Sengrieķu dievietes līdziniece
2011. gada beigās Rūta un Sandris nopirka šo zemes gabalu ar māju, kurai bija tikai sienas un jumts: " Iegādājāmies motorzāģi un gumijas zābakus, ielikām otrajā stāvā Jotul krāsniņu, un tās aukstās ziemas ekstrēmajos apstākļos taisījām māju. Ievācāmies tajā 2012. gada jūnijā."
Rūta vāra kafiju, bet Buze apceļ fotogrāfu Aivaru, izrādot pusaudzes niķus un stiķus. Kaķenes Hekate un Mīce devušās savās gaitās dārzā.
Rūta stāsta, ka dzīvnieki viņai bijuši ik pa laikam. Bez tiem dzīve nav dzīve. Hekate 2007. gadā atrasta pēc sludinājuma Dienas mājdzīvnieku lapā. Rūta atceras: "Man iepriekšējais kaķītis bija nomiris. Pēc sludinājuma piezvanījām uz pagaidu mājām, kur noskatītā kaķenīte mita. Dzīvnieku SOS brīvprātīgās stāstīja, ka Hekate (toreiz vēl Matilde) atrasta Blaumaņa ielā, kur tajā mežonīgi aukstajā ziemā gluži vai sastingusi trīs dienas sēdējusi vārtu rūmē. Apkārtējie stāstījuši, ka izmesta no mašīnas. Vāja, bailīga – tāda bija atradene. Mēs viņu paņēmām gadu vecu un jau sterilizētu. Nosaucām sengrieķu dievietes tumsas un krustceļu valdnieces Hekates vārdā, jo viņa ir melna kā nakts, bet acis kā dievietes rokās degošas lāpas. Sākumā kaķenīte slēpās, baidījās no vīriešiem, laikam kāds stipri bija pāri darījis. Tikai pēc gada viņas sirsniņa atvērās, kaķenīte nomierinājās."
Hekatei jau ir divpadsmit gadu. Ar viņu Rūta un Sandris pārvācās uz jauno mājvietu, bet te vai katrā mājā pa kaķim vai pat vairākiem. Melnītei dikti nepatika, ka pagalmā nāk sveši runči, un viņa skarbi atradināja tos šeit vazāties.
Rūta nepiekrīt dažu "zaļo" apgalvojumam, ka kaķis ir briesmonis un slepkava, invazīvais dzīvnieks, kas vēsturiski nekad nav dzīvojis Latvijas teritorijā. Rūta izpētījusi, ka kaķi Latvijā dzīvo no dzelzs laikmeta IX gs., kad tos mūsu zemē ieveda skandināvu tirgotāji. Kaķi iekļaujas dzīvās dabas ķēdē un nemaz nevar pārsavairoties, jo viņiem ir savi ienaidnieki – lapsas, ērgļi, vārnas. Plakanciema mežos redzētas arī vilka pēdas, dzīvo plēsīgie putni. "Tad jau lielāku postījumu dabai nodara Amerikas ūdeles un bizamžurkas. Tās šajā zemajā purvainajā vietā grāvjos izrij putnu ligzdas, apēd mazos pīlēnus. Kā laukos bez kaķa?"
Ierodas terminators
Gāja laiks, un tapa skaidrs, ka mājā nepieciešams vēl viens peļu ķērājs, jo žurkas līda pagrabā un šķūnīti. Sandris portālā Draugiem.lv izlasīja, ka tiek piedāvāts kaķēns bruņurupuča krāsā. Tāds viņam bērnībā bijis laukos, vienmēr pavadījis puiku uz skolu un sagaidījis mājās.
Tā 2013. gadā mājās tika atvesta Mīce, mierīga, saulaina un labdabīga būtne. "Atšķirībā no Hekates ar skarbo jaunību Mīce ir labu cilvēku lauku mājās dzimis un lolots kaķēns. Viņa izauga medīga, īsts terminators. Mīce iznīdējusi visas peles, žurkas, visus kurmjus mūsu un kaimiņu dārzos. Mēs Mīci lutinām un godājam!"
