Tautas balss / 8778

Pēdējā laika notikumi saistībā ar tā saucamo ekonomisko krīzi un to, kādā veidā „augšas” ir lēmušas tautai to pārdzīvot – palielinot nodokļus, samazinot algas un vienlaicīgi tikai ar lielām mokām spējot atteikties tikai no nelielas daļas privilēģiju pašām „augšām” – atkal aktualizējuši jautājumu par iespējamajiem protestiem ielās. Tas ir arī jautājums par to, cik augsts Latvijas iedzīvotājiem ir „sāpju slieksnis” – spēja paciest pārestības bez pretošanās pāridarītājam, un vienlaikus, cik augsts ir valdošās šķiras „bezkaunības slieksnis”.

Pamazām rodas sajūta, ka šeit pastāv savienoto trauku princips – lai cik ūdens valdošie ielietu savā bezkaunības cisternā, par tikpat paaugstinās arī tautas pacietības līmenis. Savukārt, kad tauta beidzot „nolaiž tvaiku” ar pabļaustīšanos pie Saeimas, tad redzams, ka arī bezkaunības barometra stabiņš reaģē ar nelielu kritumu. Lai jau pēc īsa brīža solītu jaunu vētru.

Ja paskatāmies uz to, kā šādas lietas notiek pasaulē, tad atšķirību starp lēnīgajiem latvijiešiem (Latvijas iedzīvotājiem) un ar daudz karstāku mentalitāti apveltītajiem dienvidniekiem nav grūti pamanīt. Mūsu „lietussargu revolūcijas” salīdzinājumā ir miermīlīgas pastaigas. Grieķijā izvēršas pavisam destruktīvi protesti, kas degradē dzīvojamo vidi un nekur neved. Nav brīnums, jo Grieķijas gadījumā protesti ir stihiskas jauniešu pūļu izpausmes. Savukārt Bangkokā notika opozīcijas rūpīgi organizēta vairākus mēnešus gara protesta akcija, kas pēc stratēģiski nozīmīgā Āzijas aviohuba – Bangkokas lidostas ieņemšanas un blokādes, sasniedza savu mērķi. Vai kas tāds būtu iespējams arī Latvijā? Nekad nesaki nekad.

Tas, kādā veidā valdošā „elite” pēdējos gados it īpaši klaji bezkaunīgā manierē ir pārbaudījusi Latvijas tautas pacietību, ir jau atkārtots un atkārtots līdz mielēm, taču, tā kā kolektīvā atmiņa mēdz būt pagalam īsa: „Jūrmalgeita”, „pozitīvisma” kampaņas, drošības likumu grozījumi, „Loskutoviāde”, prezidenta „ievēlēšana zoodārzā”, noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas likums – tie bijuši tikai spilgtākie no konkrētiem „darbiem”, kuriem „bonusā” nācis politiķu katastrofāli necienīgs komunicēšanas stils, sākot no premjera histēriskas brēkšanas televīzijas ēterā, ka viņš esot „stabilitātes garants”, turpinot ar tautas biedēšanu visos iespējamos veidos Satversmes grozījumu referenduma sakarā (ieskaitot baumu izplatīšanu par lata devalvāciju) un beidzot pat ar kāda politiķa izteikumu, ka tauta esot „kvaukšķi”. „Kvaukšķi” uz to ir atbildējuši ar trim neveiksmīgiem referendumiem un pāris piketiem, kuru vienīgais „sausais atlikums” ir „stabilitātes garanta” destabilizēšana, izšūpojot viņu laukā no premjera krēsla. Vietā esam dabūjuši darbaholiķi ar mūžam drūmu izskatu un misijas pārcilvēka apziņu, kurš, var jau būt, patiešām godīgi tic, ka esošajā politiskajā kompānijā spēs izvest Latviju no bedres. Mission impossible.

Kāpēc Latvijas tauta nespēj nodemonstrēt savu spēku apstākļos, kad, iespējams, pat mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši jau sen būtu ielās? Cik ilgi tā ir gatava paciest visu, kas valstī notiek, un vai šī pacietība ir kūtruma vai stulbuma dēļ? Vai vainīgs ir kāds latviešu kolektīvajā zemapziņā vēsturiski iepotēts „kalpošanas gēns”? Iespējams, taču, manuprāt, ir arī citi skaidrojumi.

