Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Piektdiena, 3. maijs
Uvis, Gints

Labākā procedūra – atklāsme. Emocionāls, intelektuāls un estētisks piedzīvojums Bādenbādenē

Maestro Kirila Petrenko un Berlīnes filharmonijas orķestra sniegums Bādenbādenes Lieldienu festivālā izraisa atkarību

Bādenbādenes Lieldienu festivāls šogad notika no 23. marta līdz 1. aprīlim. Kopš 2013. gada festivālu rīko Bādenbādenes Festivāla nams (Festspielhaus) – viena no labākajām un lielākajām koncertzālēm Eiropā – sadarbībā ar Berlīnes filharmonijas orķestri. Šā simfoniskā kolektīva klātbūtne ir padarījusi Bādenbādenes festivālu par vienu no galvenajiem pavasara sezonas kultūras notikumiem pasaulē: tikai šeit Berlīnes filharmoniķi nokāpj no skatuves orķestra bedrē un piedalās operas iestudējumā. 2025. gada Lieldienu festivāls Bādenbādenē būs pēdējais, kurā piedalīsies Berlīnes filharmonijas orķestris, – 2026. gadā tas atgriezīsies Zalcburgas Lieldienu festivālā, kurā savulaik ik pavasarī muzicēja maestro Herberta fon Karajana vadībā. Par šīm stratēģiskajām pārmaiņām Eiropas festivālu kartē nedaudz vēlāk, bet pagaidām atskatīsimies uz šogad Bādenbādenē piedzīvoto.

Piedzīvojums kūrortā

2024. gada festivāla magnēts – Riharda Štrausa opera Elektra, ko iestudējuši režisori Filips Štelcls un Filips M. Krenns. Pie Berlīnes filharmonijas orķestra diriģenta pults – tā galvenais diriģents Kirils Petrenko. Tieši viņš ir Lieldienu festivāla spožākā zvaigzne. Maestro Petrenko Bādenbādenē diriģē operu un simfoniskās mūzikas programmas. Viņa vārds uz Švarcvaldes kūrortpilsētu, kurā valda aristokrātiski mierpilna dzīve, atvilina melomānus no visas pasaules: katrs, kurš kaut reizi ir bijis klāt viņa diriģētajā koncertā vai izrādē, zina – pat ja Kirils Petrenko interpretē publikai labi pazīstamu repertuāra vienību, šī būs atklāsme. Viņam ir unikāls talants katru partitūru izlasīt pilnīgi no jauna – kā neesam to dzirdējuši nekad agrāk. Šis piedzīvojums un gandarījums ir emocionāls, intelektuāls un estētisks.

Kirils Petrenko dzīvo mūzikā un mūzikai – pie pults viņš ir smaidīgs un enerģijas pilns, bet par viņa dzīvi ārpus skatuves mēs neko nezinām, viņam ir izveidojies nepieejamības oreols. Foto – Kriss Kristodulu

Kirils Petrenko spēj izcelt nianses un detaļas, akcentēt instrumentu solo un instrumentu grupu skanējumu tā, ka klausītājiem mainās priekšstats par klasikas darbiem, – tas izraisa atkarību. Viņš ir nepārspējams sapņu tulkotājs, bet bez pretenzijām uz sektantismu. Lai cik banāli tas izklausītos, Kirils Petrenko dzīvo mūzikā un mūzikai – pie pults viņš ir smaidīgs un enerģijas pilns, bet par viņa dzīvi ārpus skatuves mēs neko nezinām, viņam ir izveidojies nepieejamības oreols. Skatītāji viņu redz tikai uz skatuves – un nekad ārpus tās. Viņš nesniedz intervijas žurnālistiem (videosarunās diriģents atbild uz kolēģu mūziķu jautājumiem), neapmeklē saviesīgus pasākumus, nepozē ar augstiem viesiem. Par spīti savam statusam, Berlīnes filharmoniķu galvenais diriģents ir atbrīvots no pienākuma koķetēt ar mecenātiem. Pēc katra koncerta un pirmizrādes viņš nemanāmi pazūd, lai pēc dažām dienām atkal stātos pie pults un darītu brīnumus.

