Sievietes visā pasaulē jūk prātā no parfīma Baccarat Rouge 540, un daudzi vīrieši nespēj iedomāties savu dzīvi bez aromāta Le Male. Šo smaržu autors ir armēņu izcelsmes franču parfimērs Fransiss Kurkdžjans. Viņš ir slavens ar savu perfekcionismu, neatlaidību un novatorisku pieeju darbam. Pirms vienpadsmit gadiem viņš izveidoja luksusa parfimērijas namu Maison Francis Kurkdjian, taču turpina sadarboties arī ar citiem zīmoliem.
Bērnībā Fransiss Kurkdžjans studēja klavierspēli un nodarbojās ar baletu. Piecpadsmit gadu vecumā viņš nolēma kļūt par parfimēru. Šo profesiju viņš apguva studijās Versaļā un Parīzē. Fransisa Kurkdžjana radītais Le Male – modes nama Jean Paul Gaultier aromāts vīriešiem – ir parfimēra pirmais darbs. Viņš to radīja 1993. gadā uzreiz pēc parfimērijas skolas absolvēšanas. Tas bija trāpījums desmitniekā – Le Male nonāca pārdošanā 1995. gadā un ātri iemantoja kulta aromāta slavu. Tas ir viens no visu laiku pieprasītākajiem parfīmiem. Par revolucionāri pārsteidzošu un erotiski provokatīvu tika uzskatīta gan pati smarža, gan produkta iepakojums – flakonam ir muskuļota torsa forma, un tas ir ievietots metāla kārbā.
Fransiss Kurkdžjans paplašina priekšstatus par to, kā mūsdienās var izmantot smaržas. Nams Maison Francis Kurkdjian piedāvā plašu parfimērijas produkcijas klāstu, kurā var atrast arī aromatizētus ziepju burbuļus bērniem (ar pļautas zāles, rožu, piparmētru, vijolīšu vai bumbieru smaržu). Parfimērs iesaistās projektos kopā ar māksliniekiem, amatniekiem, mūziķiem, horeogrāfiem, rakstniekiem, pavāriem, kā arī ar institūcijām. Viņš aromatizē aksesuārus un teātra izrādes, veido vērienīgas smaržīgas instalācijas pilsētvidē.
Parfimēram ir izveidojusies auglīga sadarbība ar Versaļas pili. 2006. gada septembrī apmeklētājiem pils teritorijā tika atvērtas Marijas Antuanetes privātās telpas. Par godu šim notikumam Fransiss Kurkdžjans, izmantojot autentiskus vēsturiskos dokumentus, restaurēja karalienes iecienītākās smaržas, kuras varēja arī iegādāties. Gūtie ienākumi ļāva Versaļas pilij nopirkt Marijas Antuanetes koka čemodānu, kuru viņa ņēmusi līdzi ceļojumos. Savukārt Versaļas oranžērijas baseinu tā paša gada rudenī Fransiss Kurkdžjans pārvērta par milzīgu fluorescējošu, smaržojošu apelsīnu. Apelsīnu ziedu smaržu ūdens strūklas izplatīja pa visu dārzu.
Pērn Maison Francis Kurkdjian īstenoja kopīgu projektu ar Itālijas modes namu Fendi – pārdošanā tika laista populārās, 1997. gadā radītās Fendi ādas somas Baguette aromatizētā versija. 2014. gadā Fransiss Kurkdžjans patentēja ādas aromatizēšanas tehnoloģiju, kas tika izmantota šīs somas ražošanā. Speciāli somai viņš radīja aromātu FendiFrenesia (ādas, muskusa un īrisa notis), kas tiek "iekonservēts" ādas struktūrā. Paredzēts, ka aromāts tajā saglabāsies trīs četrus gadus.
Ar parfimēru mani iepazīstināja izcilās franču pianistes māsas Katja un Mariella Labekas. "Ja tev patīk, kā es smaržoju, – lūk, tas ir viņš, kurš radījis šo parfīmu," pēc koncerta Parīzē man teica Katja Labeka, norādot uz blakus stāvošo Fransisu Kurkdžjanu.
Viņš ir daudzpusīgs un aizrautīgs, tāpēc sarunājāmies ne tikai par parfimēriju, bet arī mākslu, mūziku un deju. Intervija notika Parīzē pirms Covid-19 izraisītās krīzes sākuma.
Parfimērija ir modes un stila industrijas nozare. Apģērbs ir materiāls un taustāms, savukārt smaržas – tāpat kā, piemēram, mūzika – ir nemateriālas. Vai aizdomājaties par šo savas darbības aspektu?
Vai esmu domājis par smaržu neredzamību? Elements, kas vieno parfīmu un mūziku, ir gaiss. Lai rastos skanējums, ir nepieciešama gaisa vibrācija. Bezgaisa telpā – kosmosā – skaņas nav. Lai sajustu smaržu, ir nepieciešama nevis gaisa vibrācija, bet molekulu kustība gaisā. Aromātam, tāpat kā mūzikai, ir jābūt atmiņā paliekošam. Parfīmu ir jāspēj atcerēties kā kādu slavenu melodiju. Piemēram, Morisa Ravela Bolero. Ja pajautāsiet cilvēkiem Parīzes ielās, vai viņi atceras Bolero, saņemsiet daudz apliecinošu atbilžu. Tas ir skaņdarbs, ko daudzi pazīst. Līdzīgi iedarbojas arī parfīms. Vissarežģītākais ir atrast pareizo akordu, dažu ingredientu kombināciju, kas palīdzēs izteikt to, ko vēlaties pavēstīt. Man parfīms vienmēr ir stāsts, kuru vēlos izstāstīt. Ja izdodas to iemiesot aromātā, parfimērs gūst panākumus, taču tas nav viegli.