Pirmkārt, kas atšķir Latviju no visām pārējām valstīm, kurās pēdējos gados notikuši vērienīgi tautas protesti un demokrātiska varas gāšana? Visām šīm valstīm ir bijis kas kopīgs – tajās ir bijusi spēcīga opozīcija, kurai ir plašs tautas atbalsts. Gan minētajā Taizemē, gan Ukrainā, gan Gruzijā šī opozīcija bija tā, kas organizēja tautas masas, ar kuru cilvēki spēja identificēties un sekot. Kas ir Latvijā? Paradoksāli, bet Latvijā opozīcijas partiju reitingi ir vienā līmenī ar valdošo partiju reitingiem, lai gan it kā loģiski pēc pēdējo gadu notikumiem tiem būtu jābūt uzkāpušiem debesīs. Ko cilvēks var ieraudzīt, skatoties uz opozīcijas uzvedību Latvijā? Pašpasludinātus morālistus, kas no Saeimas tribīnes brēc pēc „sodomiešu un gomoriešu” asinīm, vienlaikus neaizmirstot paslavēt sevi, un, protams, neiztrūkstoši piemetinot savu partiju nosaukumus un ko tā darījusi, vai darītu, ja būtu pie varas. Populistiskā uzvedība un vēlme tikt pie varas spīd kā āža kāja. Ja valdošie uzskata tautu par muļķiem un kvaukšķiem, tad opozīcija šajā aspektā neatšķiras ne ar ko. Arī viņiem esam tikai masa, ar kuru manipulēt. Līdz ar to opozīcija nespēj būt par tautas „vedējiem cīņā”, zem viņu karoga nav vairāk cilvēku, kā zem koalīcijas partiju karoga. Vēl bēdīgāk, opozīcijas faktiskā neesamība nozīmē to, ka tautai zūd arī konkrēts mērķis, par ko cīnīties. Panāksim varas maiņu, parlamenta krišanu – nu un? Kas mainīsies nākošajā parlamentā? Manuprāt, partiju sistēma kā tāda Latvijā sevi nav attaisnojusi. Šis vienkārši nav piemērots politiskais modelis mūsu valstij. 30-tajos gados to nomainīja Ulmaņa autoritārisms. Tomēr ir labāka alternatīva – mažoritārā vēlēšanu sistēma.

Ja ne opozīcija, tad kas cits varētu būt šis masu protestu organizators? Teorētiski tā varētu būt Arodbiedrību savienība, bet, šķiet, ka šīs organizācijas potenciāls nesniedzas tālāk par tās vadītāja daiļrunību un nopietnu rīcību no viņiem nesagaidīt. Starp citu, arī referendums par Satversmes grozījumiem nebija LBAS ideja. To interneta vidē aizsāka kāds aktīvists, kurš sazinājās ar LBAS, un viņiem ideja iepatikās. Tiesa, LBAS bija tie, kas ideju pārvērta realizācijā, taču šķiet, ka uz patiesi radikāliem soļiem, kā piemēram, masveida protesta akcijas un visaptveroši streiki, viņi nav gatavi. Savukārt daudzu sabiedrisko organizāciju, kā „Delna”, „Providus” un citas, prestižs ar prasmīgas sabiedrisko attiecību melnās kampaņas un dažas labas pērkamas avīzes murgiem par kaut kādiem mistiskiem „sorosiešiem” palīdzību ir publiskajā sfērā veiksmīgi degradēts. Kas atliek? „Inteliģence” vai, pareizāk sakot, sabiedrībā pazīstami, neatkarīgi cilvēki? Tieši saujiņa šādu cilvēku bija galvenie iniciatori „lietussargu revolūcijai”, taču, lai tas nostrādātu pa īstam, šādu aicinājumu būtu jāizsaka daudz lielākam skaitam pazīstamu, tautā cienītu cilvēku, tā saukto „viedokļu līderu”. Vai mūsu inteliģence uz šādu vienotu rīcību ir gatava?