Kirils Petrenko ciena visus mūziķus, ar kuriem strādā. "Viņš pret katru dziedātāju izturas tā, it kā katrs šeit dziedātu Elektru!" pēc Riharda Štrausa operas pirmizrādes Bādenbādenē man jūsmīgi saka piektās kalpones lomas atveidotāja soprāns Lorēna Feigena.

Stāsts pirms Freida

Vērienīgais Elektras iestudējums festivālā tika parādīts tikai trīs reizes – 23., 26. un 31. martā –, un Bādenbādenes Festspielhaus valdīja īpaša atmosfēra. Varēja just, ka tas ir liels festivāla notikums, kas vairs neatkārtosies. Drīz pēc tam, 4. un 7. aprīlī, Elektra koncertversijā Kirila Petrenko vadībā skanēja Berlīnes filharmonijā. Gan Bādenbādenē, gan Berlīnē operas atskaņojumā pie pirmās pults bija Berlīnes filharmoniķu koncertmeistare Vineta Sareika. Operas skanējumā mainās pilnīgi viss, kad to spēlē tāda līmeņa simfoniskais orķestris kā Berlīnes filharmoniķi, kas ikdienā izpaužas cita veida repertuārā un operu atskaņo reti.

Šī Elektras sērija ir iegājusi vēsturē, jo tajā no titullomas atvadījās tās leģendārā interprete zviedru dramatiskais soprāns Nīna Stemme. Savā karjerā viņa ir piedalījusies neskaitāmos šīs traģēdijas iestudējumos visā pasaulē. Turpmāk Elektrā viņa plāno dziedāt titulvarones mātes Klitaimnestras partiju. Nīnas Stemmes pēdējā Elektra bija neaizmirstama, šajā lomā dziedātāja ir ieguldījusi visu savu vokālo un dramatisko pieredzi.

"Var šķist, ka Elektra ir tikai naida un atriebības alku pārņemta, taču pamazām arvien vairāk atklājas, cik neaizsargāta ir šī varone, kura vienkārši gaida, kad atriebība tiks īstenota. Es uztveru Elektru arī kā pirmsfreidisku stāstu, kas risinās varones prātā. Tas parāda, kas notiek, ja cilvēku nomoka šāda veida pārdomas par vecākiem un ja meitai ir tik dīvainas attiecības ar tēvu," uzsver Nīna Stemme. Viņa piebilst: "Šī opera pati par sevi ir vēstījums, jo tās centrā ir trīs vienlīdz spēcīgas sievietes: Elektra, viņas māsa Hrīsotemīda un viņu māte Klitaimnestra. Parasti izrādēs esmu vienīgā galvenā varone uz skatuves, pārējie ir vīrieši. Rihards Štrauss prata rakstīt sievietēm un ir veltījis mums daudz lielisku lomu."

Iepriekš Bādenbādenes Lieldienu festivālā Kirils Petrenko ir diriģējis Pētera Čaikovska Pīķa dāmu un Riharda Štrausa Sievieti bez ēnas. Operu Elektra komponista daiļrades kontekstā diriģents raksturo šādi: "Rožu kavalieris, iespējams, ir Riharda Štrausa skaistākā opera, Sieviete bez ēnas – viņa nozīmīgākā opera, savukārt Elektra noteikti ir viņa revolucionārākā, novatoriskākā opera."

Līdzās Nīnai Stemmei lomas Elektrā atveidoja mecosoprāns Mihaela Šustere (Klitaimnestra), soprāns Elza van den Hēvere (Hrīsotemīda), basbaritons Johans Reiters (Orests) un tenors Volfgangs Ablingers-Šperrhake (Aigists).

