Henrieta Verhoustinska – ***
Nacionālā teātra Jaunās zāles Īstais projekts pavisam noteikti ir ieguvis savu publiku, kam Īstie Ziemassvētki, Īstie Jāņi, Īstais teātris un nu arī Īstā bērnība ir kļuvuši par rituālu. Taču tieši Īstā bērnība, neraugoties uz to, ka sagādā brīnišķīgus atpazīšanas mirkļus tiem, kam pāri trīsdesmit un kuru bērna gadi pagājuši padomju impērijas kičīgi sirreālajā norietā, uzrāda arī Īsto cikla problēmas – atkārtošanos, sadrumstalotību, sirsnību kā obligātu nodevu un vienlaikus – visa notiekošā neobligātumu. Piemēram, tikai pēc izrādes uzzināju, ka Īstajā bērnībā piedalās Mārtiņš Brūveris: manā vakarā viņa nebija. Vai tāpēc notikums kļuva sliktāks? Diez vai. Jebkuru unikālo stāstu šajā pasākumā var aizstāt ar citu, tas var beigties jebkurā vietā (un vismaz manā gadījumā šķita, ka beidzas kādas desmit minūtes vēlāk, nekā būtu vajadzējis). Izrādes laikā daudz iespēju izsmieties, bet atšķirībā no Īstajiem Ziemassvētkiem un Īstā teātra, kurus joprojām atceros diezgan smalkās detaļās, Īstā bērnība aizmirstas diezgan ātri, izņemot Kārļa Kazāka un mūziķu priekšnesumus. Manuprāt, komandai vajadzētu domāt tālāk par mazu stāstiņu anekdotiskām virtenēm. Varbūt attīstīt sadarbību ar skatītājiem (viens no Īsto cikla trumpjiem)? Ir izaugusi paaudze, kas, labdabīgi un sirsnīgi uzrunāti, labprāt piedalās notiekošajā.
Maija Treile - ***
Īstā bērnība turpina Nacionālā teātra aktieru un viņu domubiedru mūziķu īsto vakarēšanu tradīciju, kas pirms dažiem gadiem aizsākās ar pašiniciatīvas projektu Īstie Ziemassvētki. Simpātiskākais šajos pasākumos, tostarp Īstajā bērnībā, ir spēja radīt kopā būšanas sajūtu, kurā tie, kas spēles laukumā, un tie, kas skatītāju rindās, daudz mazāk, nekā ierasts teātra apstākļos, šķirti ar barjeru. Izrādes dalībnieki komunicē ar publiku, apsveicot tās dienas gaviļniekus, tieši vēršoties pie skatītāju rindās sēdošajiem radiniekiem un kolēģiem. Skatītāji priecīgi plaukšķina līdzi muzikālajiem priekšnesumiem, atbild uz konkursa jautājumiem un smejas par jokiem, kas nemirdz ar noslīpētu asprātību, bet drīzāk uzrunā ar vienkāršību. Tiem, kuriem bērnība pagājusi 80. gados vai kuru bērni auguši šajā laikā, izrādes dalībnieku atmiņu stāstiņi ļaus pārliecināties, ka pamatlīnijās, neraugoties uz dažādām individuālām detaļām, atmiņas ir pat ļoti līdzīgas. Kā dzirdēts, tiem, kuriem bērnība aizritējusi tikai gadus desmit vēlāk, saskarsmes punktus atrast ir grūtāk, līdz ar to dažādie piedzīvojumi un pārdzīvojumi īsti neskar, garlaikojot kā fotogrāfijas paziņu skatīties uztieptā ģimenes albumā.