Zemfira ierodas Rīgā ar ilgi gaidītā jaunā diska Žitj v tvojej golove/Dzīvot tavā galvā programmu. Kopš 1999. gada viņa ir izdevusi sešus studijas albumus, katrs no tiem ir kļuvis par sava laika emocionālo nospiedumu. Zemfira ir tāds pats sava laikmeta simbols kā viņas elks Viktors Cojs un grupa Kino 80. gados un Iļja Lagutenko un Mumiy Troll 90. gados. Cojs viņu iedvesmoja, Lagutenko viņai palīdzēja – Zemfiras debijas albums tika ierakstīts ar Mumiy Troll intelektuālo, finansiālo un instrumentālo atbalstu. Neticami ātri kļuva skaidrs, ka Zemfira ir daudz vairāk nekā rokmūzikas dziedātāja – viņa pati ir visums, viņa turpina krievu liriskās dziesmas tradīciju, un dieviešu panteonā Zemfirai ir nodrošināta vieta blakus Allai Pugačovai un Žannai Aguzarovai.
Viņai vienmēr ir bijusi raksturīga sarežģīta attiecību dramaturģija – ar apkārtējo pasauli, faniem un sevi pašu. Zemfiras mūzika ir izteikti individuāla, separātiska. "Man vislabāk patīk būt vienai. Tā es jūtos visērtāk. Man nav draugu, tas nav mans stils. Man nepatīk kompānijas," Zemfira pērn teica intervijā portālam Colta.ru. Intervijas viņa sniedz ārkārtīgi reti, un klausītāji ķer katru viņas vārdu. "Man ir viens cilvēks – Renāta (Zemfiras draudzene režisore, scenāriste, aktrise un plaša profila dīva Renāta Ļitvinova – J. J.), un man pietiek. Viņa ir daudzpusīga, interesanta – viņa ir labāka par jebkuru kompāniju. Kopā ar viņu man nekad nav garlaicīgi. Man ir sava grupa, man ir ģimene, kaut gan pēdējā laikā tā ir samazinājusies. Man ir vokālā pedagoģe. Man ir dakteris un skvoša treneris. Pret mani labi izturas pārtikas veikalā, kas ir tuvu mājām. Mēs ar pārdevējām cita citai uzsmaidām. Jau tāds pūlis sanāk! Viskomfortablāk es jūtos uz skatuves, maksimāli dabiski. Nav svarīgi, kur ir skatuve, kurā pilsētā. Nav svarīgi, vai zālē ir publika vai nav. Tā ir mana vieta, mana vide. Es uznāku uz skatuves un sajūtu absolūtu mieru. Es apgūstu skatuves telpu un sāku ieviest kārtību. Dažreiz man ir piecu stundu mēģinājumi – ar tik brīnišķīgu skaņu, ka pat koncerti pēc tam šķiet sliktāki."
Ķermenis atrasts upē
Albums Dzīvot tavā galvā, kas iznācis 14. februārī, izdots pēc ilgas pauzes. Laiku pa laikam Zemfira sniedza koncertus, viņa sacerējusi mūziku Renātas Ļitvinovas filmai Ritas pēdējā pasaka – šo kinodarbu abas dāmas producējušas pašu spēkiem. Jaunajām dziesmām ir introverts, intīms noskaņojums, kas liecina par Zemfiras vēlmi vēl dziļāk paslēpties savā iekšējā impērijā. Zemfira dzied par dzīvi caur stāstiem par nāvi. "Noguldīju tevi zemē/Pavadīju ar ilgu skatienu/Saplūcu tev pīlādžus/Un nogūlos paklausīgi blakus/Gulēt" – tā ir dziesma Pohoroņila/Apglabāju. "Ķermenis šorīt atrasts upē" – tā ir dziesma Reka/Upe. "Lai kaut ko mainītu, man nāksies nomirt» – tā ir dziesma Jesļi bi/Ja…
Jau tagad ir skaidrs, ka šis ir 2013. gada nozīmīgākais ieraksts Krievijas populārajā mūzikā. "Dzīvot tavā galvā ir albums par iekšējo emigrāciju, taču nevis politisku, bet drīzāk sociāli psiholoģisku: kā patverties sevī no apkārtējā naida. Emigrācija šajā gadījumā ir nevis virziens, bet pieredze. Tāpēc arī skanējuma noslēgtība un šāds albuma nosaukums. Dzīvot tavā galvā ir vienīgais veids saglabāt sevi tur, kur sajukt prātā nav grūtāk kā saraut stīgu. Šajā ierakstā nav heroikas un saspīlētas smeldzes, ir tikai izsāpēts, trausls rāmums, kas kuru katru brīdi draud uzsprāgt, kā arī gaidīta un izmisīga vientulība, kura ir jo asāka, jo pieder diviem," žurnālā Afiša raksta mūzikas kritiķis Aleksandrs Gorbačovs.