Pret parfīmu nevar izturēties kā pret modes preci. Tas netiek radīts, lai nākamajā sezonā to aizstātu jauns aromāts. Savos parfīmos man gribētos pieskarties klasikai. Šajā jomā ir kā sērfošanā – ir jānoķer vilnis. Vilni nevar ne apsteigt, ne nokavēt – ir jābūt precīzi uz viļņa. Man joprojām ir liels noslēpums, kā viens parfīms kļūst veiksmīgāks nekā cits. Tā ir gadījies ar manis radīto Baccarat Rouge 540, kas ir mainījis parfimērijas pasauli. Es to uzskatu par ļoti vienkāršu aromātu, tajā ir jasmīna, safrāna, ciedru un ambras notis. Panākumus izdodas gūt, ja cilvēks neizliekas par kaut ko citu, kas viņš nav. Veids, kā es radīju šo parfīmu, bija absolūti dabisks un patiess. Es biju uzticīgs sev. Galu galā, radot katru aromātu, es nespēju aizmirst sevi. Šis aromāts – tas esmu es.
Jūs fascinē ne tikai mūzika, bet arī balets, jaunībā jūs bijāt dejotājs. Vai tam, ko tagad darāt, ir arī saikne ar deju?
Man paveicās, ka vecāki atbalstīja manu interesi par mūziku un baletu, viņi taupīja līdzekļus, lai apmaksātu privātnodarbības saviem bērniem. Svarīgi, ka bērniem no agra vecuma ir pieeja kultūrai un mākslai. Mans baleta skolotājs bieži atgādināja – ķermenim ir jāaizpilda telpa. Uz skatuves ir jābūt lielam. Mākslinieka aurai, starojumam ir jāizplatās pa visu telpu. Tam ir jābūt kaut kam daudz nozīmīgākam, varenākam par ķermeņa kustību. To vienmēr var sajust gan klasiskajā, gan laikmetīgajā baletā – jūs redzat dejotājus, un pēkšņi viens no tiem piesaista visu uzmanību. Nevar saprast – kāpēc, jo šķiet, ka viņš izpilda tās pašas kustības, ko pārējie dejotāji, bet viņš atšķiras. Tas ir kaut kas neizskaidrojams un spēcīgs. Tā nav tikai ķermeņa perfekcija un nevainojama sagatavotība.
Mēs redzam tādas balerīnas kā Silvī Gilema un Marī Anjēze Žilo un nespējam novērst skatienu. Tur neko nevar darīt! Viņas ir īpašas. Tam pat nav sakara ar to, cik daudz laika viņas ir pavadījušas mēģinājumu telpā un gatavojušās. Visi baleta mākslinieki strādā mežonīgi daudz, tas ir sāpīgs process. Ja parādās kāds neordinārs talants, tajā ir kaut kas «negodīgs», jo tam nav racionāla, objektīva izskaidrojuma – kāpēc šis mākslinieks aizēno pārējos. Tas nav tikai tāpēc, ka viņš strādājis daudz vairāk.
Dejotāji cenšas sasniegt izcilību, un man ir tuva šī ideja – pārspēt sevi, darīt savu darbu arvien labāk. Mūzika un balets man ir iemācījuši, ko nozīmē konkurence. Es konkurēju pats ar sevi. Saviem studentiem vienmēr saku: jūs varat skatīties, ko dara citi, un salīdzināt sevi ar citiem, bet jums ir jākonkurē tikai pašiem ar sevi.
Smaržu radīšana ir tehnisks, ķīmisks process, kuram ir noteikta formula. Kā jūs tajā ieviešat intuīciju un sajūtas?
Pirmajā plānā ir iedvesma un radošums, kas ir jāizsaka formulā. Tā tiešām ir kā mūzikas komponēšana. Man nav izdevies sacerēt interesantu skaņdarbu, taču mūzikas skolā mēs ar to nodarbojāmies, mums bija jāimprovizē un jāpieraksta tas notīs. Ja nav stāsta, ko vēlies izstāstīt, un idejas, nekas nesanāks. Es radu parfīmus jau divdesmit piecus gadus un kaut ko jau zinu.
Iedvesma nenokrīt no debesīm. Man nevajag kāpt kalna virsotnē, lai gūtu iedvesmu. Tā atnāk darba procesā. Es aizveru aiz sevis durvis, sāku domāt un strādāt. Iedziļinos sevī. Cenšos radīt stāstu, kas pārtaps parfīmā. Manu veiksmīgāko aromātu pamatā ir spēcīgs, bet vienkāršs stāsts – Le Male (Jean Paul Gaultier), For Her (Narciso Rodriguez), Green Tea (Elizabeth Arden). Šis ir stāsts, kas ir saprotams visā pasaulē – Japānā, Dienvidamerikā, ASV, Itālijā un Francijā.
Jūs strādājat ar ķīmiskiem ingredientiem...
Ķīmisks ir pilnīgi viss. Jūs esat ķīmija, es esmu ķīmija. Viss mūsu dzīvē ir ķīmisks.
Kad radāt jaunu aromātu, uzreiz zināt, ko vēlaties panākt – kādām ir jābūt smaržām?
Jā, katru reizi es zinu mērķi, ko vēlos sasniegt. Man ir ideja un sajūta, ko vēlos izdarīt un sasniegt ar katru jaunu aromātu.
Vai jūs jūtat šo aromātu savā galvā? Vai jūtat to intelektuālā līmenī?
Jā, jums izdodas piemeklēt pareizos vārdus. Nav tā, ka es to varu "pasmaržot" galvā, bet es to sajūtu. Tās ir atšķirīgas lietas. Es pats ļoti rūpīgi izvēlos vārdus, jo vārdiem ir liela nozīme. Var teikt, ka es sajūtu aromātu ne tikai uz savas ādas, bet arī zem ādas.