Tā nav burtu kakofonija

Elektras režisori Filips Štelcls (viņš ir arī scenogrāfs un gaismu mākslinieks) un Filips M. Krenns ir radījuši iespaidīgu izrādi. Tajā savu vietu blakus dziedātājiem apliecina un manifestē operas teksts, kura autors ir Hugo fon Hofmanstāls (libreta pamatā ir paša Hofmanstāla sarakstītā, Sofokla iedvesmotā traģēdija). Teksta fiziskā, ritmiskā klātbūtne – tas tiek projicēts uz dekorācijām atbilstoši katra personāža dziedājumam – pastiprina drāmas intensitāti. Izrāde ir gan grafiska, gan horeogrāfiska, personāžus nospiež ne tikai vainas vai misijas apziņa, bet arī burti. Scenogrāfija atgādina amfiteātra kāpnes, bunkuru un tuneļus, kuros varoņi kustas kā insekti un dziedot spiesti visādi grozīties un izliekties. Šķiet, ka vārdi un valoda, apņemot cilvēkus no visām pusēm, salauž viņus un aiznes citā galaktikā.

Šajās vizuālajās un verbālajās spēlēs vārdi kļūst par tēliem. Tā ir kā nebeidzama apziņas, ziņu virsrakstu, saukļu, murgu, komentāru, citātu, aforismu, reklāmu un sarunu fragmentu un telefona īsziņu plūsma, taču katram vārdam šeit ir nozīme, tā nav burtu kakofonija – tas ir precīzs Hofmanstāla libreta atšifrējums. Tie ir titri, kas padarīti par izrādes dalībnieku. Mēs redzam to, ko dzirdam, un dzirdam to, ko redzam. Režisoru duets teksta klātbūtni izrādē pamato ar to, ka bieži vien Riharda Štrausa masīvais orķestra skanējums neļauj kārtīgi sadzirdēt un saprast vārdus. Esam pieraduši saņemt un sūtīt īsziņas, brīžiem saraustītas: viens teikums, pēc tam nākamais. Elektrā uz skatuves veidojas līdzīga "sarakste", kurā katra nākamā frāze apēd iepriekšējo. Viena – histēriska, otra – mierinoša. Viena – skaista, otra – satraucoša. Kaut kas šķiet demagoģisks, kaut kas – absurds. Tie ir joki un draudi, plakātiski un mākslinieciski paziņojumi.

Burti, burti, atkal burti, tik daudz jāizlasa, tik daudz jāizdara, tik daudz jāpaspēj… un atkal burti, tas viss sāk kaitināt – šķiet, ka mūsu atmiņa drīz būs pārpildīta. Režisoru izvēlētais paņēmiens ir pamatots un efektīgs, tas līdzinās tam, ko vizuālajā mākslā jau vairākas desmitgades dara Barbara Krīgere, kura strādā ar tekstu kā vizuālo tēlu, kas ierauj skatītāju savā varā. Elektrā translētās domas ir atceļojušas no senatnes, taču uztveramas ļoti laikmetīgi, tās nav mākslīgā intelekta radītas tēzes. Tas tikai pierāda šīs operas aktualitāti. Bādenbādenes Elektra ir dziedātājas Nīnas Stemmes un visa solistu ansambļa, diriģenta Kirila Petrenko un Berlīnes filharmoniķu triumfs.

Smaidīgais burvis

Maestro Kirila Petrenko maģiju Bādenbādenē sajutu arī Riharda Vāgnera opermūzikas galā koncertā 25. martā. Tajā skanēja Tanheizera uvertīra un Veneras kalna skats, kā arī Valkīras pirmais cēliens. Šis vakars nu jau ir iemūžināts visu klausītāju atmiņā, piedzīvot to bija tīra laime. Koncertā orķestris bija uz skatuves (pie pirmās pults bija koncertmeistars Noa Bendiks-Bolglijs, viņam blakus – Vineta Sareika; Kirils Petrenko vēlas, lai svarīgākajos koncertos spēlētu divi koncertmeistari), un šajā programmā varēja baudīt diriģenta mijiedarbību ar mūziķiem un viņa skaistos, bet ne ārišķīgos žestus.