"Šis albums uzdod jautājumu par privātās dzīves iespējamību. Tas skar ne tikai pašu mākslinieci, kura ir nogurusi no paparaci, bet katru, kurš sapņo par savu kokonu – paradīzi, kamēr pasaule viņu dzeļ ar ziņām, dabas stihijām un Valsts domes likumdošanas iniciatīvām. Un tagad pamēģiniet sacīt, ka šis albums nav par jums," savā recenzijā uzsver laikraksta Kommersant apskatnieks Boriss Barabanovs.
Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu
Zemfira ir pārliecināta, ka jaunais albums ir ļoti lirisks: "Nevis melodisks, bet lirisks un pat dramatisks. Es sevi neuzskatu par melodisti. Melodists manā izpratnē ir Pols Makartnijs. Pēdējos gados esmu ļoti aizrāvusies ar ritmiem un rifiem. Es meklēju formu, pasniegšanas veidu, netradicionālu ritmiku, oriģinālus atrisinājumus. Krievu mūzikā viss ir tik paredzami, ka tas jau ir nepanesami: uz visām grupām ir trīs bungu skanējuma zīmējumi! Iepriekšējā programmā man bija daudz klavieru un pūšaministrumentu skaņu, pēc tam pievērsos saprotamiem ritmiem, rifiem, ģitāras skaņām. Mūsu valstī nez kāpēc neviens nespēlē rifus, kaut gan rifu mūzika – tas ir baigi labi. Rifu mūziku, diezgan vienkāršu, sacerēja Cojs. Rifos ir kaut kas dzīvniecisks – tāpat kā ritmā."
Zemfira regulāri apmeklē vokālās nodarbības un priecājas, ka viņas pasniedzēja ir profesionāla un despotiska: "Tas, kas man ir vajadzīgs. Viņa ir prasīga un nesaudzīga, jo tikai tā var sasniegt rezultātu." Būdama perfekcioniste, Zemfira tomēr neuzskata, ka dziesmas viņai atsūtītas "no augšas": «Paklausieties, tā ir tikai estrādes mūzika. Savukārt aranžējumi ir konstruktors, darbs smadzenēm, aizraujoša nodarbošanās. Aranžējumi man palīdz pētīt mūziku un stilus, es labāk sajūtu, apjēdzu dziesmu."
Jaunajiem skaņdarbiem ir raksturīgs minimālistisks skanējums. "Es esmu pārsātinājusies ar trekniem aranžējumiem un burlesku. Es bieži klausos Džoniju Kešu. Šādā mūzikā ir svarīga katra nots un liekai nav vietas. Iespējams, tās ir zemapziņas spēles – man daudz kas traucē apkārtējā realitātē, tāpēc mūzikā es cenšos aizbēgt no visa nevajadzīgā un liekā, no visiem atkritumiem, es vēlos atstāt tikai svarīgāko," viņa skaidro. "Pats muzicēšanas process ir ārkārtīgi nozīmīgs – ne jau visiem var uzticēt spēlēt svarīgas notis. Daudzi mūziķi to nespēj saprast, nevēlas saprast, viņi ir izdresēti mūzikas un mākslas skolās, viņi ir saspringti, cieš no liekvārdības un neprecizitātes. Kas man atliek – spēlēt pašai, un tas man ļoti patīk. Tā ir pašizpausmes augstākā pakāpe – dziedāt un spēlēt savu dziesmu," apgalvo Zemfira. "Kaut gan tas ir traģiski, ka man Krievijā nav ar ko strādāt. Krievijas mūziku es sen vairs neklausos, bet tam, kas notiek ārzemēs, uzmanīgi sekoju līdzi."