Man ir vīzija, ko vēlos sajust, ja man būtu iespēja saostīt šo aromātu, kas tikai top. Skaidri zinu, ko cenšos panākt. Viss turpmākais ir tehnisks process, pielāgošanās. Es rakstu formulu, pārrakstu to, pēc tam atkal notiek modifikācijas... Izmēģinu dažādas lietas, notiek testi, es salīdzinu paraugus. Atkal skatos uz formulu, lai saprastu, kas man patīk un kas ne. Tas var turpināties diezgan ilgi. Dažreiz pirmais tests šķiet izdevies. Savukārt manam topošajam projektam ir bijušas jau 245 modifikācijas, tas ir ļoti daudz. Parasti tas neprasa vairāk kā četrdesmit. Varbūt šoreiz strādāju vairāk, nekā vajadzētu, bet šajā konkrētajā gadījumā uzdevums ir sarežģīts. Es vēl nezinu precīzu formulu un ingredientu kombināciju. Nezinu, kā tas smaržos, bet aromāta sajūtu esmu noķēris, tā ir skaidra. Manā darbā tas ir pats briesmīgākais. Tajā pašā laikā man patīk šis satraukums un azarts.
Dažreiz jums izdodas atrast tiešu un īsu ceļu, lai sasniegtu mērķi, citreiz nākas ilgi līkumot, vai ne?
Tieši tā. Šoreiz es eju uz priekšu, pēc tam atpakaļ, un tas viss ir sarežģīti. Ticu, ka sanāks kaut kas interesants. Ja viss padodas viegli un uzreiz esmu apmierināts, tas nozīmē, ka es atkārtojos, daru to, ko jau esmu darījis. Savā smaržu namā ar katru nākamo produktu gribu radīt kaut ko novatorisku. Tā bija ar pērn iznākušajām smaržām Gentle Fluidity – pirms manis neviens cits parfimērs nav radījis divus dažādus aromātus, izmantojot vienus un tos pašus ingredientus, bet atšķirīgā proporcijā. Tas nebija vienkārši, man nedēļām sāpēja galva. Es sev biju izvirzījis āķīgu uzdevumu.
Esmu laimīgs, ka rezultāts ir ieguldīto pūļu vērts. Es priecājos nevis par sevi, bet par to, ka cilvēkiem patīk šie aromāti. Šajā ziņā parfīmu nevar salīdzināt ar mākslas darbu. Mākslinieks var droši teikt: man kā radītājam ir jābūt apmierinātam ar savu darbu, nekam citam nav nozīmes. Smaržas ir produkts, kas paredzēts pārdošanai. Mūzika nav jāpārdod – protams, ir koncerti un ieraksti, bet mūziķi un citi mākslinieki var eksistēt paši par sevi. Es nevaru.
Kāda ir smaržu dueta Gentle Fluidity koncepcija? Kāds ir stāsts?
Mūsdienās vairs nav tikai sieviešu un vīriešu dzimums, pastāv dzimumu daudzveidība, jo īpaši, ja runājam par jauno paaudzi. Radot aromātus Gentle Fluidity, vēlējos izdzēst robežas starp to, kas tiek definēts kā vīrišķīgs, un to, kas tiek definēts kā sievišķīgs. Ingredienti ir kā audumi – zīds ir tikai materiāls, tas nav ne sievišķīgs, ne vīrišķīgs. Ja modelējat zīda kaklasaiti, sanāk vīriešu aksesuārs. Ja radāt kleitu, tā ir domāta sievietēm. To pašu var attiecināt uz smaržu sastāvdaļām – tām nav dzimuma. Pēc vispārpieņemtajiem uzskatiem – ja es radu ziedu nošu kompozīciju, kurai pievienoju nedaudz vaniļas, tās ir sieviešu smaržas. Ja radu koka un garšvielu nošu paleti, cilvēki to var uztvert kā vīriešu parfīmu.
Mana ideja bija izmantot identiskas notis, identiskus ingredientus (kadiķis, muskats, koriandrs, muskuss, ambras koks un vaniļa) un radīt smaržas ar divām dažādām identitātēm. Tas ir tas, ko saprotam ar dzimumu mainīgumu/gender fluidity. Aromāts Gentle fluidity sudraba iepakojumā ir svaigs, tīrs, ar izteiktām kadiķa un ambras koka notīm. Savukārt gentle Fluidity zelta iepakojumā ir absolūti citāds, tajā ir uzsvērtas vaniļas un muskusa notis. Abu parfīmu sastāvā ir vienas un tās pašas izejvielas.
Aromātu radīšanu var salīdzināt ar muzicēšanu. Es nedaudz spēlēju klavieres, kādu dienu es gribētu nospēlēt kaut ko kopā ar Katju Labeku. Viņa nesen atsūtīja partitūru, kas man būtu jāiemācās. Kaut kas no Igora Stravinska pavisam agrā jaunībā komponētā. Mums ir notis un instruments. Izcils autors spēj radīt kaut ko patiesi unikālu.
Smaržām ir jābūt funkcionālām.
Jā, smaržu funkcija ir sniegt baudu un pozitīvas emocijas. Neviens negrib smaržot slikti. Klausoties mūziku, jūs varat justies skumji, varat apraudāties. Manī šādas emocijas izraisa Semjuela Bārbera Adagio stīgu instrumentiem. Taču es negrasos radīt parfīmu, kas liks jums raudāt. Aromātam ir jābūt labam.
Mēs visu laiku tiešsaistē saņemam komentārus un atsauksmes. Pateicoties sociālajiem medijiem, komunikācija ir ļoti tieša. Lielākoties cilvēki, kas iegādājas manas smaržas, ir laimīgi. Dažreiz saņemam arī sūdzības, ka kāds aromāts nepatīk. Tas ir normāli. Neviens nekad nav teicis, ka viņam patīk mans parfīms, jo tas smaržo slikti.
