Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 27. aprīlis
Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne

Melanholija bordelī

Parīzē līdz 2016. gada ziemai skatāma izstāde – "blokbasters", kurā labas gaumes mākslas zinātnieki un kuratori profesionāļi, iespējams, turēs zem sava goda iegriezties, bet parasta kultūrtūrista kartē gan tā ir atķeksējama

Liela pirmizrāde Francijā – tā raksta Le Point. Izstāde Prostitūcijas tēli. 1850–1910. Spožums un posts, kas kopš septembra skatāma Orsē muzejā Parīzē, ir īpaša. Pirmoreiz vienkopus tik daudzveidīgā panorāmiskā šķērsgriezumā skatāmi darbi (ne tikai franču gleznotāju), kas veltīti vienai tēmai – "ļaunuma puķēm" – ielasmeitām, kabarē meitenēm, žurkām, kā dēvēja operas dejotājas, "augstās prostitūcijas zvaigznēm" kurtizānēm un priekamāju profesionālēm, kas XIX gadsimta otrajā pusē un XX gadsimta sākumā spēcīgi iedvesmoja ne tikai rakstniekus, bet arī gleznotājus.

"Bordelis ir īsta laboratorija XIX gadsimta māksliniekiem," izstādei veltītajā žurnālā sērijā Beaux arts hors – série intervijā saka viena no izstādes kuratorēm Marija Robēra. Rakstnieki – Balzaks, kura formula "spožums un posts" izmantota izstādes nosaukumā, Bodlērs, Flobērs, brāļi Gonkūri, Zolā, Mopasāns – literatūrā, tikpat garu var saukt gleznotāju rindu. Pie vienām sienām Orsē muzejā – Degā, Manē, Bernāra, van Goga, Tulūza-Lotreka, Munka, Pikaso un daudzu citu mākslas pīlāru darbi. "Viņas ir radījušas lielu skaitu impresionisma, naturālisma, ekspresionisma un fovisma paraugu," izstādes katalogā prostitūcijas nenoliedzamo ietekmi uz mākslas vēstures attīstību rezumē Orsē muzeja direktors Gijs Koževāls. Izstādes saturisko biezumu nodrošina starptautiska komanda – Orsē muzeja krājuma glabātājas Marija Robēra un Izolde Plidēmašēra, Edinburgas Universitātes mākslas vēstures profesors Ričards Tomsons un van Goga muzeja krājuma glabātāja Nīnke Beke sadarbībā ar Francijas Nacionālo bibliotēku, kuras speciālisti rūpējušies par kontekstu – prostitūcija aplūkota arī kā sava laika sociāls un kultūras fenomens. Izstādē ir daudz dokumentālā materiāla, eksponētas arī skulptūras, fotogrāfijas, stereoskopa attēli. Šo pornogrāfisko filmiņu radīšana nereti bijis pat ģimenes rūpals, kurā par "aktieriem" autori nodarbinājuši savus radiniekus. Šajā zālē Orsē muzejs nevēlas redzēt par 18 gadiem jaunākus apmeklētājus.

Absinta stundā

Izstādes kuratori vērš uzmanību uz kādu interesantu parādību. Patiesībā mūsdienu cilvēkam, skatoties šīs XIX–XX gadsimta mijā tapušās gleznas, var rasties jautājums – kura te no visām attēlotajām sievietēm īsti ir prostitūta? Patiesībā stereotipiskas ainas – kailas, puskailas sievietes izaicinošās pozās šajā izstādē ir mazākumā. Kuratore Izolde Plidēmašēra ir pārliecināta, ka mēs vairs nespējam precīzi nolasīt ieliktos kodus. Piemēram, Edgara Degā gleznā Kafejnīcā (Absints)/Dans un café (L’absinthe) (1873) redzam ļoti skumju, domās iegrimušu, saskaņā ar sava laika modi līdz kaklam nopogātu sievieti ar cepuri un spalvu. Viņa nenoliedzami ir pasūtījusi sev alkoholisku dzērienu. Diez vai mūsdienās līdzīgu sievieti līdzīgā situācijā kāds uzreiz uztvertu par prostitūtu. Pēc noskaņas šķiet, ka viņa pat negrib sarunāties, nemaz nedomājot par kaut ko citu. Taču jāzina, ka XIX gadsimtā atrasties publiskā telpā vienai, kur nu vēl – lietot alkoholu, bija nepārprotama iezīmētība. Krietni izplūdis mūsdienās ir arī jēdziens "godīga sieviete". Bet arī laikabiedri jau gleznu tapšanas brīdī secināja, ka bulvārī, teātrī vai operā bieži vien ir grūti atšķirt godīgu sievieti no pērkamas. "Es šodien vairs nezinu, vai tās ir godīgas sievietes, kas apģērbušās kā kurtizānes, vai kurtizānes, kas apģērbušās kā godīgas sievietes," rakstot par Parīzes sabiedrisko dzīvi XIX gadsimta otrajā pusē, 1879. gadā secinājis Maksims Dikāns. Protams, atšķirības zīmes tomēr bija – bāla seja, sarkanas lūpas, cigarete, zābaciņi uz augsta papēža un ceļa rādīšana, uzliekot kāju uz maza soliņa. Arī šādi skati dokumentēti mākslinieku darbos.

