Salīdzinot ar iepriekšējo veikumu, Krišjāņa Zeļģa izteiksme kļuvusi skarbāka, skaidrāk iezīmējušies konkrēti pretstati, un paplašinājusies ģeogrāfiskā telpa, caur kuru viņš pārvietojas, meklējot neparastu pieredzi.
Pirmā lieta, ko nevar nepamanīt, lasot Krišjāņa Zeļģa ierasti lakoniskos dzejoļus, – viņa personāži gandrīz vienmēr atrodas brīdi pirms notikuma, viņi gaida kaut ko lielu un svarīgu, viņi jūt, ka var mainīties viņu dzīve – vai nu uz labu, vai ļaunu. Tomēr vairākumā dzejoļu nekas dižs neatgadās, lai gan katrs ainavas vērojums un saskarsme ar cilvēkiem sevī slēpj ja ne briesmu potenciālu, tad vismaz garlaicību, kas visādi citādi plašo apvārsni sašaurina līdz rezignācijai. Balss, kas atskan no šiem dzejoļiem, šķiet, pieder kādam, kurš ievēro drošu distanci starp sevi un pasauli. Vai arī kādam, kas ir spiests to ievērot, kaut gan patiesībā ilgojas gan saplūst ar dabas fonu, gan viegli saprasties ar ļaudīm.
Bet kur ir problēma? Iestrēgšana vienā punktā bez skaidras nākotnes vīzijas Krišjāņa Zeļģa krājumā parādās kā stāvoklis, kas definē mūsdienu cilvēku. Ne velti kādā dzejolī viņš raksta: "manā dienā ir punkts pie kā apstāties/ bet jātaupās kam lielākam/ vienmēr knapināšanās/ vienmēr viss labais vēl priekšā." (26. lpp.). Tas, protams, rada eksistenciālu nemieru, kas Krišjāņa Zeļģa rindās gan tiek veiksmīgi savaldīts, neļaujot valodai pārvērsties bezgaumīgos šņukstos un kliedzienos. Jā, viņš cīnās ar teju katram pazīstamām likstām un bailēm, tomēr viņš tās apraksta atturīgi, it kā atsvešināti, bez liekas uzbāzības, jo nekas jau nav jāpierāda. Īpaši valdzina tas, ka Krišjānis Zeļģis neizliekas, ka zinātu izeju. Viņš nav gudrāks par citiem, kas netiek uz priekšu, un tāpēc viņa dzeja spēj uzrunāt.
Jaunas pieredzes solījums
Ja Krišjāņa Zeļģa dzejā ir kāds noslēpums, tas drīzāk saistīts ar materiālo realitāti. Nekādas transcendentālas vertikāles, tikai sakarības starp lietām, sakarības, bez kuru apjēgšanas grūti piedzīvot notikumu. Tiesa, šīs sakarības var nojaust: "nesaprotu kas tur attēlots/ bet tas man dod daudz spēka/ domāt uz priekšu/ iztēloties/ kā es visu salieku kopā/ kā tādu visaptverošu teoriju" (4. lpp.).
Lai aptvertu plašo realitātes tīklojumu, nedrīkst domāt nelielās vienībās, taču tas nav viegli, jo cilvēka uztvere ir fragmentāra, it īpaši pilsētā. Ievērojamais vācu sociologs Georgs Zimmels savulaik apgalvojis, ka "lielpilsētnieciskās individualitātes tipa psiholoģiskais pamats ir "nervu dzīves kāpinājums", kas izriet no straujas un nemitīgas ārējo un iekšējo iespaidu maiņas". Šķiet, tieši tāpēc Krišjānim Zeļģim tik nozīmīgs ir ceļojums dabā – tā ir kā metafora cīņai ar urbāno ikdienu, ko visbiežāk raksturo nevis plašums, bet gan klaustrofobija. Mūsdienu cilvēkam, kā zināms, pieder daudz, taču daba reizēm dāvā ilūziju par pilnīgu "neko". Daba Krišjāņa Zeļģa krājumā tēlota kā jaunas pieredzes solījums, tomēr šis solījums vienmēr tiek pildīts tikai daļēji, tāpēc cilvēkam ir jāatgriežas savā "dabiskajā vidē" – pilsētā, ko dzejnieks saista ar ciešanām.
Ceļojums ir antagonisma akts
Stepē "tikai tumsa/ plešas un skrien pāri savā bezgalībā" (14. lpp.), turpretim pilsētā ir pārāk šauri: "pie kebabērijas izliekos ka neredzu kā tu nāc" (46. lpp.). Krišjāņa Zeļģa jauno krājumu vērtīgu padara tas, ka viņš neaprobežojas tikai ar dabas vērojumiem (kas, lai gan mēdz būt skarbi, var radīt bažas par eskeipismu), bet ieskatās acīs arī pilsētai un mēģina saprast, kādas briesmas sevī slēpj viss šis "industriālais mantojums": "sarēķināju mirušos skatoties pa logu/ aiz šausmām/ aiz garlaicības uzzināt kas palicis pāri/ veikalu tukšās mutes un priecīgi suņi" (26. lpp.).
Taisnības labad jāatzīmē, ka Krišjāni Zeļģi neinteresē tikai šādas abstrakcijas, viņš runā arī par konkrētiem cilvēkiem un dara to reizē tieši, aizkustinoši un rezervēti: "vienīgie cilvēki kurus tu pilsētā pazīsti/ ir rasistiski kretīni no vidusskolas laikiem/ un vecāki// pārējie cilvēki/ tie kurus mīli/ pēc kuriem ilgojies/ tagad dzīvo ārzemēs/ vai ir miruši/ vai nodevuši tevi" (78. lpp.). Krišjānis Zeļģis jau pirmajā mirklī šķiet laikmetīgs dzejnieks, bet ne tikai izmantotās leksikas dēļ; izšķiroša ir viņa godīgā attieksme pret sava laikmeta realitāti.
Krišjāņa Zeļģa personāži lielākoties ir jauni cilvēki, kuriem ceļojums ir antagonisma akts, kas ļauj ieraudzīt ikdienas realitātes nepatīkamo pusi. Šo viņa darbu aspektu var saistīt ar noteiktu izpratni par laikmetīgumu. Itāļu filozofs Džordžo Agambens uzskata – laikmetīgs ir tas cilvēks, kas raizējas par sava laikmeta tumsu un kas neļaujas gaismas lētajam un nomierinošajam šarmam.
Manuprāt, tā var interpretēt krietnu tiesu no Krišjāņa Zeļģa jaunajiem dzejoļiem, lai gan, protams, viņš neizvērš atklātu sociālo kritiku, kuras vispārinājumi nebūt nepiestāv dzejai. Joprojām svarīgi ir arī skaisti un personiski brīži: "kā salūzis slīdēju pa nogurušo upi/ krita lapas un laivās aizmigušie/ pamazām aizmirsa visu" (122. lpp.). Tumsu, kurā pazib zvērīgi skatieni, bez šaubām, vajag identificēt, bet to drīkst arī aizmirst. Bet tad gan – aizmirst skaisti, kā aizmirst sapņotāji.