Pārāk agri – kā parasti! – atnākušais septembris pagājušajā nedēļā provocēja daudzus atcerēties skolas gaitas, arī preses slejās. Man nav daudz, ar ko dalīties, jo atmiņas nepiemeklē pārāk bieži, bet nav arī īpašu iemeslu, kāpēc no tām būtu speciāli jāvairās: mācījos labi, bet ne teicami, nekāds dauzoņa nebiju un ķibelēm parasti tiku cauri veselu ādu. Varu atcerēties tikai dažas mākoņu driskas, kas manu saulaino eksistenci skolā apēnoja, – parasti, kad… meitenes bija apvainojušās. Vēl sliktāk – ja skolotājas. Lai man piedod feministi, ka lietoju sieviešu dzimti, bet manā bērnībā dzimumu lomas tiešām vēl bija sadalītas un tika ar iedvesmu spēlētas.
Laikam bija spēkā tāda pedagoģiskā doktrīna, ka meiteņu apvainošanās ir daudz nopietnāk izskatāms gadījums nekā, piemēram, puiku sakaušanās. Par ko viņas apvainojās, ne vienmēr varēja skaidri uzzināt, jo apvainošanās sekas neizbēgami bija boikots, tas ir, nerunāšana. Dīvainākā kārtā par to, ko esmu nodarījis, skolotājas izjautāja mani. Ar piebildi: "Pats padomā!" Tad es domāju: apvainoties varēja par daudz ko – par maniem jokiem, izrunāšanos, domām, vārdu sakot, attieksmi. Aizrādījumi par attieksmi laikam bija nopietnākie, kādus esmu saņēmis. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc esmu priecīgs, ka 1. septembra kaislības mani vairs nekad nekā nav skārušas.
Vai es pats nekad nebiju apvainojies? Laikam gan reizēm jutos bēdīgs vai dusmīgs un pāridarījumus gluži neaizmirsu, bet apvainošanos joprojām uzskatu par kļūmīgu dvēseles stāvokli, no kura tikai paša spēkiem iespējams tikt ārā. Vai arī apzinātu izvēli – pretuzbrukuma stratēģiju. Tūlīt jāpaskaidro, ka neesmu par tiesībām kādu tīšprātīgi apvainot, bet par runāšanu un situācijas risināšanu gan. Tāpēc man jābrīnās, ka cienījami pedagogi joprojām min aizvainojumu kā nopietnu argumentu, piemēram, saistībā ar reformām nozarē. Vai daudzināto rūgtumu, kas, atklāti sakot, skolotāju intervijās izskan katru gadu. Taču apvainošanās nav tikai vienas profesijas monopols – sociālajos tīklos ik dienu var lasīt, par ko tik visu iespējams apvainoties: par Barona ielas remontu, pareizrakstības kļūdām uz etiķetēm, estrādes dziesmu tekstiem reklāmā utt.
Pavisam bail kļūst, ja apvainojas tie, kuru rīcībā ir īsti ieroči: lai cik šizofrēniskas izjūtas pārņemtu, kad plakātos tiek izmantots daudzskaitļa vietniekvārds "mēs", kā gadījumā ar ANO Bēgļu aģentūru, kas turklāt balstīta ārpus Latvijas, zināms taču, ka reklāmas, līdzīgi mākslai, operē ar izdomātiem tēliem, kuru identitāte ir interpretējama: no Latvijas jau reiz bēgušie, civiliedzīvotāji, pacifisti un daudzi citi. Toties Aizsardzības ministrija, kas uzstājās armijas vārdā, ir viena un gluži konkrēta: tai būtu jāgādā par ikviena valsts iedzīvotāja drošību. Tāpēc man šķiet, ka cīņai pret attēliem un tekstiem, kas turklāt vainagojusies ar uzvaru, nav nekāda sakara ar aizskartu godu. Apvainošanās ir zem īsta karavīra goda.
eu
dzejolīc