Varētu teikt, ka to, kad cilvēku atzīst par pieaugušu, nosaka konvencijas, kas atšķirīgās sabiedrībās mēdz būt atšķirīgas, bet būtu kļūdaini iedomāties, ka konkrētā sabiedrībā pastāv viena kopīga izpratne. Prātā nāk kaut vai Vjetnamas kara kontekstā izteikta kāda amerikāņa frāze, ka, būdams, teiksim, deviņpadsmit gadu vecs, viņš varēja iet nāvē cīnoties, bet nedrīkstēja veikalā nopirkt alkoholu. Cita lieta, ka var runāt par zināmu kompromisu, ar kuru lielākā daļa cilvēku samierinās vai - gluži otrādi - vairs nespēj to pieņemt (tieši Vjetnamas kara beigās vecuma ierobežojumus alkohola tirdzniecībai ASV pavalstis samazināja, bet astoņdesmitajos atkal palielināja līdz 21 gadam).
Vai tas ir nenormāli, ka deviņpadsmitgadīgs cilvēks sēž skolas solā? Atbilde diez vai var būt viena. No vienas puses, skolas solā šajā vecumā sēž tikai tie, kuri izvēlējušies studēt vidusskolā. Vidusskolas uzdevums ir dot vispārīgu izglītību un sagatavot augstskolai. Piemēram, Francijā, lai iestātos prestižajā augstskolā Augstākajā normālskolā, jaunieši parasti pavada divus gadus, pēc vidusskolas mācoties sagatavošanas klasēs, un atbilstoši studijas sāk apmēram divdesmit gadu vecumā. Latvijas augstskolu pasniedzēji ne vienmēr ir sajūsmā par to, ar kādām latviešu valodas vai svešvalodu prasmēm studenti nokļūst universitātē, kāds ir viņu priekšstats par to, ko nozīmē rakstīt referātu un kā salikt kopā teikumus, lai izveidotos sakarīgs teksts utt. Vai augstskolām būtu jāpārņem vidusskolas funkcijas tikai tāpēc, ka to skolēniem ir autovadītāja tiesības?
No otras puses, diskusijas par to, kam ir jānotiek bērnudārzā, kad bērni tiek uzņemti skolā, kad to beidz, nemaz nerunājot par augstākās izglītības kritiku Latvijā un citur, ir simptoms tam, ka sabiedrības izpratne par izglītību mainās un, iespējams, pat fundamentāli. Un tieši tāpēc jāvaicā - vai problēma patiešām ir vecums? Manu uzmanību piesaistīja, kā tiek plānots samazināt mācības par vienu gadu - būtībā ir runa par to, kā tās pašas programmas pārvirzīt, saspiest, droši vien kaut ko pa ceļam atmetot.
Atkal visiem būs ko darīt, atkal reforma, atkal jāpārraksta papīru kalni ar tekstiem par prasmēm un iemaņām. Bet varbūt skolēni varētu beigt vidusskolu dažādos laikos ar dažādiem diplomiem? Varbūt jāļauj skolotājiem brīvāk izvēlēties, ko mācīt un ko nemācīt? Varbūt pāreja no vidusskolas uz augstskolu varētu būt daudz fleksiblāka un kursi pārklāties? Varbūt jājautā, kāpēc deviņpadsmitgadīgs cilvēks skolā jūtas nevietā?