Ir pietuvojusies Krievijas iebrukuma otrā gadadiena (nakts uz 25. februāri). Eksistē divas pamatversijas tam, kā ieraudzīt gaismu tuneļa galā, – pirmā runā par kādām neskaidrām pēkšņām pārmaiņām Krievijā, bet protestu neesamība pēc Krievijas galvenā opozicionāra Alekseja Navaļnija šokējošās nāves mums vēlreiz apliecina, ka tas paliek tikai neskaidru cerību līmenī, tādēļ atliek otrā versija, ka visam jāizšķiras līdz ar Ukrainas uzvaru frontē, bet arī tur situācija ir drūma, ņemot vērā Rietumu kavēšanos ar jaunām militārajām piegādēm.
Es pat nesaprotu, kādēļ mēs vēl runājam šādās kategorijās. Es saviem tautiešiem saku, ja viņi cer uz kādām izmaiņām Krievijā, tad viņiem var nākties gaidīt līdz laika galam [no krievu val. – до скончания веков]. Bet, kas attiecas uz uzvaru frontē, mums ir jāsaprot, ko mēs ar to domājam, ko mēs traktējam kā uzvaru. Tas, ka mēs no 2022. gada novembra faktiski nofiksējām frontes līniju un nedodam Krievijas karaspēkam pavirzīties dziļāk mūsu teritorijā un okupēt jaunus Ukrainas reģionus, vēl vairāk – pirms tam mēs atbrīvojām veselu virkni Krievijas jau okupēto teritoriju – tas ir traktējams kā zaudējums vai uzvara?
Tādēļ uzvara ir ļoti nosacīta lieta. Ir uzvaras formula, kas ir ukraiņu sabiedrības apziņā, – valsts teritoriālās vienotības atjaunošana, atgriešanās 1991. gada robežās [kas nozīmē arī Krimas, ne tikai Donbasa un pēc 2022. gada 24. februāra invāzijas okupēto teritoriju atgūšanu – red.], bet mums nav atbildes, cik laika un spēku prasīs šī uzdevuma izpilde un vai tas notiks tikai un vienīgi ar militāriem vai arī ar politiskiem līdzekļiem.
Es vienmēr saviem tautiešiem atgādinu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas piemēru, kuras PSRS okupēja 1940. gadā, bet savu suverenitāti tās atguva tikai 1991. gadā, un vienmēr atgādinu, ka vairums okupācijas liecinieku 1991. gadā jau sen bija kapos, labākajā gadījumā okupētajās teritorijās, sliktākajā gadījumā kaut kur Sibīrijā. Ukraiņiem arī būtu jāsaprot, ka mūsu teritoriālās vienotības atjaunošana var aizņemt desmitgades. No politikas un vēstures viedokļa tas nebūtu nekad nebijis [notikums]. Tā ka šādas uzvaras modelis pastāv, bet tas var būt izstiepts uz desmitgadēm un mūsdienu Ukrainas iedzīvotāji to var nepiedzīvot.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena piektdienas, 23. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00