Pašlaik cita pēc citas uz Latvijas kinoekrāniem nonāk gada savdabīgākās filmas – pirms nedēļas perfektā Kerola, šonedēļ – divas nozīmīgas, uz vēsturiskiem faktiem balstītas biogrāfiskās drāmas Dāņu meitene un Trambo. Baudiet! Pēc Oskariem mūs gaida daudz pieticīgāks piedāvājums, un tas uz ilgu laiku.
Dāņu meitene nenoliedzami ir īpašs darbs. Filma sākas un beidzas ar režiju, un tālab vispirms par režisoru – britu Tomu Hūperu, kurš ir Karaļa runas (2010) un mūzikla Nožēlojamie (2012) veidotājs. Viņš ir ietekmīgs spēlētājs, kura filmas ir plūkušas brangu Oskaru ražu. Izredzes uz četriem Oskariem ir arī Dāņu meitenei. Šoreiz uz ASV Kinoakadēmijas balvu nepretendē ne pati filma, ne režisors, toties pelnītas nominācijas ir abiem aktieriem – Edijam Redmeinam un Alīsijai Vīkanderei, kā arī filmas māksliniekiem un kostīmu māksliniekam.
Mākslas diktētie impulsi
Vēsturiskais un biogrāfiskais materiāls, kas ir Dāņu meitenes pamatā, – stāsts par mākslinieku pāri Gerdu Vēgeneri (1886– 1940) un Einaru Vēgeneru (1882–1931) – atklāj plašākai publikai maz zināmu Dānijas mākslas vēstures fragmentu. Darbība risinās XX gadsimta 20.–30. gados. Būtiska filmas tēma ir seksuālās identitātes meklējumi – Einars Vēgeners ir viens no pirmajiem, kurš izšķīrās par dzimuma maiņas operāciju; 30. gadu sākumā Vācijā viņam tika veiktas vairākas operācijas. Gleznotāja Einara Vēgenera dzīvē pienāca brīdis, kad viņš labprātīgi atteicās no sava vārda, dzimuma un glezniecības un kļuva par Liliju Elbi. Stāsta fināls nav rožains, un neuztveriet to kā filmas "spoileru" – par to liecina mākslinieka biogrāfiskie dati.
Toms Hūpers veido izsmalcinātu, niansētu melodrāmu par cilvēkiem mākslā. Gleznu filmā ir daudz, tās ir precīzas Gerdas un Einara darbu kopijas, kuras mūsu acu priekšā "glezno" aktieri Alīsija Vīkandere un Edijs Redmeins. Glezniecība ir abu mākslinieku kaislība. Sākotnēji atzinība vairāk lutina Einaru, nevis viņa sievu Gerdu. Filmas pasauli režisors faktiski sašaurina, fokusē to līdz cilvēkiem un viņu mākslai. Arī pirmie impulsi, kas Einaram liek apjaust savu ierobežotību (savā ādā, savā dzimumā), ir mākslas diktēti.
Gerdas modelis nav ieradies, un viņa palūdz Einaru pozēt baletdejotājas tērpā. Einars ļaujas un izbauda neierasto galantēriju un aksesuārus, pozas, kurās viņš pēkšņi var ļauties būt koķets un sievišķīgs. Viss sākas kā divu jaunu cilvēku dullošanās – spēle, karnevāla nosacītība. Pamazām Einars kļūst par Gerdas gleznu galveno modeli, viņas darbi iegūst īpašu juteklisku spēku, kāds agrāk viņas mākslai nav piemitis. To novērtē līdz šim ignorantie galeristi un publika – Gerdas Vēgeneres gleznas sāk pirkt. Taču tas, kuru glezno Gerda, nav Einars, bet viņa radīta, izspēlēta trausla un sievišķīga būtne, kura drīz iegūs vārdu Lilija Elbe.
