Daudzu mazu portretu un nedaudz lielāku ainavu dažādlīmeņu kārtojumus pie galerijas Daugava sienas pavada ziņas, ka "ekspozīciju veido mākslinieces Laimas Eglītes dzīves vērojumu kaleidoskops – dabas ainas un ainiņas no dzīvesvietas apkārtnes un portreti, kuri tapuši, skatoties sabiedriskajos medijos notiekošo" (no izstādes Murjāņi un… Par zaļu pat vēl zaļāks… anotācijas). Proti, tie ir nesenu iespaidu fiksējumi laika posmā no 2017. līdz 2023. gadam. Nepretenciozie ikdienas stopkadri, kuru radītāja nākamgad svinēs 80 gadu jubileju, atklāj zināmas paralēles ar noteiktām latviešu mākslas tendencēm.
Toņu daudzveidība
Zilganzaļā gammā ieturētās, tādā kā meditatīvā klusumā sastingušās, dažkārt miglas caurstrāvotās ainavas (Ainava ar kokiem, 2021; Ainava ar priedi, 2019; Gaujas krasts, 2022; No Murjāņiem uz Rāmkalniem, 2022; Parkā, 2023) neviļus atgādina Bruno Vasiļevska, Miervalža Poļa un Līgas Purmales dabas motīvus. Tomēr Laimas Eglītes gleznojums ir mīkstāks un irdenāks, autore netiecas pēc hiperreālistiskiem lapotņu portretiem. Arī toņu daudzveidība ir lielāka; zaļā "vienmuļība" kā noteikta programma nav akcentēta, kaut arī izstādes nosaukumā iekļautā rinda no Raimonda Paula un Jāņa Petera populārās, jestri huligāniskās 80. gadu skolas bērnu himnas Nepareizā dziesma liek domāt par zināmu zaļuma ekspansiju.
Mazliet citā virzienā, kas sasaucas ar neoimpresionisma sīko daudzkrāsu triepieniņu metodi, veidojies plenēriskais darbs Dārzā (2017), kura vibrējošā virsma liek domāt par saules gaismas sarežģīto izlaušanos caur lapotņu biežņu. Līdzīgi neoimpresionistiem, kas caur impresionistiskā plenērisma "skolu" izgājušajiem dabas tēliem vēlējās piešķirt vairāk strukturālas noteiktības, arī Laimas Eglītes koku un krūmu puduri daudzviet tuvojas ģeometriskām lodes vai konusa formām. Toties pilsētainavās ar ēku kubiskajiem apjomiem ienāk viegla fotoreālisma un metafiziskās glezniecības pieskaņa. Savukārt portreti, kuru vidū ir nekļūdīgi atpazīstami personāži (Elita Patmalniece, Aigars Bikše, Ilona Brūvere, Jānis Rokpelnis un citi), balstās uz raksturīgiem siluetiem un veikli iezīmētām detaļām, kā arī homogēnu, viegli modelētu krāslaukumu saspēlēm.
Noskaņu meklētāja
Lai arī Laimas Eglītes vārds Latvijas mākslā nav svešs, viņa pieder drīzāk pie fona nekā priekšplāna figūrām. Ienākusi mākslā pagājušā gadsimta 70. gadu vidū, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1974) Eduarda Kalniņa vadībā, Laima Eglīte vairāk ir pazīstama ar savu ilustratores un animatores darbību, kā arī dalību leģendārajā ansamblī Rīgas pantomīma, kas bija vienlaikus oficiāli atļauts un robežas pārkāpjošs. Zentas Dzividzinskas fotogrāfija Pantomīma. Laima Eglīte (1964) ar kontrastaino, tumsā iznirstošo melnbalto portretu savulaik kļuva par nonkonformisma izstādes UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984 (2010) publicitātes seju.
No glezniecības virzienu viedokļa Laimu Eglīti var piepulcēt tādiem mērenas stilizācijas un noskaņu meklētājiem 70. gadu mākslā kā Juris Baklāns un Vija Maldupe. Paralēli krāsas, triepiena, faktūras efektu kāpinājumiem klasiskā modernisma neoversijās (Helēna Heinrihsone, Ilze Avotiņa, Ivars Heinrihsons un citi) attīstījās arī tonāli izsmalcināti, klusināti krāsu risinājumi un apvaldītāka ekspresija, kas liek domāt par romantiski poētisku kvalitāšu izcelšanu, saglabājot pietiekami reālistisku, vizuālajiem dotumiem piesaistītu tēlojumu. Taču Laimas Eglītes darbos nenotika arī gleznieciskās substances maskēšana ar izlīdzinātu, mimētiski iluzoru pieeju.
