Rūfuss Veinraits ir pazīstams kā dziesminieks estēts, kura talants izpaužas visdažādākajos žanros – no estrādes līdz klasikai. Adriāns ir viņa otrā opera, tās pirmizrāde notika 2018. gada oktobrī Kanādas operas kompānijā Toronto. Šo darbu komponists ir radījis sadarbībā ar libreta autoru Danielu Makaivoru. Operas centrā ir Romas imperatora Adriāna Pūblija Elija (76–138) un grieķu jaunieša Antinoja dramatiskais mīlas stāsts. Antinojs nenoskaidrotos apstākļos noslīka Nīlā, un sērojošā imperatora sirds tika salauzta uz visiem laikiem. Adriāns mīļotajam piešķīra dieva statusu. Šī ir opera par mīlestības sāpēm, stāsts par cilvēku, kurš varēja iegūt un panākt pilnīgi visu, izņemot vienu – tieši to, ko viņš vēlējās visvairāk par visu.
Gan operas pasaules pirmatskaņojumā Toronto, gan izrādē Madridē titullomu atveidoja leģendārais amerikāņu baritons Tomass Hempsons – šī partija komponēta speciāli viņa balsij. Antinoju Madridē dziedāja itāļu un argentīniešu tenors Santjago Ballerīni. Opera skanēja diriģenta Skota Danna vadībā. Teatro Real publikai piedāvāja ļoti īpašu Adriāna interpretāciju – tas bija grezns, bet lakonisks vizuāls koncertiestudējums, kurā operas vēstījumu papildināja Roberta Mepltorpa radītie tēli.
Režiju veidojis Rūfusa Veinraita dzīvesbiedrs Jerns Veisbrots – viņš ir atlasījis un sakārtojis Mepltorpa darbus tā, ka tie nevis ilustrē sižetu, bet paplašina operas jēgu un ļauj klausītājiem sajust Adriāna spriedzi un varoņu ciešanas. Skatītāju vidū Madridē bija kinorežisors Pedro Almodovars, kurš izrādes starpbrīdī izteica komplimentus Rūfusam Veinraitam un Jernam Veisbrotam.
Vizuālajā mākslā nu jau kanonizēto Roberta Mepltorpa skatienu ir ietekmējuši klasiskās ēras tēlnieki, un viņa fotogrāfijās ir jaušamas skulpturālas īpašības. "Mepltorpa tēmas ir ļoti klasiskas. Mīlestība, nāve, iekāre, skaistums, vara – tas ir mūsu emocionālais un seksuālais visums. Pat viņa vispornogrāfiskākajiem attēliem piemīt kompozīcija, spēks, līdzsvars un miers – kā jau klasiskajai tēlniecībai. Tie ir nekustīgi, un tomēr tajos ir kustība un, pats galvenais, stāsts," uzsver Jerns Veisbrots.
Uz skatuves tika projicētas gan ķermeņu, gan ziedu fotogrāfijas. Mepltorpa iemūžinātie ziedi izstaro neslēptu seksualitāti, taču pāri visam viņa darbi vēsta par cilvēka stāvokli un visdziļākajiem pārdzīvojumiem. Tas ir punkts, kurā satiekas Roberta Mepltorpa un Rūfusa Veinraita māksla – Adriāns uzrunā izteikti emocionālā melodijas un harmonijas valodā, kas ir pietuvināta XIX gadsimta un XX gadsimta sākuma operas tradīcijai, un tajā uzreiz ir jūtams Rūfusa Veinraita neatkārtojamais rokraksts. Jūlija beigās Adriāna koncertiestudējums bija skatāms gan Madrides Teatro Real, gan Peraladas festivālā Katalonijā.