Katram sava drāma
Liela daļa filmas darbības risinās mākslinieku dzīvoklī, darbnīcā – tā ir noslēgta mākslas pasaule, kurā piedzimst viņu abu radītais Einara dubultnieks – Lilija Elbe. Gerdas un Einara drāmu smalki izspēlē Edijs Redmeins un Alīsija Vīkandere. Gerdai tā ir atskārsme, ka līdz ar Lilijas Elbes rašanos – brīdi, kad Einars atklāj sevī vēlmi būt sievietei, – viņas un Einara ģimenes dzīve ir beigusies. Katram ir sava drāma – Gerdai tas ir gan sievišķīgais aizvainojums, gan apmulsums, gan vainas sajūta, ka viņas nevainīgais lūgums pozēt gleznai ir atdzīvinājis Einarā snaudošos dēmonus. Einaram ir savs sarežģītais ceļš, lai spēli ar sievišķību pārvērstu realitātē – taptu par Liliju Elbi gan garīgi, gan pēcāk arī fiziski.
Runājot par filmām, kuru pamatā ir reālu cilvēku likteņi, vienmēr klātesošs ir salīdzinājums "dzīve un māksla/kino". Dāņu meitene – gan filma, gan tās pamatā esošais amerikāņu rakstnieka Deivida Ebershofa romāns, kas nācis klajā 2000. gadā, – nav precīza mākslinieku dzīves gaitas restaurācija (īpaši tas attiecas uz Einara/ Lilijas mūža izskaņas posmu). Speciālisti uzsver, ka arī māksliniece Gerda Vēgenere ir bijusi daudz kaislīgāka būtne, īsta art deco principu iemiesotāja dzīvē. "Viņa varētu būt 20. gadu Lēdija Gāga," Gerdu Vēgeneri raksturo britu laikraksts The Guardian. Lieki piebilst, ka filma ir uzjundījusi milzīgu interesi par dāņu art deco mākslinieci un viņas darbiem.
Gerda un Einars satikās Karaliskajā mākslas akadēmijā Kopenhāgenā un apprecējās ļoti jauni: Gerdai bija 19, Einaram – 22 gadi. 1912. gadā, kad Gerdas gleznas jau bija kļuvušas par iecienītu mākslas preci, bet Einars jau bija kļuvis par Liliju un Gerdas gleznu nozīmīgāko modeli, pāris devās uz Parīzi, kur dzīvoja kā divas draudzenes. Par Gerdas Vēgeneres karjeras kulmināciju kļuva Pasaules izstāde 1925. gadā Parīzē, kur viņa ieguva vairākas medaļas. Pāris formāli izšķīrās īsi pirms Einara lēmuma veikt dzimuma maiņas operāciju, kaut gan Gerda atbalstīja Einaru viņa izvēlē kļūt par Liliju arī fiziski.
Jau ierasts, ka draugi kritiķi ārzemju izdevumos vairāk slavina Alīsiju Vīkanderi – par absolūto patiesumu un ticamību ik niansē. Savukārt Edijam Redmeinam – pērnā gada Oskara laureātam par Stīvena Hokinga lomu filmā Teorija par visu – mēdz pārmest pārlieku jūtināšanos un manierīgumu, kas esot ļoti paredzams veids, kā spēlēt sievišķīgu vīrieti. Tam īsti nepiekrītu, jo manierīgums un dekoratīvisms ir Dāņu meitenes stila atslēga, turklāt tas atbilst darbiem, kādus savulaik gleznoja Gerda Vēgenere un kuros viņai pozēja Einars. Art deco gars, dekadence, uzsvērtais jutekliskums un pārliecinošais melodramatisms – šīs ir Dāņu meitenes kvalitātes. Un, protams, dramatiskais un saviļņojošais stāsts – par mākslu, identitāti un izvēli.
Dāņu meitene/The Danish Girl ****
Drāma. Lielbritānija, ASV, Vācija, Dānija, Beļģija. 2015.
Režisors Toms Hūpers
Lomās Edijs Redmeins, Alīsija Vīkandere, Bens Višovs u. c.
***
Žņaudzošais rāmis
Tiešā runa. Edijs Redmeins – Einara Vēgenera/Lilijas Elbes lomas atveidotājs*
Vai jūs nebiedēja loma filmā Dāņu meitene? Varbūt jūs saistīja tieši risks?
Biju pagodināts, ka man piedāvāja šo lomu. Izjutu milzīgu atbildību – Lilija ir tik īpaša, daudziem transseksuāļiem viņa ir ikoniska personība. Var teikt, ka mani "biedē" jebkura loma, jo negribas pievilt tos, kuri man ir uzticējušies.
