Robeža var iezīmēt gan ģeogrāfisku un sociālpolitisku, gan estētisku telpu – filmu stilu un stāstījuma veidu. Robežas un to pārkāpēji – šo tēmu akcentē 80. Venēcijas kinofestivāla laureāti. 9. septembrī tika sadalītas pasaulē senākā un joprojām nozīmīgā Venēcijas kinofestivāla balvas. Godalgas piešķirtas galvenā konkursa programmā un citās skatēs. Filmu uzvarētāju nosaukumus prese izšauj internetā reālā laika režīmā, jo šis laikmets pieprasa būt hiperdinamiskiem un mudina būt lakoniskiem. Tomēr aiz sausajiem filmu nosaukumiem, kurus mediji izber katra starptautiska festivāla noslēgumā, slēpjas pamatīgs audiovizuālo darbu apjoms, kura izvērtēšanas rezultātā godalgas ir piešķirtas konkrētām filmām un to autoriem.
Atmiņas atgūšana
Atgādinot, ka par Venēcijas Lauvām galvenajā konkursā sacentās 23 filmas, šajā tekstā koncentrēti pieskaršos festivāla filmām uzvarētājām. To tematiskais un stilistiskais spektrs bagātina un pozitīvi atšķaida festivāla pirmās puses radītos iespaidus. Festivāla sākumposmā, kurā man izdevās noskatīties daļu no konkursa piedāvājuma, uzkrītoši iezīmējās biogrāfiskā žanra popularitāte, kā arī pretrunīgi vērtētu klasiķu filmu klātbūtne. Par klasiķu sniegumu – Vudija Allena cienījamo darbu Laimīgs gadījums/Coup de chance un Romāna Polaņska vulgāro Pili/The Palace – rakstīju pirms nedēļas, abas filmas būs skatāmas Rīgā jau pavisam drīz Baltijas pērles programmā. Tomēr Venēcijas piedāvājums bija daudz plašāks, tematiski un jēdzieniski piepildītāks un neaprobežojās tikai ar biogrāfisko filmu dominanti, pat ja mūsdienu kinematogrāfā tās plaukst un zeļ.
No konkursā iekļautajām biogrāfiskajām filmām (Ferrāri, Priscilla un Maestro) laureātu sarakstā ir tikai viena – amerikāņu režisores Sofijas Kopolas Priscilla. Keilija Speinija, kura filmā tēlo Elvisa Preslija jauniņās sievas Priscillas lomu, saņēma Volpi kausu kā labākā aktrise. Divdesmit piecus gadus vecās amerikāņu aktrises paveiktais ir visumā ļoti viduvējās filmas lielākā vērtība. Savukārt labākā aktiera balvu ieguva Pīters Sarsgārds par lomu Mišela Franko filmā Atmiņa/Memory. Šī ir neatkarīgā amerikāņu kino kontekstā veidota filma par divu nobriedušu cilvēku attiecībām un pagātnes traumām. Pīters Sarsgārds, kura atveidotais varonis sirgst ar atmiņas traucējumiem, spēlē kopā ar aktrisi Džesiku Česteinu.
Frankenšteina stāsts
Jau kopš Venēcijas festivāla sākuma gan presē, gan profesionāļu sarunās kā potenciālais līderis tika minēts grieķu režisors Jorgs Lantims ar filmu Nabaga radības/ Poor Things. Jorgs Lantims ir ne tikai spilgtākais grieķu režisors, kurš strādā globālā mērogā, bet arī viens no neparedzamākajiem māksliniekiem, kuram ir tuvs sirreālisms, radikālas atkāpes no reālisma diktētas loģikas, telpas un notikumu deformācija. To apliecina viņa līdzšinējās filmas – Omārs/The Lobster (2015), Svētā brieža nogalināšana/The Killing of a Sacred Deer (2017), Favorīte/The Favourite (2018) u. c.
Filmā Nabaga radības galvenajā lomā "spridzina" amerikāņu aktrise Emma Stouna partnerībā ar Vilemu Defo. Sižetā ir provokatīvs uzstādījums: galvenā varone Bella ir jauna sieviete, kuras ķermenī viņas ārsts un aizgādnis (Vilems Defo) ir transplantējis maza bērna smadzenes. Tā ir traka ideja, kas režisoram un aktrisei ļauj izspēlēt un apspēlēt absurdas, konfliktējošas situācijas, kādas rodas pieauguša ķermeņa un vēl infantilu smadzeņu mijiedarbē. Nabaga radību vizuālais stils ar tā piedāvāto telpas deformāciju, melnbaltā un krāsu attēla izmantojumu atsauc atmiņā senus Holivudas šausmu stāstus – arī par doktoru Frankenšteinu un viņa radīto monstru, kaut filmas saturs ir gluži mūsdienīgs. Domājams, ka Jorga Lantima filma turpinās pēdējo gadu Venēcijas festivāla tradīciju – tajā apbalvotie darbi vēlāk pretendē uz ASV Kinoakadēmijas Oskara nominācijām. Latvijas kinoteātros Zelta lauvu ieguvusī filma būs skatāma 2024. gada janvārī.