Ekspresijas kāpinājums
70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Laima Eglīte gleznoja stilizētus figurālus, sadzīviskus sižetus, kuros piesātināti, stingri definēti krāslaukumi pakāpeniski izvērtās nedaudz ekspresīvāk trieptos, nereti gandrīz monohromos toņu salikumos. Savdabīgākais Laimas Eglītes tēlu raksturā bija manāmā japāņu mākslas impulsu atblāzma; pati māksliniece šo līnijas uzsvērumu gan dēvē par savas pieejas tālāku attīstīšanu, kas neesot tiešā saistībā ar japāņu mākslas studijām.
Pašreiz Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāmās Aijas Jurjānes darbu izstādes interpretatīvais rakurss, pastiprināti izgaismojot mājas un ģimenes dzīvi kā nepietiekami novērtētu tematisko arsenālu, var tikt izmantots arī Laimas Eglītes mākslas gadījumā (Bērni, 1974; Bērnu spēles, 1979; Pie loga, 1981; Saplīsušais šķīvis, 1982; Katrīna, 1983, visi LNMM; u. c.). Varbūt Aijas Jurjānes piemērs ir mazāk unikāls, nekā šķistu pirmajā mirklī; vienlaikus paralēli feministiskiem lasījumiem nav izslēdzams mājas tematikas pacēlums kā sociālā konteksta aspekts – mākslas ideoloģizācijas izsīkuma neizbēgamās sekas.
Taču Laimas Eglītes radošais ampluā nav arī iekļaujams tikai "bērnu tēmas" aplokā. Par to liecina vērienīgs ekspresijas kāpinājums atmodas laikam tipiskajā neoekspresionisma stilistikā – gluži simboliskajā figūrā Kā putns (1990), kas šobrīd skatāma padomju mākslas panorāmā Kur lai paslēpjās! mākslas centrā Zuzeum. Cits piemērs – jaunā gadsimta sākumā praktizētā abstrakcija (piemēram, personālizstādē Infinitum galerijā Čiris, 2002), ar punktu un laukumu blīvējumiem radot kustības un pārmaiņu ilūzijas gandrīz homogēnos audeklos. Savukārt lakonisks, izteiksmīgos siluetos iešifrēts ķermenisku kustību tvērums atklājās personālizstādē Padedē galerijā Bastejs (2008) un citos notikumos.
Klusā pretošanās
Iemeslus, kāpēc Laimas Eglītes mākslu var uzskatīt par (salīdzinoši) mazzināmu, ieskicē Ieva Melgalve un Andra Silapētere apcerē par Laikmetīgās mākslas centra projektu Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi LNMM (2020/2021), kurā Laima Eglīte bija viena no septiņām fokusgrupas māksliniecēm. Proti, "klusās dabas, ainavas, bērnu, ģimenes un tuvu attiecību atveidojums" bija klusās pretošanās izpausmes padomju okupācijas laikā, savukārt šobrīd viņas darbi "nav nolasāmi kā tieša pretošanās, kuras klātesamība šķiet mūsdienu politiskajam naratīvam svarīgāka" (Latvijas Nacionālā bibliotēka: Zinātniskie raksti 9, Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2022, 248. lpp.).
Nav noliedzams, ka ap neatkarības atgūšanas laiku un arī vēlāk okupācijas posma māksla bieži tika reducēta līdz vienkāršotai sociālistiskā reālisma un disidentiskā nonkonformisma opozīcijai (lielākoties balstoties Rietumos labāk zināmos krievu mākslas paraugos). Ciktāl šāda pieeja joprojām var bloķēt plašāku un niansētāku interpretāciju, ir diskutējams jautājums. Nav arī tā, ka Laimas Eglītes veikums būtu palicis bez jebkādas uzmanības. Viņas kontā ir arī personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2009). Tomēr pārdesmit recenziju un interviju nevar gluži aizstāt nopietnākus pētījumus, un to trūkums ir zināms marginalizācijas pierādījums. Varbūt Laimas Eglītes daudzpusīgās aktivitātes var ieinteresēt jaunos mākslas vēsturniekus, kas joprojām meklē savu tēmu. Jaunākajai izstādei, kas dod labu ieskatu mākslinieces šībrīža veikumā, tomēr pietrūkst zināma retrospektīva atskata, kas varētu piešķirt redzamajam plašāku individuālā radošā ceļa kontekstu.
Laima Eglīte
Izstāde Murjāņi un… Par zaļu pat vēl zaļāks…
Galerijā Daugava līdz 11.V