Pirms izlasīju scenāriju, es neko nezināju par Einara Vēgenera/Lilijas Elbes un Gerdas Vēgeneres attiecībām. Izlasot iepazinu aizkustinošu, kaislīgu stāstu, kas uzdod jautājumus par mīlestības robežām. Tas ir arī stāsts par sevis meklējumiem, uzticību sev un par to, kāds ceļš ir ejams, lai atklātu savu būtību. Tas izklausās tik vienkārši, kaut gan ir ārkārtīgi sarežģīti.
Režisors Toms Hūpers lomai šajā filmā jūs uzrunāja vairākus gadus pirms filmēšanas sākuma. Vai izmantojāt šo laika sprīdi, lai gatavotos tai?
Kopš brīža, kad pirmo reizi izlasīju filmas scenāriju, un filmēšanas sākumu pagāja krietns laiks, šajā laika posmā es strādāju arī ar Lanu Vačovsku (režisore Lana Vačovska savulaik bija pazīstama kā Lerijs Vačovskis, viens no brāļiem Vačovskiem, kuri uzņēmuši Matriksa triloģiju – D. R.). Ar Lanu Vačovsku mēs daudz runājām par Liliju, viņai pieder vairāki Gerdas Vēgeneres mākslas darbi. Lana bija tā, kura man ieteica grāmatas par šo tēmu. Sāku sevi izglītot – tas notika krietni pirms tam, kad bija skaidrs, ka šī filma patiešām taps.
Lilija un Gerda bija izcilas mākslinieces, un arī jums filmā nācās gleznot. Kā tikāt galā?
Es vienmēr esmu mīlējis glezniecību. Man patīk gleznot, esmu daudz gleznojis bērnībā. Mani ieinteresēja atšķirības starp Gerdas un Lilijas gleznām, un tām gleznām, kuras Lilija radīja, kad vēl bija Einars. Einara Vēgenera gleznas ir ļoti īpatnējas, tās ir ļoti stīvas, savukārt Gerdas darbi – daudz brīvāki. Kad Lilija vēl bija Einars, viņas zīmējumos dāmām nereti ir augstas apkakles, kas šķietami žņaudz. Šķiet, ka tas ir žņaudzošs rāmis. Vēlāk, kad Lilija tuvojās savai būtībai, arī viņas darbi mainījās.
Toms Hūpers ir minējis, ka vēlējies ar jums strādāt, jo spējat nospēlēt sievišķību. Vai ar viņu par šo tēmu esat runājis?
Neatminos, ka mēs šo tēmu būtu daudz apsprieduši. Režisori parasti aktierus izvēlas kāda konkrēta iemesla, kādas nianses dēļ, un pēcāk aktieris ar režisora palīdzību kopīgi meklē tēlu. Par sievišķību runājot – tas ir interesanti, jo es patiešām esmu ļoti līdzīgs savai mātei. Mana pirmā profesionālā loma bija Viola Šekspīra Divpadsmitajā naktī, tālab arī piezīme par manas būtības sievišķo pusi man nav nekāds pārsteigums – loma šajā filmā bija iemesls, lai to padziļināti pētītu.
Varbūt dažus vārdus par to, kā jūs sastrādājāties ar režisoru Tomu Hūperu?
Aktieris ir viena cilvēka orķestris, un, ja viņam paveicas un viņš tiek pie darba, viņš ceļo no vieniem cilvēkiem pie otriem, no vienas kompānijas pie nākamās, un tas var būt ļoti vientuļš ceļš. Ir brīnišķīgi, ja ir iespēja ar kādu no šiem cilvēkiem sadraudzēties un strādāt kopā ne vienu reizi vien. Toms ir mans draugs, viņš ir redzējis manas filmas, viņš zina manas vājības un manus trikus. Mūsu attiecības ir ļoti godīgas, un ir taču lieliski strādāt kopā ar draugu, kurš turklāt ir ļoti talantīgs.
*Izmantoti Forum Cinemas materiāli
Viņa, nevis viņš
coco
apdomājot