Kirils Petrenko diriģē kā gleznodams, viņa plastiskums ir saklausāms arī mūzikā. Arī Vāgners viņa rokās lido un dejo. Kirils Petrenko uzlādē interpretējamo materiālu ar enerģiju un skaistumu – diriģenta sniegums izraisa atsaucīgu reakciju gan izpildītājos, gan publikā, jo viss, ko viņš dara, elpo un vibrē, viss ir izgaismots un stāsta stāstu. Koncertā viņš izmanto orķestri kā izteiksmīga teatrāla vēstījuma nesēju. Kirila Petrenko diriģētās Vāgnera operas savulaik ir sajūsminājušas klausītājus gan Baireitas festivālā, gan Bavārijas Valsts operā Minhenē (ilgus gadus viņš bija šā teātra muzikālais vadītājus). Viņa perfekcija nav stindzinoša un aukstasinīga, tā ir silta un vitāla, un tai ir dramatisks virziens. Viņa interpretāciju izsmalcinātība ir aizkustinoša un elpu aizraujoša. Viņš bieži smaida. Pie pults Kirils Petrenko ir emocionāls, un tomēr viņš ir burvis, jo nav iespējams racionāli izskaidrot, kā viņš panāk šādu efektu, – tas, ko diriģents dara kopā ar saviem domubiedriem, maina kaut ko gaisā.

To varēja sajust Tanheizera mūzikā un Valkīras pirmajā cēlienā, kurā dziedāja soprāns Vida Miknevičūte (Zīglinde), tenors Klauss Floriāns Fogts (Zīgmunds) un bass Kvangčuls Juns (Hundings). Valkīra skanēja kā grandioza kamerdrāma, kurā viss ir likumsakarīgs – dziedātāji uzticas diriģentam, jo zina, ka viņš par viņiem ļoti rūpējas, tāpēc var atbrīvoties un spēlēt uz koncertskatuves. Nekāda stīvuma un statiskuma, attiecības ir dinamiskas un dedzīgas. Klauss Floriāns Fogts ir lieliskā vokālajā formā, Vāgnera varoņtenora repertuārs ir viņa pasaule, kurā viņš turpina attīstīties un kuru bagātina ar savas balss krāsām. Lietuviešu zvaigzne Vida Miknevičūte strauji un pārliecinoši progresē sarežģītajā, interesantajā Vāgnera, Riharda Štrausa, Leoša Janāčeka un Ēriha Volfganga Korngolda mūzikā. Šovasar viņa dziedās Zīglindi arī Baireitas festivālā.

Dziesmu mirdzumā

Lieldienu festivālā Kirils Petrenko diriģēja Berlīnes filharmoniķus vēl vienā simfoniskās mūzikas programmā 29. martā un 1. aprīlī, bet to gan es nedzirdēju. Tajā skanēja Žana Sibēliusa Vijoļkoncerts (soliste Liza Batiašvili) un Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija. Es apmeklēju Berlīnes filharmonijas orķestra koncertu 24. martā (šo programmu varēja noklausīties arī 30. martā), to diriģēja Tugans Sohijevs. Šajā koncertā ar Berlīnes filharmoniķiem pirmo reizi uzstājās pianists Jans Ļiseckis. Viņš dzirkstoši un dziļi atskaņoja Ludviga van Bēthovena Trešo klavierkoncertu, savā lasījumā uzsverot, ka šī ir mūzika uz romantisma sliekšņa. Programmu vainagoja Antona Bruknera grandiozā Septītā simfonija.