Taču jums ir pieredze "slikta aromāta" radīšanā. 2003. gadā Parīzē jūs piedalījāties mākslinieces Sofijas Kallas projektā Naudas smarža/The Smell of Money. Viņa gribēja, lai jūs radītu aromātu, kas sākumā smaržotu brīnišķīgi un divas minūtes vēlāk – slikti.
Jā, jā, jā.
Es nesen pajautāju Sofijai Kallai, vai viņa atceras šo smaržu, un viņa atbildēja: "Protams! Man mājās ir vesela pudelīte." Kā jūs raksturotu naudas smaržu? Ko tas nozīmē – "slikta smarža"?
Naudas smarža ir aromāts, kas izgaist pakāpeniski, slāni pēc slānim. Šis aromāts nav līdzīgs mūzikai. Izpildot skaņdarbu, ansamblis var spēlēt visas partitūrā norādītās notis vienlaikus. Tās sāk un beidz skanēt vienlaikus, ja šāda ir autora vēlme. Koncertā to visu regulē diriģents.
Ja veidoju aromātu no citrona un vaniļas notīm, es nespēju pilnībā "kontrolēt" šīs notis ilgu laiku. Citrona nots sāks izgaist jau pēc divdesmit minūtēm, savukārt vaniļas smaržu jutīsiet vēl piecas dienas. Katrs parfīms laika gaitā mainās, tas maina formu – man pār to nav kontroles. Tā ir vislielākā atšķirība no mūzikas un vizuālās mākslas – šajos žanros darbs paliek tāds, kādu to iecerējis autors.
Naudas smarža bija lieliska pieredze. Tas ir mans pirmais darbs, kas tapis mākslas kontekstā. 2003. gadā Sofija Kalla vēl nebija tik slavena kā pašlaik. Tagad viņa ir franču mākslas ikona. Kad satiku Sofiju Kallu, es pat nezināju, kas viņa ir. Manas saknes ir klasiskajā mākslā, un tajā dzīves posmā man vēl nebija saskarsmes ar laikmetīgo mākslu. Man par to nebija pietiekami daudz zināšanu.
Sarunā Sofija aprakstīja savu ieceri un palūdza, lai es radu naudas smaržu. Es pajautāju: "Kādu smaržu jūs vēlaties? Kas tā ir par naudu?" Viņa teica: "Tas it tavs darbs. Sāc strādāt!" Es iedomājos nolietotas dolāru banknotes smaržu: naudas papīrs, krāsa un netīrumi. Šī ir banknote, kas nepārtraukti ir ceļojusi no rokas rokā.
Kad sākat veidot katru nākamo parfīmu, cenšaties atrast savu ideālo aromātu, kas ļautu aizmirst visus iepriekš radītos? Varbūt visu mūžu mēģināt radīt vienu īsto meistardarbu?
Nē, tā nav. Es skaidri zinu, kad varēšu beigt karjeru. Tas notiks tajā dienā, kad būšu apmierināts ar to, ko daru. Esmu sev to apsolījis. Tāpat kā Silvī Gilema bija apsolījusi sev, ka vairs nedejos pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas, un viņa turēja savu vārdu. Viņai apritēja piecdesmit, un viņa pazuda. Es negribu būt tāds čalis, kurš visu laiku sola, ka ies prom, bet joprojām ir šeit. Turpināšu strādāt, kamēr jutīšu, ka eju kopsolī ar laiku. Svarīgi ir nezaudēt saikni ar to, kas notiek pasaulē, un būt atvērtam. Labāk aiziet pašam, nevis sagaidīt brīdi, kad tev saka: "Atā, atā!"
Varu iedomāties, cik sarežģīti bija aiziet no modes pasaules Īvam Senlorānam. Mēs esam pieraduši pie šāda ikdienas tempa, tas ir kā treniņš dzīves garumā. Tad pēkšņi ir pilnībā jāmaina dzīvesveids. Es šajā industrijā esmu pavadījis pusi no dzīves, tagad rit divdesmit sestais gads profesijā.
Vai cilvēks var dzīvot bez parfīma?
Es varu. Es nelietoju parfīmu kopš brīža, kad sāku strādāt. Tīņa vecumā gan es biju atkarīgs no smaržām. Man ļoti patika Minotaure (Paloma Picasso), Bleu Marine (Pierre Cardin), Caron, Capucci un citi aromāti.
Viss ir atkarīgs no tā, kā katrs jūtas. Protams, cilvēks var iztikt bez parfīma. Nevēlos būt dramatisks un paziņot: tam, kurš nelieto smaržas, nav pilnvērtīgas dzīves. Nekādā ziņā! Daži to nevar atļauties, citi vienkārši nevēlas. Tas arī ir izglītības un pieredzes jautājums – tāpat kā pārējās dzīves jomās.
Dažiem nepatīk gatavot ēst, un viņi nepievērš uzmanību tam, ko lieto uzturā. Mana vecmāmiņa gatavoja fantastiskus ēdienus, arī mana mamma. Tāpēc man patīk garšīgs ēdiens – es pie tā esmu pieradis kopš bērnības. Ja cilvēkiem nav zināšanu un intereses par smaržām, viņiem nav iemeslu, lai uzskatītu tās par kaut ko vērtīgu un nepieciešamu. Smaržas nav viņu dzīves intīmā sastāvdaļa.
Mans smaržu nams Maison Francis Kurkdjian, mans zīmols ir tāds pats kā es. Tam ir mana rakstura īpašības. Mana pieeja darbam ir ļoti personiska. Es pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Mums ir jābūt laipniem un atvērtiem, mēs neuzvedamies uzbāzīgi. Aicinot savos veikalos, mēs sakām: "Lūdzu, ienāciet, varbūt jūs atradīsiet kaut ko sev piemērotu." Dažiem, piemēram, patīk aromatizētas sveces – tās viņiem sagādā lielāku baudu nekā parfīms.
