Tam jābūt jauna, XXI gadsimta muzeja pieteikumam gan arhitektūras, gan satura ziņā. Kultūras ministrija un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kura dibinātāji ir ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonds, vienojušies par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi un attīstīšanu. Tas dos spēcīgu attīstības impulsu Latvijas mākslas procesiem, nācijas identitātes stiprināšanai, tūrisma industrijai un mākslas izglītības attīstībai, kā arī integrētas kultūras telpas izveidošanai.
Kā izdevās sākt savulaik jau uz 2008. gadu valdības deklarācijā solīto, bet vēlāk jau šķietami neiespējamo projektu?
Jāsāk ar atziņu, ka uz Latvijas kultūrpolitikas galda ir daudz vairāk vajadzību nekā līdzekļu valsts kultūras budžetā. Protams, ka jānosaka prioritātes, bet vienalga ar valsts budžeta līdzekļiem nepietiek, jo prioritāšu sarakstā ir arī nacionālas nozīmes kultūras būves, kas iezīmētas Nacionālajā attīstības plānā un Latvijai ir vajadzīgas – Laikmetīgās mākslas muzejs, akustiskā koncertzāle Rīgā, Daugavas stadions, kurā notiek arī Deju svētki. Tam jāpievieno vajadzības reģionos: piemēram, šobrīd uz laiku esam pārvietojuši Ventspils mūzikas vidusskolas audzēkņus no avārijā esošas ēkas uz piecām pagaidu ēkām, un četros gados ir jāatrod risinājums. Tie ir tikai daži piemēri.
Tikai infrastruktūras attīstības jomā vien varētu nosaukt veselu sarakstu no programmas Mantojums 2018 – valsts nozīmes kultūras objektus un kultūras institūcijas, kuras būtu vēlams sakārtot līdz Latvijas simtgadei – piemēram, Arsenāla brūkošā ēka un Rīgas Latviešu biedrība, latviešu valstiskuma idejas dzimšanas vieta. Te nosaucu tikai infrastruktūras vajadzības. Ar valsts budžeta līdzekļiem nevaram atrisināt pat tikai tās, un es atļaušos pateikt, ka infrastruktūra nevar turpināt būt pirmā prioritāte kultūrpolitikā, jo šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi runāt un domāt par cilvēkiem, kuri strādā kultūras nozarē. Gan par tiem, kuri strādā nacionālajās kultūras institūcijās, gan radošo profesiju pārstāvjiem, kuru juridiskais statuss nav sakārtots, un tādējādi sociālās aizsardzības sistēma nav īsti definēta un pilnībā pabeigta.
Svarīgi runāt arī par cilvēkiem, kuri vada tautas mākslas kolektīvus un uz kuriem balstās Dziesmu svētku kustība, un Dziesmu svētki 2018. gadā būs visspilgtākais Latvijas simtgades notikums. Tikko pabeidzām Baltijas valstu mēroga pētījumu, lai konstatētu, kā mūsu skatuves mākslas speciālistiem klājas uz Baltijas valstu fona. Skatuves mākslas, īpaši mūzika, ir joma, kur mākslinieku mobilitāte ir vislielākā, un pie zemas atalgojuma konkurētspējas varam pazaudēt savus labākos talantus. Tā arī notiek, un veidojas paradoksālā situācija, ka ieguldām miljonus kultūrizglītībā, bet mūziķi aizbrauc. Orķestru mūziķi pat dodas strādāt uz Igauniju, jo tur maksā par 200–300 eiro vairāk.
Visi šie jautājumi ir uz valsts kultūrpolitikas galda, un ir skaidrs, ka jāmeklē vēl citi līdzekļi, lai šīs problēmas risinātu. Apzinoties skarbo realitāti, es jau savas ministres darbības pašā sākumā tikos ar mecenātiem un runāju ne tikai par nelieliem kultūras atbalsta projektiem, bet arī par lieliem nacionāla mēroga projektiem. Pagājušā gada 31. oktobrī, kad mani apstiprināja par ministri, tikos ar kultūras mecenātu Borisu Teterevu. Zinot, cik nesavtīgi viņš ir ieguldījis Rundāles pils atjaunošanā, šā gada maijā sākām sarunu arī par Laikmetīgās mākslas muzeju. Jau pēc ļoti īsa laika saņēmu atbildi, ka viņš ir gatavs domāt par Latvijas Republikas simtgadi un mūsdienīgas eiropeiskas Latvijas kultūrtelpas veidošanu, strādāt ar XXI gadsimta Latvijas kultūras projektu – Laikmetīgās mākslas muzeju.
