie pirmā aprīļa ziņām jūs ar koši sarkaniem burtiem pamanāties uzrakstīt «Uzmanību!!! Pirmā aprīļa joks!!!», lai, nedod Dievs, kāds vēl nepagūtu pasmaidīt.

Liecieties nu mierā, žurnālisti. Liecieties nu mierā, politiķi. Pirms norādīt ar pirkstu uz reklāmas akciju, ņemiet mazo spogulīti un pavērtējiet savu devumu Latvijas sabiedrības depresijā, niknumā un kompleksos. Citiem vārdiem – morālos, fiziskos un ekonomiskos zaudējumos.

Nobeigumā – Tele2 skaidri un nepārprotami paziņoja: «Jā. Mēs apmaksāsim visu skādi». Tātad, algas, virsstundas, degvielu, sakarus, zālienu, ceļa remontu un visu citu. Kā Mūrnieces kundze teiktu – «līdz pēdējam santīmam». Savukārt es no sirds ceru – reiz pienāks diena, kad sabiedrība šos vārdus varēs saklausīt ne vien no reklāmas akciju rīkotājiem, bet arī amatpersonām, politiķiem un žurnālistiem. Līdz pēdējam santīmam, kā saka.

Patiesā cieņā –

Ēriks Stendzenieks, reklāmists pēc profesijas un aicinājuma

(pievienota informācija labajā pusē)