Mēs nedrīkstam ieslēgties sevī. Mākslinieciskā jomā svarīgākās īpašības ir bezbailība un laipnība – tās paver pasauli daudz plašāku. Es piekritu piedalīties minētajā Sofijas Kallas projektā, lai gan viņu nepazinu. Es taču varēju teikt: "Es vēlētos sadarboties tikai ar Luīzi Buržuā!" Taču es sajutu Sofijas Kallas idejas vilinājumu un ļāvos tam. Tas notika pirms septiņpadsmit gadiem, bet cilvēki joprojām runā par Naudas smaržu. Kaut kas traks!
Es iesaistos arī citās iniciatīvās – aromatizēju teātra izrādi, kurā spēlēja Izabella Adžanī. Pašlaik sagatavošanās stadijā ir virtuālās realitātes eksperiments, kurā tiks integrēta smarža. Novitātes ir manas darbības pamats.
Mani nebeidz iedvesmot pianistes Katja un Mariella Labekas un tas, ko viņas dara, kā viņas to dara, ar kādiem māksliniekiem sadarbojas. Es no viņām mācos. Katja un Mariella ir manas zvaigznes. Viņas izgaismo manu ceļu, uzlādē ar spēku un cerību. Es viņas ļoti mīlu.
Jūsu darbības amplitūda pierāda, ka smaržu funkcija mūsdienās ir strauji paplašinājusies. Kādu jūs redzat parfīma tagadni un nākotni?
Jā, ar parfīmu daudz kas notiek. Saglabājas tā lietošanas tradicionālais veids – cilvēki smaržojas, jo vēlas justies pievilcīgi un seksīgi. Smaržas ļauj savaldzināt sevi un apkārtējos, ļauj aiz sevis atstāt parfīma mākoni – tā, ka atceras gan cilvēku, gan viņa aromātu. Tas kļūst par tēla daļu. Aromāts var palīdzēt aizbēgt citā realitātē, izsaukt atmiņas par kādu tikšanos un mīlestību. Ožas maņa ir cieši saistīta ar nostalģiju.
Smaržām ir arī laikmetīgāks izmantošanas veids. Es cenšos daudz ko darīt šajā virzienā, tā ir mana misija – ļaut parfīmam tikt ārā no flakona. Es ar entuziasmu iesaistos mākslas, teātra un vides projektos.
Pērn jūs radījāt aromatizētu Ziemassvētku egli, kas bija nopērkama Parīzē.
Jā. Tagad gandrīz visur tiek tirgotas egles, kurām nav dabīgas smaržas. Tās egļu šķirnes, kas smaržo, ātri zaudē skujas. Savukārt tām, kas nesmaržo, skujas nobirst lēnāk. Abos gadījumos ir problēma. Man radās ideja atdot eglei tās smaržu, un es to īstenoju (Fransiss Kurkdžjans ir aromatizējis Kaukāza baltegli, 2019. gada nogalē to varēja iegādāties par 145–205 eiro – J. J.). Aromāts ir mākslīgi – ķīmiski – radīts, taču, kad ieejat telpā un redzat egli, tas jums šķiet dabīgs. Šogad plānojam laist pārdošanā arī gaisa aromatizētāju ar Ziemassvētku egles smaržu.
Vēl viens liels projekts ir aromatizēta slidotava. To varēs ierīkot jebkur pasaulē, slidotavai var būt gan kokakolas, gan dzēriena Red Bull, gan konfekšu smarža. Tehnoloģiskais risinājums man ir skaidrs. Šīs idejas īstenošana ilgst jau desmit gadu. Tas nav biznesa projekts, bet gan tas, ko daru savam un citu cilvēku priekam. Ja man izdodas viņus uzjautrināt, sagādāt pozitīvas emocijas, esmu laimīgs.
Vai visam, kas mums ir apkārt, ir smarža?
Ne gluži. Kosmosam nav smaržas, jo tur nav gaisa. Jāprecizē, ka kosmosā var būt smaržīgas lietas, bet, atrodoties tur, to nevar sajust. Stikls ir inerts materiāls, kam nav smaržas. Lielākajai daļai lietu ir smarža – tā var būt gan delikāta, gan grūti formulējama vārdos.
Vai emocijām ir smarža?
Neesmu no tiem parfimēriem, kuri piedāvā sasmaržot emocijas vai, piemēram, miera smaržu, laimes smaržu, sāpju smaržu. Kaut gan sāpju smarža varētu būt asins smarža. Tā ir arī kara smarža. Asins smaržu esmu radījis projektam Mawtini, ko īstenoju kopā ar Sīrijas mākslinieku Hraču Arbahu. Par pamatu izmantoju savu asiņu smaržu.
Kāda varētu būt laimes smarža? Nesen labi pavadīju laiku kopā ar draugiem, mēs ēdām pastu ar baziliku. Tajā mirklī tā bija laimes smarža. Laimes smarža var būt arī jūsu balkonā augoša citronkoka aromāts – spīd saule, un jūs pārņem laimes sajūta. Tā var būt parfīma smarža uz jūsu mīļotā cilvēka kakla. Tā ir laime. Mēģināt to ierobežot kādā aromātā būtu nepareizi.
Kad radīju parfīmu modes namam Lanvin, tā galvenais dizainers Albērs Elbāzs man teica: tev ir jādomā globāli. Jebkura liela emocija ir globāla emocija, kura ir saprotama visiem. Saullēkta un saulrieta baudīšana – šī sajūta ir vienāda, lai kurā pasaules malā cilvēki dzīvotu. Tā ir universāla. Tāpēc, kā jau teicu iepriekš, radot parfīmu, man ir svarīgi zināt sajūtu, ko vēlos izteikt aromātā, bet pašām sajūtām smaržas nav.
Runājot par smaržu ingredientiem, jūs bieži uzsverat, ka nav lielas nozīmes, vai tie ir dabīgi vai mākslīgi.