Nabaga radības demonstrē konceptuālu atkāpi no reālisma važām. To pašu var teikt par vēl vienu festivāla laureāti – Čīles režisora Pablo Larēna filmu Grāfs/El Conde, kas saņēma balvu par labāko scenāriju. Pablo Larēns ir radījis šausmu filmas un vēsturiskas drāmas sintēzi – reāliem vēsturiskiem personāžiem, piemēram, Čīles diktatoram Augusto Pinočetam, piešķirot vampīra vaibstus un esību. Grāfs ir viena no straumēšanas platformas Netflix filmām, kas bija iekļautas Venēcijas konkursā, un tā būs pieejama digitāli jau no 15. septembra.
Dramatiskā pieredze
Vairākas Venēcijas konkursā demonstrētās filmas ir veltītas migrācijas un bēgļu tēmai. Divas no tām novērtētas ar balvām. Itālis Mateo Garrone atzīts par labāko režisoru – Sudraba lauva pasniegta par viņa skaudro drāmu Es, kapteinis/Io Capitano. Debitants neprofesionālis no Senegālas Seidū Sarrs tika apbalvots kā labākais jaunais aktieris (Marčello Mastrojāni vārdā nosauktā balva). Viņš spēlē jaunu puisi, kurš dodas no Senegālas uz Eiropu labākas dzīves meklējumos.
Pasaulslavenā poļu režisore Agņeška Holanda savā filmā Zaļā robeža/Zielona granica/Green Border ir pievērsusies nelegālajiem robežu šķērsotājiem, bēgļiem pie Baltkrievijas un Polijas robežas. Šai filmai piešķirta īpaša žūrijas balva (žūrijas priekšsēdētājs šogad bija filmu La La Land. Kalifornijas sapņi un Babilona autors Demjens Šazels). Agņeška Holanda vienmēr ir strādājusi ar sociālām, skarbām tēmām, pētījusi cilvēku ciešanas vēstures kontekstā. Zaļās robežas varoņi – nelegālie migranti uz Baltkrievijas un Polijas robežas – liek uz notikumiem pie robežas paraudzīties ar to cilvēku acīm, kuri ir nokļuvuši līdz Eiropas Savienības robežai un kuriem šī ieeja tiek liegta. Stāsts nav komplimentārs Eiropas Savienībai un šajā gadījumā – Polijai. Režisore liek skatīties uz bēgļiem, reāliem cilvēkiem, ne vairs mediju anonimizētu, "veiksmīgi atvairītu nelegālu robežpārkāpēju" masu – tā ir filmas dramatiskā pieredze. Zaļā robeža Polijā ir izsaukusi asi nosodošu reakciju, tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro filmu ir nodēvējis par nacistisku propagandu, savukārt Agņeška Holanda ir paziņojusi, ka sūdzēs ministru tiesā, ja viņš neatvainosies. Jebkurā gadījumā filma turpinās būt asu diskusiju rosinātāja un iezīmēsies kā viena no gada aktuālākajām un sociāli skaudrākajām Eiropas filmām.
Venēcijas festivāla Lielo žūrijas balvu jeb Sudraba lauvu, kā arī vairākas citas godalgas, kuru vidū ir arī Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balva, saņēma japāņu režisora Rjusukes Hamaguči filma Ļaunums neeksistē/Evil Dos Not Exist. Balvas tika pasniegtas arī sadaļā Horizonti (šajā programmā piedalās estētiski eksperimentālāka rakstura darbi un debijas filmas), kurā galveno balvu ieguva ungāru režisora Gābora Reisa filma Visa izskaidrojums/Explanation for Everything, savukārt par labāko dokumentālo filmu atzīts amerikāņu režisora Aleksa Breivermena darbs Liels paldies/Thank You Very Much, kas veltīts absurda meistaram Endijam Kaufmanam.
Ko no tā visa var secināt? Venēcijas festivāls savā 80. gadadienā ir labā formā, tā programma akcentējusi stilistiskos izaicinājumus – mākslinieciski spilgtas filmas –, kā arī uzjundījusi diskusijas par ģeopolitiskām krīzēm un cilvēku likteņiem tajās.