Planēta Fredijs
Zemfira vienmēr zina, ko dara Radiohead un Toms Jorks, kuru viņa uzskata par izcilāko mūsdienu mūziķi. Zemfira ir sajūsmā par Pollijas Džīnas Hārvijas albumu Let England Shake. Nomierināties palīdz Eels. Viņa pēta Four Tet un Burial ierakstus. Viņu iepriecināja Erland & The Carnival debijas albums. Zemfirai patīk The xx, The Dead Weather, Fujiya & Miyagi, The Klaxons, Arcade Fire, Arctic Monkeys un Alekss Tērners. Vinila platēs viņa klausās Aretu Frenklinu, Ellu Ficdžeraldu, Šērliju Beisiju un Ninu Simonu. "Šīs sievietes klausīsies visos laikos," viņa piebilst.
Divas reizes – 2004. un 2012. gadā – Zemfira Maskavā ir uzstājusies kopā ar grupu Queen. "Varbūt es kļūstu veca, taču mani tik ļoti aizkustina Queen ģitārista Braiena Meja attieksme pret Frediju Merkuriju. Pirmais, ko Braiens šoreiz man parādīja, bija viņa ģitāra. Viņš aizraujas ar astronomiju, un uz ģitāras grifa viņam ir atveidotas planētas. Aiz Saules, Merkura, Veneras un Zemes viņam ir vēl viena planēta – Fredijs. Cilvēka jau ilgāk nekā 20 gadu vairs nav starp dzīvajiem, taču Braiens Mejs par viņu runā čukstošā balsī, ar sajūsmu, viņš aizdomājas – vai tas, ko darām, patiktu Fredijam vai ne. Tā ir mīlestība. Grupā Queen visi ir fantastiski. Dziesmu Radio Ga Ga ir sacerējis bundzinieks Rodžers Teilors. Kur Krievijā ir tādi bundzinieki, kuri komponē dziesmas? Tādas dziesmas?! Te jau ir laime, ja bundzinieks dzird vēl kaut ko, izņemot bungas, un ja bundzinieks vispār zina, par ko ir dziesma."
Tik skaisti peldētāji
Nav brīnums, ka dziedātāja bieži maina savas pavadošās grupas mūziķus un tehnisko personālu. Viņa grib, lai viņas koncertos būtu tāda paša līmeņa skaņa un gaismas režija kā Radiohead un Massive Attack šovos. Jaunās programmas mēģinājumi notika Berlīnes studijā Black Box Music, skaņu režisors vācietis Mihaels Bauers ir strādājis ar Rammstein un Apocalyptica, gaismu mākslinieks arī ir no Vācijas – Bertils Marks. Zemfira grib panākt ideālu koncerta pieredzi gan sev, gan skatītājiem.
Lai uzzinātu vairāk par Rietumu mūziķu koncertu virtuvi, viņa pat mēģināja iekļūt aizkulisēs pie Noela Galahera, kad pērn vasarā viņš uzstājās Maskavā. "Es gribēju paskatīties, kā tur viss ir organizēts. Mani neielaida iekšā. Es biju sajūsmā. Pie mums ir pieņemts, ka aizkulisēs slaistās visi pēc kārtas. Ja es pieprasu atbrīvot aizskatuves telpu un netraucēt, to uztver kā manu kaprīzi un domā, ka esmu maita. Es gribu uzlabot visu, kas ir saistīts ar koncertu rīkošanu. Man ir interesanti attīstīt skatuves šovu. Es esmu sektante. Esmu uzticīga savai profesijai, apsēsta. Šīs apsēstības ļoti pietrūkst daudziem maniem kolēģiem. Šajā procesā mani interesē pilnīgi viss: kā ir dekorētas klavieres uz skatuves, kā piestiprinātas kulises, ar kādiem mikrofoniem Braiens Mejs noņem ģitāras skaņu, kādus monitorus izmanto Enija Lenoksa, kā tiek sinhronizēti ekrāni un bungu mašīna Massive Attack koncertā."
Zemfira dievina ne tikai mūziku, bet arī sportu. Rīts viņai sākas ar ziņām Eurosport un Sport-Ekspress mājaslapā. "Tā es atpūšos, sports mani nomierina. Sports ir darbs, pacietība un gars. Olimpiskās spēles man ir svētki. Es zinu visus sportistus, katrā sporta veidā par kādu turu īkšķus. Sportā es atrodu to, kā pietrūkst šovbiznesā, – cīņu. Peldētāji stāv uz baseina malas, skaisti kā plēsoņas. Vai arī sprinteri. Sports nozīmē koncentrācijas augstāko pakāpi. Tā ir sevis pārvarēšana. Gara triumfs."
Zemfira
Arēnā Rīga 1.III plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 21–29