Par ingredientiem ir jāaizmirst, tie ir kā notis mūzikā un materiāli tēlniecībā. Komponists domā par darba skanējumu un atmosfēru, nevis par notīm. Kad klausāties Mocartu, jūs taču neklausāties notis. Jūs klausāties operu Così fan tutte vai kādu darbu klavesīnam un aizmirstat par do, re, mi. Kad aplūkojat Mikelandželo skulptūru, jūs taču nejūsmojat par marmoru, ko viņš ir izmantojis.
Mans mērķis ir sasniegt punktu, kurā parfīma nošu kompozīcija kļūst par abstrakciju un pēc tam pārvēršas par emociju. Ja izdodas, tas nozīmē, ka darbs padarīts godam.
Vai jūs kaut kā reaģējat brīžos, kad uz ielas vai iekštelpā sajūtat sava parfīma aromātu? Vai šādās situācijās pievēršat uzmanību tam, kāds cilvēks to lieto?
Jā, dažreiz ir jautri. Tas ir atkarīgs no mana noskaņojuma. Ja tajā dienā nejūtos labi, šāda sastapšanās mani var iepriecināt un sniegt cerību. Dažas dienas patiešām ir smagas. Jūtos frustrēts, jo man ir ideja, bet nekādi neizdodas atrast ceļu, kā to īstenot. Ja uz ielas sajūtu savas smaržas, man ir interesanti paskatīties uz cilvēku.
Kad radu parfīmu, es neiztēlojos tā lietotāju. Piemēram, esmu radījis parfīmu Baccarat Rouge 540, kas ir kļuvis slavens, ikonisks mana nama aromāts. Kad veidoju šīs smaržas, es nedomāju par to, kurš un kāpēc tās lietos. Es ticu, ka man ir jāuzrunā absolūti visi – sievietes un vīrieši, blondīnes un blondīni, brunetes un bruneti, cilvēki, kuriem nav matu. Šīm īpašībām nav nozīmes. Taču, kad sastopos ar savu parfīmu uz ielas, man ir ziņkāre – kas tas ir par cilvēku. Šad tad atklājas kaut kas pārsteidzošs.
Nesen biju Šveicē un lidostā, stāvot rindā uz iekāpšanu lidmašīnā, sajutu sava parfīma smaržu. Tas bija sieviešu parfīms. Man priekšā stāvēja pāris, un man nebija šaubu, ka tā ir sieviete, kura to lieto. Tikai lidmašīnā sapratu, ka tas ir vīrietis, kuram ir šīs smaržas. Es pats uzskatīju to par sieviešu aromātu. Tas bija ļoti negaidīti, un es uzdevu sev daudz jautājumu.
Jūs esat radījis daudz parfīmu ne tikai savam namam, bet arī citiem zīmoliem. Vai sekojat līdzi savu smaržu ražošanas kvalitātei?
Cenšos to darīt. Ja runa ir par citiem zīmoliem, nākas daudz cīnīties, lai arī pēc daudziem gadiem aromātā nebūtu notikušas nobīdes no manas sākotnējās ieceres, no tā, kā šis parfīms smaržoja uzreiz pēc tā radīšanas. Tagad pārāk bieži vairs nesadarbojos ar citiem zīmoliem. Dodu priekšroku projektiem, kas man pašam šķiet interesanti un novatoriski, un sadarbībai ar talantīgiem māksliniekiem. Man patīk strādāt ar modes dizaineru Aleksandru Votjē. Jau ilgus gadus viņa augstās modes skatēm radu īpašu aromātu. Tas rodas dialogā – Aleksandrs man stāsta par savu kolekciju un idejām, rāda audumus.
Es neesmu pret sadarbību ar citiem zīmoliem, taču tas vairs nav tik aizraujoši kā agrāk. Šādā partnerībā man ir nepieciešama radošā brīvība. Tai ir jābūt abpusējai mīlestībai: ir svarīga ne tikai mana vēlme radīt parfīmu kādam zīmolam – otrai pusei ir jābūt tikpat ieinteresētai, tai ir jāpalīdz man sasniegt mērķi. Tā ir tāda sajūta, kad jūs paņemat kādu aiz rokas un ievedat savā pasaulē.
Pašreizējos apstākļos dominē modes megazīmoli un lielie parfimērijas zīmoli – to kontrolētajā pasaulē viss ir noslēgts. Tajā darbojas mārketinga, komunikācijas un dizaina komandas, visu procesu vada viens cilvēks, un pārējiem ir jāapklust. Mani nesaista šāds modelis. Esmu audzis ģimenē, kuras mājas durvis vienmēr bija atvērtas, mums bija daudz draugu, mēs gājām ciemos, mēs bijām domubiedru kompānija, turējāmies kopā. Tas ir kā jebkurā baleta trupā – kordebalets nav mazāk svarīgs kā solisti.
Man ir ļoti svarīga kopības ideja. Namā Maison Francis Kurkdjian mēs par to rūpējamies. Protams, ir vajadzīgs līderis ar vīziju, taču tikai ar viņa vīziju nekad nepietiek – ir nepieciešami cilvēki, kuri to realizēs, un viņu viedoklī ir jāieklausās.
Parfimērijas industrijā nepārtraukti tiek radīta ažiotāža, tiek būvētas jaunas piramīdas, pircējus mēģina pārliecināt, ka viņiem nemitīgi tiek piedāvāts kaut kas jauns, bet patiesībā tā nav. Parfīms var eksistēt ārpus laika. Jā, gaume mainās, un dažādos laikos cilvēki ir devuši priekšroku dažādiem aromātiem. Iespējams, parfīms, kas radīts pirms dažām desmitgadēm, vairs nešķiet tik aktuāls, taču būtu nepareizi apgalvot, ka tas ir novecojis. Tas sevī nes atmiņas un nostalģijas sajūtu. Tas ir kā vecs kašmira džemperis, ko dažreiz gribas uzvilkt. Tajā cilvēks jūtas citādi nekā tikko nopirktā džemperī.