Īpaša gleznu grupa izstādē atspoguļo Parīzes bulvāru vakara un nakts dzīvi. Ielasmeitas esot pratušas izmantot laternu gaismas maģiju par labu sava valdzinājuma spēkam, gluži tāpat kā 20.–30. gadu kinozvaigznes – studiju apgaismojumu. Vairākas gleznas iemūžinājušas šo ielas "grētu garbo" flirtu ar laternām un garāmgājējiem. Interesanti, ka kafejnīcu dizains Parīzē ar savām apaļo galdiņu rindām nav sevišķi mainījies, un vakarā ir sajūta, it kā tu staigātu pa kādu no klasiķu gleznām. Gistavs Flobērs 1842. gadā kādā vēstulē draugam uzbūris šādu ainiņu, atzīstoties, ka viņam "Parīzē visvairāk patīk bulvāri, kad lampas atspīd spoguļos un nažos uz marmora galdiņiem" un viņš smēķējot var dūmu virpulī vērot garāmejošās meičas.

Radniecīgā dvēsele – Tulūzs-Lotreks

"Nav vietas, kur es justos vairāk mājās," par bordeļiem izteikusies mākslas vēstures ekscentriskā personība – franču gleznotājs Anrī Tulūzs-Lotreks. Nelabojams alkoholiķis. Parīzes bohēmas – Mulenrūžas, dažādu kabarē un bordeļu – pastāvīgā "mēbele". Viņam ir īpaša loma prostitūcijas tēmas iemūžināšanā glezniecībā. Par spīti fiziskajai kroplībai, viņš bordeļos bija īpaši gaidīts un iecienīts viesis.

Taču Tulūzs-Lotreks bija arī viņu draugs. Viņš šīm sievietēm piešķīra cilvēcisku seju. Mākslinieks veicis padziļinātas studijas bordeļos, dzīvojot tajos ilgstošāku laiku, un dokumentējis šī "vajadzīgā ļaunuma" (saskaņā ar XIX gadsimta uzskatiem) sadzīves ainiņas ar reportāžas precizitāti. Mazgāšanās, medicīniskās pārbaudes, sievietes atpūtas brīdī kā māsas guļ kopā, uzrāvušas segas līdz zodam, velk zeķes, lesbiski pāri kaisles brīdī un citi intīmi momentuzņēmumi. Hrestomātiska ir Tulūza-Lotreka glezna Au salon de la rue des Molins (1894) – sievietes apātiski lietišķu seju gaida klientus. Tā varētu izskatīties jebkura nogurusi darba sieviete arī mūsdienās. Tulūzs-Lotreks pilnībā atteicās no prostitūtu demonizācijas vai arī provokatīvas romantizēšanas un cildināšanas, kā to, piemēram, darījis Eduārs Manē citā mākslas vēsturē hrestomātiskā darbā – Olimpija (1863). 1865. gadā Parīzē Salon d’Automn šī viņa glezna izraisīja skandālu. Kritiķis Žils Klaretī izsaucies: "Olimpija? Kāda Olimpija? Kurtizāne, bez šaubām." Viņš nebija ar mieru šo "bohēmas brīvo meitu" (Gistavs Žefruā) pielīdzināt antīkās pasaules skaistuma ideāliem un uztvert kā moderno Veneru. Kritiķis notikušo uztvēra vien kā nekaunības apoteozi. Viņš nespēja sekot Onorē Balzaka analītiskajam skatījumam – rakstnieks 1847. gadā secināja, ka "prostitūcija un zagšana ir divas protesta formas – sievišķā un vīrišķā" (Kurtizāņu spožums un posts).

Visbeidzot, kāpēc sākumā izteicu minējumu, ka nopietni mākslas pazinēji par šo izstādi varētu raukt degunu. Piekrītu Le Monde kritiķim Filipam Dažēnam, kurš šīs izstādes kuratoru darbu augstu nevērtē. Trūkst mērķtiecīgas atlases, skatītājs tiek pārsātināts ar nevienādas mākslinieciskās kvalitātes darbu jūru. Turklāt, atsaucoties uz nesenajām izstādēm Masculin Masculin (2013), kas pētīja vīriešu kailumu, un marķīzam de Sadam veltīto izstādi Sade. Attaquer le soleil/Sads. Uzbrukt saulei (2014), kritiķis izsaka bažas, ka Orsē muzejs ir atradis "neizbēgami visdrošāko veiksmes līdzekli", lai gūtu panākumus, un tas ir sekss. Precīzāk, seksa tēma.

Jā, kaut kādā ziņā arī šī Orsē muzeja jaunā izstāde no izstādes uzbūves un mārketinga viedokļa ir mākslas ātrā pārtika. Bet tik un tā garšīga.

Izstāde Splendeurs et misères. Images de la Prostitution 1850–1910.
Parīze. Orsē muzejs. Līdz 2016. gada 17. janvārim. www.musee-orsay.fr

Raksts tapis ar Francijas institūta Latvijā atbalstu 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ko atvest ciemakukulī no Albānijas

Iepriekšējā reizē stāstīju, ko nogaršot uz vietas, esot Albānijā. Šoreiz par to, ko atvest ciemakukulī mājiniekiem.

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena