Tautas balss / 8778

Kai tī ni beja voi byus, tok beja i byus. Tys īdvasmoj. Cereiba duraku mīrynuojums, a gudrī jau seņ ir nūguojuši nu pruota voi myruši. Cereibys ir myusu buferi, kab mes par daudz stypri nasasasystu ar dzeivi.

Kod rakstieju itū, atguoduoju Viļānu slimneicys pogolmu. Nazynu deļkuo. Laikam smadzinis ni tai sasaslēdze.

Asvaļteits pogolms, dzeiveibys kūki, beņčeits. A iz beņčeiša sēd veceits zyli streipainā flaneļa kitelī i verās, kai aug zuole. A es siežu mašynā, nazkuo gaidu i verūs, kai veceits nagaida nikuo. Jis tikai sēd i cer tikt vasals. Reizem nav juodora nikas - tikai juosēd i juogaida. Vyss apsastuoj, a laiks kreit kai leita lasis iudinī opolim riņčim.

Nikas nav tik svareigs, kab navarātu byut nasvareigs. Nav vaira ni slimneicys, ni ak jau veceiša. Slimneicā ak jau sēd sorgs i sorgoj naseņ izremoņteituos palatys, par kurom maņ koč pusgodu, tok beja lapnums - Viļānūs otkon kai pi cylvāku. Cik moksoj sorga olga, cik medmuosys - taupeišonai ir vysaidi veidi. Taida sajiuta, ka Latveja niu apklust, sastyngst, apsaraun, aprymst, īsakapsulej i sasaraun komulī kai ezs. Voi varbyut tikai vardive, kas cer, ka juos naīraudzēs.

Otkon leist leits. Otkon vosora kai baile, solts i rībeigs. I pa kuru laiku paīt dzeive - eisa kai Latvejis vosora: te uobeļneicys vēļ zīdēja, te jau aizamatuši uobeleiši, te statieji buļbys, te jau juorevej.

Verīs i breinojīs, kai paīt laiks. Kai vyss īt iz prīšku, a muna laika palīk vys mozuok i mozuok.

Lai voi kai, ir lītys, kas napuorīt. Cikom dzeivs, ir tik daudz vysa kuo, kas vēļ var nūtikt.

Tai vot i īsadūmuoju, i pīrakstieju. Atguoduojuse par itū karteņu, kas tī augšā.