Pianists Jans Ļiseckis. Viņš dzirkstoši un dziļi atskaņoja Ludviga van Bēthovena Trešo klavierkoncertu. Foto – Monika Ritershausa

Festivāla programma allaž ir piesātināta – notiek sarunas ar māksliniekiem un priekšnesumi neformālā gaisotnē. Klausītāju iecienīto kamermūzikas ciklu, kurā dažādos sastāvos uzstājas Berlīnes filharmonijas orķestra dalībnieki, šoreiz veidoja četrpadsmit koncertu. Tajos izpildītāji pievērsās Otrās Vīnes skolas darbiem, kas XX gadsimta sākumā iezīmēja jaunu virzienu mūzikas attīstībā, – Arnolda Šēnberga un viņa audzēkņu Albāna Berga un Antona Vēberna opusiem. Tos papildināja Franča Šūberta, Jozefa Haidna, Gustava Mālera, Riharda Štrausa un Aleksandra Cemlinska kompozīcijas.

Kamermūzikas sērijā bija pērles, kuru mirdzums nepazuda uz lielo vakara koncertu fona. Bādenbādenes Kūrmājas koncertzālē soprāns Rinata Moriā kopā ar Scharoun Ensemble (1983. gadā Berlīnes filharmonijas orķestra mūziķu izveidotā kamermūzikas apvienība) diriģenta Stenlija Dodsa vadībā fenomenāli izjusti izpildīja Antona Vēberna Četras dziesmas soprānam un kamerorķestrim un Albāna Berga Septiņas agrīnās dziesmas. Savukārt arhitekta Ričarda Meiera projektētajā modernajā Frīdera Burdas mākslas muzejā Berlīnes filharmoniķu stīginstrumentu trio piedāvātā Šūberta, Vēberna un Šēnberga mūzikas izlase ieguva papildu psiholoģiski emocionālo slāni, sabalsojoties ar telpā izstādītajām Jaunās Leipcigas skolas pārstāvja Neo Rauha monumentālajām gleznām.

Kam pieder nākotne

Jau ir zināma 2025. gada Bādenbādenes Lieldienu festivāla programma, kas klausītājus gaidīs no 12. līdz 21. aprīlim. Tas būs pēdējais festivāls, kurā piedalīsies Berlīnes filharmoniķi. Maestro Kirils Petrenko un režisors Davide Livermore veidos Džakomo Pučīni operas Madama Butterfly iestudējumu, kurā galvenās lomas atveidos soprāns Eleonora Burato un tenors Džonatans Tetelmens. Kirils Petrenko diriģēs Berlīnes filharmoniķus Ludviga van Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumā. Orķestris būs dzirdams vēl divās simfoniskās mūzikas programmās: Klauss Mekele diriģēs Riharda Štrausa Alpu simfoniju un Sergeja Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu (solists Leifs Ūve Annsnēss), savukārt Jakubs Hruša – Leoša Janāčeka svītu no operas Liktenis, Bēthovena Piekto klavierkoncertu (solists Sondžins Čo) un Bēlas Bartoka Koncertu orķestrim. Biļetes jau ir pārdošanā, tās maksā 43–370 eiro.

2026. gadā, kad Berlīnes filharmoniķi pārcelsies uz Zalcburgu, Bādenbādenes Lieldienu festivāla vēsturē sāksies jauns cēliens. Bādenbādenes Festivāla nams ir noslēdzis vienošanos ar Amsterdamas Karalisko orķestri Concertgebouw un Mālera kamerorķestri – šī partnerība turpināsies vismaz trīs gadus, un šiem kolektīviem būs galvenā loma festivāla mākslinieciskā kursa noteikšanā. 2026. gada Lieldienu festivālā orķestris Concertgebouw muzicēs sava mākslinieciskā partnera Klausa Mekeles vadībā (2027./2028. gada sezonā viņš oficiāli kļūs par Amsterdamas orķestra galveno diriģentu), savukārt pie Mālera kamerorķestra pults kādas pagaidām vēl nenosauktas operas jauniestudējumā stāsies diriģente Joana Malvica.