Taču ir vēl divi būtiski aspekti, kas pat gadījumā, ja organizators atrastos, varētu torpedēt cerības uz tautas masu sacelšanos. Un tie ir – diemžēl, mums jāpaskatās spogulī pašiem uz sevi – mūsu sašķeltība un stulbums.

Sašķeltība izpaužas daudzos un dažādos aspektos, viens no redzamākajiem, protams, ir šķelšanās pēc etniskā principa. Lai gan nesen kādā no „Kas notiek Latvijā?” raidījumiem (varbūt arī kur citur), bija dzirdams izteiciens, ka „latvieši un krievi tagad esot vienoti naidā pret valdošajiem”, un arī uz referendumu par Satversmes grozījumiem, šķiet, vienlīdz cītīgi devās abu etnisko piederību cilvēki, kas it kā nudien varētu liecināt par zināmu vienotības veidošanos, tomēr aizdomīgu mani darīja kāds cits nesen kādā raidījumā dzirdēts izteikums. Kāda sieviete stāstīja, ka viņas paziņa, Latvijā dzīvojoša krieviete, pārmetusi - kāpēc, jūs, latvieši, esat tik kūtri, mēs jūsu vietā dotos daudz vairāk un plašākos protestos! Lūk, cik savā būtībā absurds apgalvojums – „mēs jūsu vietā”. Kas krieviem liedz iet un protestēt? Iznāk, ka viņi šajā valstī nedzīvo, nestrādā, nodokļus nemaksā, un uz viņiem neskaitāmās valdošo sastrādātās cūcības neattiecas? Šeit acīmredzot vainojama sašķeltā mediju telpa – krievi šeit dzīvo it kā „paralēlajā realitātē”, katrā ziņā politiski viņi šai valstij nejūtas piederīgi. Apmeklējot gan abas „lietussargu revolūcijas” pērnruden, gan protestu pret Loskutova atstādināšanas epopejas „galā koncertu” šovasar, man neizdevās manīt starp protestētājiem cilvēkus, kuri runātu krieviski, vai latviski ar akcentu.

Taču sašķeltība ir daudz plašāka, tā sadalās arī pēc interesēm. Katra interešu grupiņa izvirza savas, šaurās intereses, un katrs protestē pret kaut ko savu. Kā lai lauksaimnieku uzrunā viesnīcu biznesa pārstāvju protests, kāpēc lai protestētājiem pret novadu reformu būtu interesanti iet kopā ar grāmatu izdevējiem kraut simbolisko grāmatu sārtu? Šie sīkie piketi ir pilnīgi bezjēdzīgi, un kliķe uz tiem var noskatīties no Saeimas logiem un, iemalkojot kafiju, uzjautrināties. Vienam ir nospļauties par otru, ka tik man labi, taču neviens tā arī nesaprot, ka labi nebūs nevienam, ja visi nespēs vienoties vienas, kopīgas idejas vārdā. Trešā Atmoda nebūtu bijusi iespējama, ja viena daļa tautas būtu vēlējusies neatkarību, otra daļa – iespēju brīvi ceļot uz Rietumvalstīm, trešā – lai šprotes netiktu sūtītas prom uz Maskavu, ceturtā vēl kaut ko savu...

Stulbums diemžēl ir vēl simptomātiskāka parādība. Varbūt pareizāk to būtu dēvēt nevis par stulbumu, bet par neieinteresētību politiskajos procesos un līdz ar to politiski kritiskās domāšanas trūkumu, kas pat izglītotus cilvēkus padara par viegli manipulējamu aunu baru. Tāpēc šķiet, ka pirms došanās uz vēlēšanām, cilvēkam būtu jānoliek kāds eksāmens, kas apliecinātu, ka viņš seko līdzi politiskajiem procesiem valstī, bet politiskās reklāmas vispār jāaizliedz (kurš vēl nesaprot, ka tās ir pilnīgi bezvērtīga, „smadzenes skalojoša” draza?). Savu manipulējamību pilnā mērā apliecinājām, uzduroties uz pozitīvisma kampaņu mieta, taču diemžēl arī pēc šīs mācības nekas nav mainījies. Nesenākais piemērs – atlika ZZS notēlot „darbaļaužu aizstāvjus” un „iekšējos opozicionārus”, kad izskanēja pirmie Godmaņa paziņojumi par algu iesaldēšanu, lai nākamajos popularitātes mērījumos viņu reitings būtu palēcies par vairākiem procentpunktiem! Neticami, bet ir cilvēki, kas patiešām „neredz cauri” tik lētiem populisma trikiem, un, diemžēl, valdošās „elites” polittehnoloģiju arsenālā ir arī daudz smagāka artilērija.