Boriss Teterevs uzrunāja šajā procesā līdzdarboties vēl vienu lielu mecenātu – ABLV Bank, kura jau gandrīz desmit gadu veido kolekciju Laikmetīgās mākslas muzejam. Pērn rudenī notika šīs kolekcijas izstāde Rīgas mākslas telpā. Ministrijai ir sadarbības līgums ar ABLV Bank par šādas kolekcijas veidošanu un ir kopīgi izveidota starptautiska ekspertu komisija, kas izvēlas darbus šim krājumam. Arī Kultūras ministrija, izmantojot valsts budžeta un Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļus, ir veidojusi laikmetīgās mākslas kolekcijas, bijuši arī citi ziedotāji, taču ABLV Bank ir nopietnākais spēlētājs. Ar gandarījumu paziņojam, ka ir notikusi divu lielu mākslas mecenātu – ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda – spēku apvienošana Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja veidošanai.
Kāds ir iecerēts jaunais muzejs un tā loma sabiedrībā?
Ir jāsaprot, ka tā nav tikai būve, ko uzcels. Jārunā par trim aspektiem. Vispirms – no laikmetīgās mākslas muzeja sagaida arī kaut ko īpašu arhitektūras ziņā: vai nu unikālu vēsturiskā, rūpnieciskā mantojuma renovāciju, vai XXI gadsimta arhitektūras pieteikumu, par ko runā pasaule. Jau pašai ēkai jāpiesaista sabiedrības uzmanība. Varu vilkt paralēles ar Parīzē tikko atklāto laikmetīgās mākslas centru Fondation Louis Vuitton. Kad ieraudzīju elpu aizraujošo fotogrāfiju, vēlējos steidzami braukt turp, lai iedvesmotos, kādu ceļu mums iet.
Nevajag visu laiku pazemināt mūsu ambīciju – nuja, mēs tāda maza, provinciāla pilsētiņa. Rīgai ir jāatdod agrākais spožums. Tikko Nacionālajā bibliotēkā atklāja unikālu izstādi Mana, tava, mūsu Rīga pirms 100 gadiem par XIX gadsimta beigu – XX gadsimta sākuma Rīgu. Vēsturiski tā vienmēr bijusi viena no Eiropas kultūras pērlēm. Kaut kur esam pazaudējuši Rīgas virzību un ambīciju būt Eiropas kultūras metropolei. Projektiem ir jābūt ambicioziem: ja vispār darām, tad darām kārtīgi, pa īstam, tā, lai skan!
Vajadzētu arī patriotiski domāt, kā muzeja arhitektūrā izmantot vietējos materiālus. Piemēram, koku. Kāpēc par koku runājam tikai XIX gadsimta beigu – XX gadsimta sākuma arhitektūras kontekstā? Man bija tikšanās ar Latvijas kokrūpnieku asociāciju: viņi rādīja ļoti interesantus mūslaiku Eiropas koka arhitektūras paraugus. Iegūtu arī mūsu kokrūpniecība, un ēka no siltiem, dabiskiem materiāliem varētu būt pionieris energoefektivitātes ziņā.
Otrs virziens ir muzeja saturs, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tas nebūs muzejs, kas kanonizē kultūru. Tas būs muzejs – radošās izglītības centrs. Vieta, kas pārkāpj robežas, izaicina iepriekšējās kultūras darbus, lauž jaunus ceļus, eksperimentē, apšauba, uzmundrina, iedvesmo. Protams, tai jābūt vietai, kas kā magnēts pievelk jauno paaudzi un veido jauno kultūras patērētāju. Galdā jāliek arī atziņas, kādas prasmes iespējams attīstīt ar radošo, mākslas izglītību. Tā ir arī iespēja plašāk restartēt izpratni par to, kādu Latviju mēs veidojam. Latvijas Republikas simtgades kontekstā ir svarīgi vilkt paralēles ar laiku, kad vispār veidojās Latvija. Trešais virziens ir viss, kas saistīts ar kolekcijas veidošanu, darbu ar māksliniekiem, laikmetīgās mākslas dokumentēšanu, aktualizēšanu, radošu pasniegšanu. Piemēram, Jauno mediju kultūras centrs RIXC veiksmīgi parāda laikmetīgo mākslu kā izglītības, jaunāko tehnoloģiju, zinātnes atziņu un mākslas sinerģiju. Tā ir arī iespēja parādīt mākslinieku pilnīgi citā rakursā. Muzejs var būt arī vieta iedvesmai un ideju ģenerēšanai, kā mākslinieks var veidot dažādas radošas partnerības ar zinātniekiem, pedagogiem, uzņēmējiem un kā šādi var dzimt inovācijas.
Liels privāts muzejs Latvijai ir kas jauns, savukārt tieši tā pastāv Gugenheima un virkne citu muzeju pasaulē.