Pēdējās divās trijās desmitgadēs tirgu ir pārsātinājusi parfimērijas produkcija, kuru rotā slavenību vārdi – no Britnijas Spīrsas līdz Antonio Banderasam. Bieži šie aromāti ir neinteresanti vai arī pavisam slikti. Kā jums šķiet – kāpēc?
Ir jābūt zināmai leģitimitātei, pamatojumam abās pusēs – gan slavenību un ražotāju, gan pircēju pusē. Kāpēc kāds vēlētos nopirkt šādu aromātu? Ko vēlas pateikt Antonio Banderass, Sāra Džesika Pārkere un Šakira, piedāvājot savas smaržas? Kāds ir viņu vēstījums? Man nav nekas pret šādu produkciju, bet ir jābūt pārliecinošam, adekvātam pamatojumam. Esmu radījis parfīmu, ko tirgo reperis Džejs Zī. Tā ir vienīgā reize, kad šajā jomā esmu sadarbojies ar kādu slavenību. Tas bija pirms daudziem gadiem, kad dzīvoju ASV.
Viens no jūsu nama piedāvātajiem pakalpojumiem ir ekskluzīvu parfīmu radīšana pēc klienta pasūtījuma.
Jā, tas ir iespējams. Mums ir klienti slavenības, taču viņu vārdus mēs neatklājam. Varu nosaukt tikai Izabellu Adžanī un Katrīnu Denēvu.
Vai Katrīna Denēva pati ierodas pie jums birojā, un jūs kopā veidojat viņai smaržas?
Nē, tas notiek daudz neformālāk, šeit viņa nenāk. Man ļoti patīk šis process. Patīk radīt smaržas speciāli vienam cilvēkam. Tā, lai Katrīna Denēva smaržotu tikai kā Katrīna Denēva. Viņa mīl parfīmus un ļoti daudz par tiem zina. Ja satiksiet Katrīnu Denēvu un nezināsiet, par ko ar viņu runāt, pajautājiet par ēdieniem, ziediem un smaržām. Par to viņa var stāstīt stundām ilgi, jūs sēdēsiet un klausīsieties – nekas nebūs jādara! Parasti šādās situācijās esmu ļoti kautrīgs, tāpēc cenšos atrast tēmas, par kurām cilvēkiem ir interesanti runāt, lai tikai nebūtu jārunā man.
Nevaru nepajautāt par jūsu pirmo radīto parfīmu, nu jau leģendāro Le Male, ko izveidojāt modes namam Jean Paul Gaultier. Kāda bija paša Žana Pola Gotjē ideja? Kādas vēlmes viņš jums izteica? Kā piedzima Le Male, kas kļuva par vienu no visu laiku populārākajiem vīriešu aromātiem?
Varu atklāt – pirms Le Male radīšanas es nebiju saticis Žanu Polu Gotjē. Mūsu pirmā tikšanās notika jau pēc tam. Sākotnēji man bija kontakts tikai ar kompānijas Beauté Prestige International (uzņēmums nodarbojas ar dažādu modes zīmolu parfimērijas produkcijas veidošanu un izplatīšanu – J. J.) prezidenti Šantalu Rosu.
Mēs iepazināmies, kad viņa vadīja mārketinga meistarklasi skolā, kurā tolaik studēju. Šantala Rosa man pajautāja, ko es vēlētos darīt. Es atzinos, ka neuzskatu sevi par jaunu parfimēru, jo pagaidām esmu tikai parfimērs praktikants. Es viņai iepatikos, un viņa piedāvāja izspēlēt situāciju, kurā mēs abi būsim pieredzes bagāti parfimēri. Šantala Rosa uzņēmās pār mani šefību: "Skolā tevi iemācīja, kā sajaukt izejvielas. Es tev iemācīšu, kā radīt parfīmu un strādāt reālajā pasaulē." Viņa man pasniedza lapaspusi ar tekstu, kurā bija izklāstīta Žana Pola Gotjē vīzija par vīriešu aromātu. Šantala Rosa to papildināja: "Iedomājies vīrieti, kurš iznāk no okeāna. Sviedri, ūdens, sāls, saule. Šo vīrieti gribas apostīt. Viņa āda ir silta un pārklāta ar okeāna ūdens sāli. Tas ir elegants, seksīgs vīrietis. Tāds ir uzdevums – radi šādu aromātu! Gaidu tevi pēc trim nedēļām."
Izklausās vienkārši!
Jā, izklausās vienkārši. Es sāku domāt. Vīrieša sviedri, okeāna ūdens. Kaut kas sāļš, bet ne rūgts. Juteklisks, seksuāli pievilcīgs. Vēl Šantala Rosa teica, ka šis vīrietis ir tīrs, jo iznāk no ūdens. Kompozīcija man bija skaidra – lavanda, muskuss, kumīns. Lūdzu, tas ir Le Male! Stāsts ir gatavs. Tā ir kā Bēthovena Piektā simfonija – pa-pa-pa-p-ā-ā-ā-m! Ja stāsts ir noformulēts, viss pārējais nāk daudz vieglāk. Tas ir mans pirmais darbs parfimērijas industrijā.
Vai tas jums ir īpašs aromāts?
Jā, tā ir kā pirmā mīlestība. Tu vari nepalikt ar šo cilvēku kopā visu mūžu, bet vienmēr viņu atcerēsies. Pirmā reize vienmēr ir interesanta. Aizraujoša. Pēc tam galvenais ir neatkārtoties. Man ir brīvība neatkārtoties.