Mēs tiekam bombardēti ar nepārtrauktiem neirolingvistiskās programmēšanas vēstījumiem, iebiedēšanas stratēģijām, kas viskrasāk izpaužas sakarā ar pēdējā laika notikumiem: Parex, aizņēmums SVF, valsts ekonomikas stabilizācijas plāns. Cik ātri izdevās tautu pieradināt pie domas, ka aizņēmums SVF ir obligāta nepieciešamība Latvijas izdzīvošanai! Saraukta piere un bargi dārdošs balss tonis iedarbojas daudz labāk nekā elementāri fakti - tam, ka runas par aizņēmuma nepieciešamību sākās tikai pēc Parex krīzes sākuma, tam, ka valsts budžetā šāgada nogalē joprojām ienāk vairāk naudas nekā pagājušā gada nogalē, tam, ka, šī „krīzes” finansiālā situācija ir vienkārši atgriešanās 2006., vai sliktākajā gadījumā, 2005.gada attīstības līmenī, neviens nepievērš uzmanību. Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu, ka IK kritums par dažiem procentiem pēc gadiem, kad tas ir audzis desmit procentu gadā, nozīmē tikai to, ka mazliet atkāpjamies no savas attīstības zenītpunkta, bet tas nevar nozīmēt valsts bankrotu! 1992.gadā Latvijas IK kritums bija 36% - lūk, to varēja dēvēt par krīzi. Pēc būtības Latvija ir līdzīgā situācijā ar Igauniju, ar starpību, ka Igaunijai ir uzkrājumi. Uzkrājumu neesamību Latvijā kompensētu deficīta budžets (Igaunijā tas ir bezdeficīta), viens patiesi vērtīgs pasākums – valsts pārvaldes aparāta (īpaši liekēžu skaita) samazināšana, kā arī, iespējams, algu pielikumu, kas uzaudzis pēdējos gados, nāktos samazināt, taču, kāpēc tauta jāiemet starptautisko parādu verdzībā, to neviens tā arī nav spējis racionāli izskaidrot, ja par racionālu izskaidrojumu nepieņem tēlainas metaforas par izžuvušu naudas ezeru un beigtām zivīm tā krastos. Tikai viena nesena ziņa – Parex prasīs no valsts 500 miljonu eiro aizdevumu. Domājiet paši.

Tieši šādas biedēšanas kampaņas ir vēl viens būtisks faktors, kas attur tautu no vienotas iziešanas ielās. Sajūta, ka ir baisā krīze, un šis nav piemērotākais laiks politiskiem satricinājumiem. Godmanis & Co taču par mums rūpējas, cik spēj. Redz, pat atteicās no vadības līgumiem, un varbūt paretinās valsts aģentūru skaitu. Tas nekas, ka par miljoniem, kas tiek un tiks iztērēti valsts kapitāldaļu sabiedrību valdēm un padomēm, „piemirsa”. Nekas, ka „piemirsa” arī par „bagātības nodokļu” uzlikšanu un progresīvā nodokļa ieviešanu. Labāk nedarīsim neko, lai tikai neiznāk vēl sliktāk. Kad nomira Staļins, ļaudis raudāja – no sirds raudāja. Jo viņi baidījās no nākotnes. Acīmredzot pretīga stabilitāte cilvēkiem joprojām šķiet pieņemamāka par nezināmām pārmaiņām. Un līdz ar to tautas „sāpju slieksnis” vēl arvien nav pārkāpts.