Kaķēns atbrauca un uzreiz sāka medīt? Rūta smejas: "Ne gluži tā. Mīci mācīja Hekate. Kad Mīcei bija ap astoņām nedēļām, Hekate viņai virtuvē uz grīdas priekšā nolika aizkostu peli – mācies nu, meit, medīt! Mazā Mīcīte, kas tolaik plaukstā ietilpa, žļembāja to peli, jo saprata, ka tas jādara! Domājām – kā gan Hekate, kurai kaķēnu nekad nav bijis, saprata, ka mazajai jāmāca dzīves gudrības?"
Pretēji bieži apgalvotajam, ka kaķenes savā starpā nesadzīvojot, šīs sarada gada laikā, tagad dzīvo labi, sasveicinoties allaž saliek purniņus kopā. Viņas sadalījušas medību teritorijas, un abas vienotas neiecietībā pret svešajiem kaķiem, tie bez žēlastības tiek dzīti projām.
Bez vazāšanās gēna
Pirms laika šajā mājā pusotru gadu dzīvoja haskija, vilka un laikas jauktenītis Rommels, kuru Rūta atrada Lielajos meža kapos, aukstā rudens dienā grābjot lapas tēva, mākslinieka Uģa Mežavilka atdusas vietā. Kā tādu atstāt? Atradenis bija nesmuks, novārdzis, bet izauga īsts skaistulis. Rūta ar viņu gāja staigāt pa apkārtni pat 10–15 kilometrus tālu, taču Rommelā virsroku ņēma haskija asinis. Reiz viņš izrakās zem sētas un pazuda – vai nu mežā galu dabūja, vai mednieki nošāva, kas to lai tagad zina? Te starp Jelgavu, Olaini, Ķekavu un Rīgu milzīgi meži apkārt un dzērveņu purvs.
Pagāja gads, aprima zaudējuma sāpe, un Rūta sāka domāt – ļoti pietrūkst pastaigu, bet kā tu viena pa ciemu staigāsi? "Domājām ņemt vācu aitu suni vai beļģu malinuā, kuriem asinīs nav vazāšanās gēna. Galu galā izvēle krita uz Austrumeiropas aitu suni."
Rūta izpētīja šķirnes vēsturi – tas esot Padomju Savienības čekistu suns, speciāli izveidota šķirne Gulaga ieslodzīto sargāšanai. Vācu aitu suns sakrustots ar Sibīrijas laiku un, iespējams, arī ar vilku, lai būtu izturīgs pret aukstumu un nikns suns. Taču Austrumeiropas aitu suns ir arī glābējs, pavadonis, mājas sargs. Tas atšķiras no vācu aitu suņa ar lielāku augumu, ir staltāks, slaidāks, ar garāku purnu. "Audzētāji mums Buzi atdeva, kad uzzināja, ka dzīvojam ārpus Rīgas, jo austrumeiropietis nav dzīvokļa suns."
Buze jeb, kā viņu mīļi sauca mājinieki, Bužabella dzimusi šogad 29. aprīlī, trīs dienas pēc Jāņiem viņu atveda mājās. Jauno iemītnieci ieraugot, Hekatei acis dega kā lāpas, Mīce arī teica – fui!, taču samierinājās – labāk lai ir suns nekā vēl viens kaķis. Mīce sāka draudzēties ar kucēnu, bet tad vairs ne, jo Buzes rotaļas bija pārāk brutālas, savukārt Hekate neļāva sev kāpt uz galvas, pāris reižu uzsita ar ķepu Buzei pa purnu un viņa atkāpās.
Buzei viens pusaudža niķis – dārzā viņa rok laukā sīpolpuķes. Jādomā, ka tas pāries. Suņmeitene iet skolā, apguvusi komandas. Rūta atkal dodas ar suni garajās pastaigās. "Buzē nav klaiņošanas gēna, viņa kā mazs zaldātiņš jau pilda dotās komandas, viņai ir vēlēšanās paklausīt." Buzei ir arī tuvi draugi kaimiņmājā, kur dzīvo rotveilera kucīte Grieta ar savu mīlas bērnu metisu Robčiku. Buze ar Robčiku caur žogu ik dienu sabučojas. Grieta tad kļūst greizsirdīga.
Šķiet, ka Rūtas un Sandra mājās nokomplektēta pilna ģimenes komanda, un te ilgi vairs nekas nemainīsies. Rūta strādā pie sava jaunā romāna, un iedvesmojoši četrkājainie līdzstrādnieki dod savu artavu svētīgajā darbā.