Privāts ir arī pieminētais jaunais muzejs Parīzē, kas no 27. oktobra jau pieejams sabiedrībai. Muzejs mums var dot arī iespēju citādi paskatīties no kultūrpārvaldības viedokļa, kā XXI gadsimtā var veidoties kultūrtelpa un kas tajā var būt spēlētāji. Mēs apriori pieņemam, ka visas kultūras problēmas Latvijā ir jārisina tikai valsts institūcijām. Tā ir no padomju laikiem aizķērusies pārliecība. Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts sektors nevar atrisināt visas kultūras problēmas un vajadzības šajos laikos. Ļoti svarīgi, ka veidojas alternatīvais kultūras piedāvājums, kas nāk no privātā sektora vai caur privāto un publisko partnerību.
Laikmetīgās mākslas muzejs tiks veidots par privātiem līdzekļiem, taču satura veidošana notiks uz publiskās un privātās partnerības bāzes, par ko parakstām vienošanos. Ja mēs šo projektu uzliktu tikai uz valsts budžeta pleciem vai ar daļēju Eiropas fondu finansējumu, tas atkal taptu ļoti ilgi un iebremzētos, līdzīgi kā Nacionālā bibliotēka, jo lielās idejas atkal atdurtos pret valsts budžeta augšup un lejupejām. Īsu brīdi bija pacēluma laiks, taču vairāku ģeopolitisko apstākļu dēļ 2015. gads pieteikts kā taupības gads.
Šis ir ļoti labs piemērs, kā privātais sektors var nākt ar savu ieguldījumu, lai veidotu kvalitatīvu kultūras vidi. Galu galā kultūra ir sabiedriskais labums un no kultūrtelpas iegūstam visi. Kvalitatīva kultūrvide veido pievilcīgu valsti un tādējādi veicina arī investīciju ienākšanu. Tad cilvēki grib te palikt, ražīgāk strādā, viņi ir radošāki. Manuprāt, tas ir arī patriotisma jautājums, ko esam iezīmējuši kā ļoti svarīgu mērķi, gatavojoties Latvijas simtgadei: ir jālauž stereotipi un priekšstati, ka valsti veido kādas mistiskas valsts institūcijas. Valsti mēs veidojam visi kopā. Arī agrāk ir bijuši vērienīgi kopīgie projekti – gan tautas saziedotie, kā, piemēram, Brīvības piemineklis, gan mecenātisma paraugs – Augusta Dombrovska uzceltā kultūras pils Ziemeļblāzma. Ir jārunā par šiem labajiem piemēriem vēsturē un jāmudina uzņēmēji nākt ar savu ieguldījumu kultūrā. Es ceru, ka pirms mūsu valsts simtgades Borisa Tetereva un ABLV Charitable Foundation vienošanās par šādu unikālu projektu kalpos par iedvesmu arī citiem. Domāju, ka vēl vairāk varam iekustināt ziedošanas kultūru.
Kur un kad muzejs varētu vērt durvis?
Jaunajiem, lielajiem objektiem ir jādod impulsi Rīgas tālākajai attīstībai. Šajā ziņā labs piemērs ir jaunā Nacionālā bibliotēka. Uzbūvējot to vietā, ko agrāk varēja saukt par degradētu teritoriju, esam devuši iespēju tai attīstīties: apkārtnē tiek būvēts LU Dabaszinātņu akadēmiskais centrs, ir mainījusies zemes vērtība. Arī mājās, kas atrodas Rēzeknes jaunās koncertzāles Gors tuvumā, ir mainījusies dzīvokļu vērtība. Ir šaurs priekšstats, ka visam jāspiežas iekšā vecpilsētā. Esmu par to, lai estētiski attīstās citas Rīgas apkaimes. Aiz bulvāru loka robežas ir Skanstes un Hanzas iela, joprojām sasniedzamas ar kājām. Muzejs taps plašajā laukumā Pulkveža Brieža un Hanzas ielas stūrī.
Man personiski ļoti tuva vieta Parīzē ir t. s. Jaunā Parīze ar jauno arku. Rīga pamazām izplešas – kvalitatīvi izplešas. Par muzeja teritoriju domāts kompleksi, tur plānots arī parks, šī vieta iegūs citu kvalitāti un vērtību. Mēs dzīvojam laikmetā, kad viss notiek ļoti ātri, un skaistais sapnis ir Latvijas simtgade, kas plānota no 2017. līdz 2020. gadam. Tikai tāpēc, ka valsts budžeta iespējas ir ierobežotas, nevaram atļauties ambiciozas idejas čammāt un vilkt divdesmit gadu, jo sabiedrībai tās vajadzīgas jau tagad. Ejot tikai valsts budžeta ceļu, nāktos nemitīgi atteikties no citām vajadzībām.
Visu interviju ar kultūras ministri Daci Melbārdi lasiet KDi ceturtdienas, 30.oktobra, numurā!