Es priecājos par visiem aromātiem, kurus esmu radījis dažādiem zīmoliem. Man ir nožēla tikai par vienu darbu – tagad saprotu, ka man vajadzēja atteikties, taču vēl biju pārāk jauns un nevarēju atļauties pateikt "nē". Es ļoti gribēju apmierināt cilvēkus. Taču ar laiku man kļuva arvien mazāk interesanti radīt smaržas citiem zīmoliem, es nebiju laimīgs, man kļuva garlaicīgi.
Zīmoli aicina sadarboties, ņemot vērā to, kas ir izdarīts pagātnē un kas ir ierakstīts parfimēra biogrāfijā. Zīmolu vadītāji vēlas, lai parfimērs piepildītu viņu sapņus, fantāzijas un gaidas. Man tas neder. Tāpēc es nolēmu izveidot savu smaržu namu, bet tas nebija mans pašmērķis – uzlikt savu vārdu uz flakona.
Vai jūs saņemat autoratlīdzību par Le Male?
Sāku to saņemt vēlāk. Šo parfīmu radīju, kad man bija divdesmit četri gadi. Tajā laikā es nedomāju par autoratlīdzību. Biju laimīgs, ka varu strādāt un saņemt nelielu atalgojumu. Tagad ir citādi. Mēs esam tikai daži parfimēri, kuri saņem autoratlīdzību par savu darbu.
Neviens cits parfīms, ko esmu radījis, nav pārspējis Le Male pārdošanas apjomu. Tas joprojām ir pieprasīts. Uzskatu par savu veiksmi, ka sākotnēji nesaņēmu par to autoratlīdzību. Savā ziņā tas man ir palīdzējis. Pretējā gadījumā varbūt es darītu kaut ko citu.
Parfimērijas izstrādājumi, ko daudzi ir pieraduši iegādāties tax free veikalos lidostās, maksā, sākot no dažiem desmitiem eiro. Savukārt luksusa klases parfimērija maksā dažus simtus eiro. Kā jūs izskaidrotu patērētājiem šādu cenu starpību? Vai to nosaka dārgāki, kvalitatīvāki ingredienti, ko izmantojat savā produkcijā?
Es vilkšu šādu paralēli: Pikaso gleznas cenu nenosaka mākslinieka izmantotie materiāli. Šādas krāsas, audeklu vai papīru vai nopirkt jebkur. Pikaso varēja zīmēt uz salvetes restorānā, un šim zīmējumam ir vērtība. To neveido izejmateriālu cena. Mākslas šedevri eksistē vienā eksemplārā – Mona Liza ir tikai viena. Vermēram ir tikai dažas gleznas.
Luksusa klases parfīms ir dārgs nevis tāpēc, ka tā sastāvā var būt īrisa saknes, kas maksā 86 000 eiro kilogramā, bet tāpēc, ka tā radīšana prasa daudz darba. Es katru dienu ceļos piecos no rīta un sāku strādāt. Laiks, uzticība profesijai, meistarība – tas viss tur ir iekšā. Īriss maksā dārgi, bet labākā citronu eļļa maksā 80 eiro kilogramā. Tāpēc ir jārunā nevis par izejmateriālu cenu, bet par aromāta emocionālo vērtību. Kāds ir labākais parfīms pasaulē? Tas nav visdārgākais parfīms pasaulē. Tas ir parfīms, kas jums sniedz tādas emocijas, kādas nesniedz neviens cits. Cenai ar to nav nekāda sakara.
Es vienmēr saku pārdevējiem savos veikalos: es būšu priecīgāks, ja cilvēks aizies no veikala bez pirkuma, ja viņš šaubās par savu izvēli, nekā ja jūs viņu mudināsiet iegādāties kaut ko, par ko viņš nav pārliecināts. Vienmēr ir jāsajūt saderība ar smaržām. Nopērciet, ja jums tās patīk, ja tās izraisa patīkamas emocijas.
Katram ir savs favorīts, vienam patīk Mocarts, citam Bahs. Es neesmu liels Vāgnera cienītājs, manas ausis ir pārāk jūtīgas, lai uztvertu viņa mūziku. Saprotu, ka ir nepieciešams laiks, lai izaugtu līdz Vāgneram. Vienā dienā nevar pārlēkt no Bārbras Streizandes uz Vāgneru. Jāiet soli pa solim. Liela nozīme ir izglītībai, pieredzei un sapratnei, cilvēkiem ir jābūt sagatavotiem.
***
Fransiss Kurkdžjans
* Dzimis Parīzē 1969. gada 14. maijā
* 1993. gadā absolvējis Starptautisko parfimērijas skolu Versaļā (Institut Supérieur International du Parfum, de la Cosmétique et de l'Aromatique Alimentaire; ISIPCA), papildinājis zināšanas Luksusa mārketinga institūtā Parīzē (Institut Supérieur de Marketing du Luxe)
* 2008. gadā kļuvis par Francijas Republikas Mākslas un literatūras ordeņa kavalieri
* 2009. gadā kopā ar biznesa partneri Marku Šajā nodibinājis smaržu namu Maison Francis Kurkdjian
* 2017. gadā nama Maison Francis Kurkdjian kontrolpaketi iegādājusies luksusa uzņēmumu grupa LVMH Moët Hennessy Louis Vuitton
* Radījis aptuveni četrdesmit aromātu dažādiem zīmoliem, kuru vidū ir Acqua di Parma, Burberry, Christian Lacroix, Carven, Davidoff, Christian Dior, Elie Saab, Elizabeth Arden, Emanuel Ungaro, Escada, Salvatore Ferragamo, Giorgio Armani, Guerlain, Joop!, Jean Paul Gaultier, Juliette Has a Gun, Kenzo, Lancôme, Lanvin, Narciso Rodriguez, Nina Ricci, Van Cleef & Arpels, Versace, Roger & Gallet un Yves Saint Laurent
* Maison Francis Kurkdjian produkcija ir pieejama 500 tirdzniecības vietās vairāk nekā 40 valstīs, arī Latvijā