Pirms gada, kad režisors Toms Treinis, uzzinājis, ka būs jāstrādā ar jaunajiem Valmieras teātra aktieriem, meklēja piemērotu lugu, viņš atcerējās Liesmojošo tumsu, ko reiz kursabiedri spēlējuši studiju laikā. Gan tāpēc, ka izrādē piedalās daudz aktieru, gan tāpēc, ka ir iespēja spēlēt plašu emociju gammu. "Šis darbs man ir ļoti tuvs un īpašs, jo Valjeho diezgan precīzi uzrakstījis cilvēka iekšējo pretrunu un cīņu ar tumsu sevī. Laikā, kad cilvēki sabiedrībā ir atsvešinājušies un mūsu iekšējās tolerances līmenis gandrīz pilnībā izzudis, ir vērtīgi uzdot jautājumus, kuri saistās ar patiesības un atklātības meklējumiem. Viens no man svarīgākajiem jautājumiem, veidojot šo izrādi, ir, kam tad ir vajadzīga patiesība, ja tā ir tik ļoti sāpīga. Pasaule, kuru mēs iepazīstam izrādē, ir neērta, bet tajā pašā laikā mudina izlauzties no puspatiesībām, meliem un vieglprātības," stāsta T. Treinis. "Tematika, kas izskan lugā, attiecībās, iekšējā tumsa, par kuru visi runā, sasaucas ar šo laiku, kurā dzīvojam," vispārina režisors. Lugu tās spāņu autors Antonio Buero Valjeho uzrakstīja XX gs. vidū, Franko režīma ēnā. Valjeho bija kaislīgs diktatūras noliedzējs un bija opozīcijā, savu uzskatu dēļ pat sēdēja cietumā. Tāpēc lugas ideja ir alegorija – neredzēšana ir nosacīta.
Stāsts risinās internātā neredzīgiem jauniešiem, kuri ir akli kopš dzimšanas. Viņi dzīvo laimīgu un normālu dzīvi, pateicoties savu skolotāju – neredzīgā Pablo un redzīgās Pepitas – rūpēm, rodot komfortu cits cita sabiedrībā, draudzībā un mīlestībā. Šo harmoniju sāk apdraudēt internāta jaunpienācējs Ignasio, kurš ar savu nesaudzīgo un provokatīvo viedokli atsakās pieņemt internāta garīgo aklumu neredzēt sāpīgo īstenību, kuru bieži vien izvēlas neredzēt arī redzīgie. Internāta audzēkņi Ignasio nepaliek atbildi parādā. "Tas ir kā jebkurā sabiedrībā, kad cilvēki dzīvo kādā sev pieņemtā patiesībā. Kad kāds ārējais satricinājums piedāvā citu patiesību, tad jau katra ziņā ir pieņemt to vai palikt savā pasaulītē. Bet jautājums – vai tā pasaule, kurā dzīvoju, nes laimi un prieku? Varbūt tā arī ir! Bet katrai medaļai ir divas puses, tā ir balts un melns, gaišs un tumšs. Un asociatīvajā līmenī šajā izrādē tas arī parādās," stāsta režisors.
Fizisku aklumu nav viegli nospēlēt. Jaunie aktieri ar režisoru braukuši uz Strazdumuižas skolu, lai tiktos ar neredzīgiem jauniešiem, lai saprastu to pasauli, kurā viņi dzīvo, ar kādiem izaicinājumiem viņiem jāsatiekas. "Bet mēs vairāk koncentrējāmies uz iekšējo aklumu un redzīgumu. Tā ir galvenā tēma – par izlikšanos, neredzēšanu," piebilst T. Treinis. Līdzās pieredzējušajiem kolēģiem uz skatuves būs redzami teju visi Valmieras teātra jaunie aktieri.
Tuvākā izrāde Valmieras teātrī – 17. februārī.