Čārlza Sāči/Saatchi galerijā Londonā bija skatāma ievērojamās britu mākslinieces Semas Teilores-Džonsones (agrāk bija pazīstama ar uzvārdu Teilore-Vuda) fotoizstāde Otrais stāvs. Šaneles jaunkundzes privātie apartamenti. Čārlzs Sāči galvenokārt rīko savas privātkolekcijas skates, taču dažreiz iesaistās sadraudzības projektos – šī ekspozīcija ir reveranss modes namam Chanel, bet tas nav apkaunojošs reklāmprojekts. Sema Teilore-Džonsone ir cienījama autore, Tērnera balvas nominante, kura mākslas vidē ienāca 90. gadu sākumā. Viņa sāka kā tēlniece, pēc tam pievērsās fotogrāfijai, videomākslai un kino. Mākslas pasaule viņu ilgi uztvēra kā pārāk labi situētu un glamūrīgu dāmu, kura filmē guļošu Deividu Bekhemu un raudošus Holivudas kino premjerus (Daniels Kreigs, Šons Penns, Robins Viljamss, Benisio del Toro, Dastins Hofmans, Džūda Lovs u. c.); viņas pirmais vīrs bija laikmetīgās mākslas haizivs, ietekmīgais dīleris un Londonas galerijas White Cube īpašnieks Džejs Džoplings.
Viedoklis būs visiem
Semas Teilores-Džonsones pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Nowhere Boy/Puisis no nekurienes. Būt Džonam Lenonam (2009) stāsta par Džona Lenona jaunību (mūziķa lomas atveidotājs smukulītis Ārons Džonsons nedaudz vēlāk kļuva par režisores vīru; par gadu starpību nerunāsim, labi?). Nākamgad Valentīndienas priekšvakarā notiks mākslinieces uzņemtās seksa drāmas Fifty Shades of Grey/Greja piecdesmit nokrāsas pirmizrāde – un viedoklis par Semas Teilores-Džonsones talanta mērogu būs visiem. Filmu gaida un jau kritizē.
Trīsdesmit četru fotogrāfiju sērija Otrais stāvs, kas eksponēta Sāči galerijā, ir oda Koko Šaneles (1883–1971) Parīzes dzīvoklim Kambona ielā 31. Attēlos nav ne cilvēku, ne apģērbu – Sema Teilore-Džonsone fotografē kaut ko neredzamu un netveramu. Pustumsā eksponētie lielformāta darbi smagajos rāmjos atgādina vecmeistaru gleznas.
Mazais melnais vērsis? Nē, lauva!
Fotogrāfijās ir iemūžinātas Šaneles privāto apartamentu interjera detaļas – Sema Teilore-Džonsone neatklāj dzīvokļa noslēpumus, bet ieintriģē, viņa parāda sienu apdares faktūru, audumu zīmējumu, lustru, skulptūru un mēbeļu tuvplānus. Tā nav ne modes fotogrāfija, ne interjera žurnālu piekoptais mājokļu un villu izrādīšanas ekshibicionisma stils.
Fotogrāfijas tapušas 2010. gadā un sākotnēji bija paredzētas Šanelei veltītās grāmatas ilustrēšanai. Kad darbus ieraudzīja modes nama Chanel mākslinieciskais vadītājs un galvenais dizainers Karls Lāgerfelds, viņš paziņoja, ka tie noteikti ir pelnījuši vietu nevis grāmatā, bet izstādē.
"Šanele bija pazīstama ar dizaina mūsdienīgumu, taču vienīgā lieta un vieta, kas liecina par mūsdienīgu dizainu arhitektūrā Kambona ielā 31, ir spoguļiem rotātā kāpņu telpa," Semas Teilores-Džonsones izstādes ievadvārdos raksta Karls Lāgerfelds. Kambona ielā 31 atrodas Šaneles couture salons, otrajā stāvā – mākslinieces privātie apartamenti. "Dzīvošanai viņa izvēlējās pārlaicīgu pagātnes stilu – pagātni, kuru pati nebija piedzīvojusi. Tā bija cita laikmeta privileģēto cilvēku pagātne. Šaneles dzīvoklis bija mākslinieces veltījums un cieņas apliecinājums viņas skolotājiem – cilvēkiem, kuri viņai iemācīja visu par eleganci, dzīvesstilu un kultūru, – Misijai un Hosē Marijai Sertiem," stāsta Karls Lāgerfelds.
