Ja vēl naktī kāds kaimiņš ierubī bumboksu ar visām gaismiņām un go-go dejotājām, kur krievu valodā nemitīgi tiek repots par narkodīleriem, seksu, dārgām mašīnām un naudu, kļūst pavisam jautri. Un, kas pārsteidzoši, to klausās nevis festivāla viesi no Krievijas, kuru arī te netrūkst, bet paši poļi, citu pēc citas korķējot vaļā un tukšojot stipro dzērienu pudeles. Latvieši ir mierīgāki - viņiem vairāk cieņā vecais labais miestiņš poļu izpildījumā, kas arī nebūt nav slikts.
Teltis ceļas organizēti un ātri, uzraugiem neļaujot sākt apbūvēt jaunu teritoriju, kamēr nav piepildīta iepriekšējā. Tātad ierasties pirmajam un tikt pie labākās vietiņas, piemēram, zem koka vai uz līdzenas, ar smuku zālīti apaugušas zemes, nevis dubļos vai akmeņos, arī ne vienmēr var izdoties. Tiksi tur, kur tiksi, un palīdzēt var vienīgi visādi viltīgi paņēmieni - savu mantu sakrāmēšana vietā, kur vēlies celt telti, un pašam atrasties ārpus šīs teritorijas, jo tas nav atļauts. Bet tās tādas tehniskas dabas problēmas - negribi ar tām saskarties, dzīvo viesnīcā vai vispār nekur nebrauc. Galvenais ir mūzika, un šī gada Open'er festivāls riskē ar to, ka jau pēc pirmās dienas atlikušās nāksies pavadīt, ar nepacietību gaidot beigas. Ja pagājušajā gadā to ar savu brīnišķīgo uzstāšanos jau pirmajā dienā izdarīja Pollija Džīna Hārvija, tad šogad jau pirmajā dienā bija paredzēti Radiohead, kurus kā pirmo savas Open'er apmeklēšanas iemeslu minēja gandrīz visi latvieši, jo dzimtenē viņus diez vai kādreiz sagaidīsim, kaut cerībai, protams, nedrīkst ļaut nomirt.
Tomēr notika citādi - par pirmo koncertu, ar kuru festivālu varēja nosaukt par sākušos, kļuva britu duets Royal Blood. Viņu roķīgi spēcīgais priekšnesums uz galvenās skatuves burtiski norāva jumtu, lai cik ļoti nepatiktu lietot šo nodrāzto kādas neaizmirstamas situācijas raksturojumu. Ja tikai basģitāra, bungas un balss var radīt tik eksplozīvu efektu, rodas jautājums, kāpēc grupās vispār mēdz būt tik daudz cilvēku. Jā, viņiem nav tādu hitu kā līdziniekiem The White Stripes vai The Black Keys, bet tā enerģija, ar kādu viņi spēlēja, pārspēja abus pieminētos. Bundzinieks Bens Tečers ir patiešām monstrs un savu instrumentu pārvalda vairāk nekā perfekti, bet frontmens Maiks Kerrs ir gan izcils vokālists, gan spēj ar četrām basģitāras stīgām nodrošināt gan virtuozas solopartijas, gan basīgu pamatu. Turklāt grupa ir pavisam jauna - tā radusies tikai 2013.gadā. Viņiem viss vēl priekšā, ja vien pašiem neapniks tas, ko viņi šobrīd dara.
Nu, un ja jau Royal Blood to jumtu norāva, Radiohead neatlika nekas cits, kā uzcelt to atpakaļ. Un to viņi, protams, izdarīja, nospēlējot fantastisku koncertu, bet citādi jau viņi neprot. Vēl arī viņos ir aizrautība, bet tā jau ir pierasta lieta - cilvēki jau trešo gadu desmitu no viņiem to gaida un arī sagaida. Izpalika daudzi hiti, bet tas Radiohead raksturīgi - viņiem nav nevienam jāizdabā. Publika viņus dievinās tik un tā. Bet es par atzīmi augstāk tomēr šoreiz liktu Royal Blood. Kā brīnišķīgam atklājumam, par ko pirms tam biju dzirdējis tikai garāmejot. Arī poļu pūlis viņu koncerta laikā trakoja kā negudrs - visi pēc kaut kā tāda bija izslāpuši. Pēc kārtīga roka vislabākajiem paraugiem.
Par pirmās dienas notikumiem kļuva arī savulaik Positivus redzētais Maikls Kivanuka, Džeimss Bleiks ar savu daudzas dvēseles veldzējošo priekšnesumu un Solange, kura mūsdienīgā mērcē pasniedz sešdesmito gadu melnādaino meiteņu izpildīto popmūziku. Skaisti, bet diemžēl bija viņas kompānija jāatstāj, lai dotos ieņemt labākās vietas uz Radiohead.
Klāt otrā diena ar daudziem Latvijā jau redzētajiem - Charli XCX, The Kills, Foo Fighters, Trentemoller, un - pats galvenais - Šrilankas izcelsmes britu supermeiteni M.I.A.