***

Riharda Štrausa operas Elektra iestudējuma autori – režisori Filips Štelcls (no kreisās) un Filips M. Krenns. Foto – Andrea Krempere

Dodu priekšroku teātrim kā burvju lādei. Saruna ar režisoru Filipu Štelclu

Režisors Filips Štelcls, kurš Bādenbādenes Lieldienu festivālā kopā ar režisoru Filipu M. Krennu iestudējis Riharda Štrausa Elektru, ir pazīstams ar saviem kinodarbiem, to vidū ir filmas Baby, Nordwand/North Face, Goethe!/Young Goethe in Love, Erased un Der Medicus/The Physician un Schachnovelle/Chess Story. Viņš ir uzņēmis videoklipus Madonnai, Mikam Džegeram, Anasteišai, Lučāno Pavaroti, grupām a-ha, Faith No More, Garbage, Rammstein, Evanescence, The Rasmus, Die Ärzte un Die Toten Hosen.

Jau gandrīz divdesmit gadu Filips Štelcls veiksmīgi izpaužas mūzikas un drāmas teātra režijā un scenogrāfijā. Viņš ir iestudējis Karla Marijas fon Vēbera Burvju strēlnieku Meiningenes Valsts teātrī, Hektora Berlioza Benvenuto Čellīni Zalcburgas festivālā, Pjetro Maskanji Zemnieka godu un Rudžēro Leonkavallo Pajaci Zalcburgas Lieldienu festivālā un Drēzdenes Zempera operā, Šarla Guno Faustu un Riharda Vāgnera Klīstošo holandieti Bāzeles teātrī, Johana Štrausa Sikspārni Štutgartes Valsts operā, Vāgnera Rienci un Parsifālu Berlīnes Vācu operā, Umberto Džordāno Andrē Šenjē Bavārijas Valsts operā Minhenē, Džuzepes Verdi Rigoleto Brēgencas festivālā, Verdi Trubadūru Vīnes Theater an der Wien un Berlīnes Valsts operā, kā arī Žaka Ofenbaha Orfeju pazemē un Džakomo Pučīni Turandotu Berlīnes Valsts operā.

Ekspresintervijā KDi Filips Štelcls stāsta par Elektras jauniestudējumu Bādenbādenē.

Jūsu izrādēs vienmēr ir rotaļīguma elementi, varoņi bieži līdzinās lellēm. No kurienes tas nāk?

Mani pašu aizkustina juteklisks teātris. Kad atveras priekškars un uz skatuves redzu autostāvvietu vai virtuvi, es nodomāju: ak vai! Reizēm tas iederas stāstījumā, taču es dodu priekšroku teātrim kā burvju lādei. Man patīk radīt ilūziju, man patīk, ja skatītājiem ir, par ko brīnīties. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā ir ļoti iedarbīgas filmas un acs ir pieradusi pie šādas spēcīgas vizualitātes. Savā darbā man gribas uzturēt teātra burvību – ar scenogrāfiju, krāsām, gaismu, šķietami viegliem trikiem. Man patīk, ja izrādē izdodas to visu izvērst un skatītāji jūtas fascinēti. Protams, stāstījumam ir jābūt pārliecinošam, un es allaž cenšos panākt, lai stāstījumā būtu jaudīga vizualitāte un burvība.

Kā jūs raksturotu operas Elektra galveno varoni – kas viņa ir?

Elektra ir spēcīgs un vienkāršs tēls. Viņa ir traumēta persona, kas ir bijusi sava tēva slepkavības lieciniece. Kad tēvs atgriezās no kara, viņu nogalināja Elektras māte un viņas mīļākais. Šis briesmīgais noziegums ir dziļi iespiedies Elektras apziņā. Viņa katru dienu izkliedz savu sāpi – tieši tajā laikā, kad tika nogalināts tēvs. Tas ir murgs, kas nepārtraukti atkārtojas. Elektra tajā ir iesprostota. Tikai atriebjoties vai vēloties atriebties, viņa var tikt galā ar šo traumu. Tas ir arhaisks un arī ļoti psiholoģisks raksturs.

Kāda bija jūsu pieeja Elektras iestudējumam Bādenbādenē?