Sema Teilore-Džonsone mums parāda dārgas lakotas mēbeles, panno un ķīniešu aizslietņus, Venēcijas spoguļus, masīvas lustras, kalnu kristālu objektus, antikvāras grāmatas ādas vākos – Šekspīrs, Voltērs, Bairons. Karls Lāgerfelds, piemiedzot ar aci, ļauj noprast, ka šaubās, vai šīs grāmatas jebkad tikušas atvērtas. Ķīniešu bronzas figūru portreti, fajansa zirdziņi, keramikas kamieļi un brieži un, protams, zelta lauvas. Dizainere dievināja lauvas. Lauva ir viņas horoskopa zīme. Rakstniece Kolete salīdzināja Šaneli ar mazo melno vērsi, taču pati modes māksliniece sevi asociēja ar lauvu. Tie visi ir dizaineres talismani un simboli. Krāsu salikumi, liktenīgie skaitļi, grafiskās zīmes un formas, kuras pamanām Šaneles dzīvoklī, ir ienākuši arī viņas darbos. Uz galdiņa – taro kārtis ar skaitļiem 5, 19 un 22 (tie rotā viņas slavenākos parfīmus). Ja tuvumā aplūkojam kalnu kristālu lustru, ieraugām ne tikai kamēliju ziedus, bet arī iniciāļu CC (Coco Chanel) savienojumu, kas ir modes nama logotips.
Istabu zeltainā tumsa
Šaneles dzīvoklī nekad nav bijis virtuves un guļamistabas. Kā zināms, naktis Koko Šanele pavadīja tuvējā viesnīcā Ritz, taču viņas dienas ritēja otrā stāva apartamentos un trešā stāva darbnīcā. "Viņa bija apsēsta ar pašas integritāti un gribēja dzīvot skaisti. Šī dzīve noslēdzās garlaicībā un vientulībā – lielā mērā viņas pašlepnuma dēļ. Jūs to joprojām varat sajust šajās istabās, kur tika pavadīti viņas izcilās dzīves pēdējie gadi," raksta Karls Lāgerfelds.
Viņš turpina: "Koko Šanelei bija svarīgs laicīgums un jutekliskums, taču šajā dzīvoklī nekas neliecina par jutekliskumu – šeit valda tikai komforta un laicīguma sajūta, kā to uztvēra mājokļa saimniece. Tā ir kā dārglietu lāde. Bagātība, kuru ierobežo telpa. Noskaņojums kā uz skatuves, tā varētu būt scenogrāfija Anrī Bernsteina vai Eduāra Burdē lugām. Lugām, kas vairs netiek spēlētas. Tā ir vieta, kur atrasties, kad mīlas un cerības sapņi ir piepildīti. Viņas balss nav atstājusi šīs telpas, tāpat kā viņas augstprātība. Šo istabu zeltainā tumsa nesasaucas ar apkārtējo pasauli. Vieta, kuru viņa atstāja pirms 43 gadiem, joprojām glabā viņas spēcīgo klātbūtnes sajūtu. Kad šīs telpas atklāj publiskam apmeklējumam, tās tiek spilgti apgaismotas un mistērija pazūd. Tas kļūst par mazu muzeju. Taču Sema Teilore-Džonsone un viņas dzīvesbiedrs Ārons šeit bija divatā. Apkārt nebija neviena, varbūt izņemot Koko spoku. Fotografējot Sema Teilore-Džonsone izmantoja tumšu, piesātinātu vēlīna pusdienlaika gaismu Kambona ielā. Viņa centās iemūžināt tukšās istabas, kuras kādreiz bija Gabrielas Šaneles dzīves centrs. Te atkal atskanēja balsis – vai Misija Serta un Pjērs Reverdī atgriezušies? Nē, tikai klusums."