Pirmām kārtām es un mans līdzrežisors Filips M. Krenns pievērsām uzmanību valodai – Hugo fon Hofmanstāla libretam, kas ir balstīts viņa paša agrāk tapušajā drāmā. Elektra drīzāk ir muzikāla drāma, nevis opera. Tas ir moderns mūzikas teātra darbs, tajā nav āriju klasiskajā izpratnē, nav vadmotīvu kā Vāgnera operās. Elektrā dominē raksturu sadursme. Instrumentācija ir blīva, Elektra prasa ļoti lielu orķestri. Skanējums pārsvarā ir skaļš, un galvenās lomas izpilda sievietes. Mūzika ir tik skaļa, ka īsti nevar saprast nevienu vārdu, reizēm var saprast Klitaimnestru, Aigistu un Orestu, bet tas, ko dzirdam Elektras izpildījumā, galvenokārt ir skaņas un emociju plūsma, kurā pazūd vārdu jēga. Tāpēc mums šķita interesanti atdot Elektrai valodu un padarīt vārdus par iestudējuma centrālo vizuālo elementu.

Operas teksts, kas tiek projicēts uz skatuves un brīžiem to pilnībā pārņem un ieskauj, kļūst par svarīgu grafisko tēlu.

Izrādē vizualizēts pilns Elektras teksts, taču ceļā uz vārdiem ir dažādi posmi. Tie tiek rādīti dažādos veidos. Dažreiz vārdi un vārdu rindas ir lielas un kliedzošas kā virsraksts, citreiz tie ir pieklusināti un parādās kā nozīmju mākoņi. Reizēm izceļam kādu vārdu, vai arī vārdi kļūst par grafisko faktūru.

Vai Elektrā vārdiem ir lielāka nozīme nekā citās operās?

Elektra ir drāma, kas ietērpta mūzikā, tāpēc vārdiem ir īpaši liela nozīme. Varoņi risina konfliktus, un ir labi, ja klausītājiem ir skaidrs, par ko ir runa. Darbam ir spēcīga dramatiskā konstrukcija, un ir vērtīgi iedziļināties vārdos un saprast visu, ko saka personāži. Ir operas, kurās sižets tomēr nav tik nospriegots, galvenais ir izteikts melodijā un vārdiem nav izšķirošas lomas – melodiskums un aktierspēle atklāj to, kas būtu jāsaprot. Taču Elektra ir citāda.

Ar ko Elektras stāsts ir aktuāls mūsdienās?

Tas sniedz zināmu katarsi, jo ļauj iepazīt cilvēka dabu un ienirst zemapziņas bezdibenī. Šis darbs velk sev līdzi uz leju, parādot tumsu un sāpes, kas ir mūsos. Kad izdodas to visu pārvarēt, var atkal sajust gaisu. Jūs jūtat, ka Elektra ar jums ir kaut ko izdarījusi, tā iekļuvusi dziļi iekšā.

Kādi ir jūsu iespaidi par sadarbību ar diriģentu Kirilu Petrenko izrādes iestudēšanā?

Kirils Petrenko ir dižs mūziķis. Viņš vienmēr ir mierīgs un cieņpilni izturas pret visiem. Kirils Petrenko šajā procesā vienmēr runāja par to, kas viņam ir vajadzīgs un kas, viņaprāt, ir vajadzīgs darbam, kas tiek iestudēts. Savukārt mēs runājām par to, kas nepieciešams mums. Muzikālā vadība un režija gāja roku rokā. Kirils Petrenko ir diriģents, kurš rūpīgi vēro, kas notiek uz skatuves.

Informācija: festspielhaus.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pa Latviju turpina kursēt Ziedoņa vilciens

Vilciena sastāvs, kura vagonu logus iepriekšējā gadā rotāja ziedoši ķirši, šogad ieguvis zaļumu un aicina ceļot pa Latviju, turpinot projektu Ieraugi, Sajūti, Noķer Ziedoni. Elektrovilcien...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja