Miris aktieris Harijs Liepiņš

gadā, bet faktiski jau divus gadus pirms tam, viņš iekļāvās Dailes teātra ansamblī un savu izcili spožo aktiera talantu apliecināja klasiskās lomās - spēlēja Uģi Raiņa lugā Indulis un Ārija, Totu - Raiņa lugā Spēlēju, dancoju, Kangaru - Raiņa lugā Uguns un nakts. Titullomas aktieris spēlēja arī Šekspīra lugā Romeo un Džuljeta, Hamlets, Ričards III, Ibsena lugā Brands, Šillera Marija Stjuarte, Dostojevska Idiots u.c. Uz Dailes teātra skatuves H.Liepiņš radīja arī spilgtus satīriskus tēlus Hašeka lugā Šveiks, E.Radzinska lugā Filma top. Mākslinieks filmējies latviešu filmās Uz jauno krastu, Svešiniece ciemā, Es visu atceros, Ričard!, Gaisma tuneļa galā, Liekam būt, Paradīzes atslēgas, arī studijās Uzbekfiļm, Mosfiļm, Belarusfiļm, Tallinas un Odesas kinostudijās, Gorkija kinostudijā. Apstājies Harija Liepiņa spilgtais un raibais dzīves karuselis. Spēlēju, dancoju visu savu mūžu... Ar aktiera mākslu ir izaugušas skatītāju paaudzes, viņa tēli veidojuši šo paaudžu garīgo pasauli, estētiskās normas un gaumi. Tā bija Harija Liepiņa mākslas valoda, kas vienoja un saliedēja cilvēkus. Harijs Liepiņš bija aktieris, kurš vienlīdz cienīts un mīlēts tika visās paaudzēs, noslēpumains, sarežģīts un elastīgs, talantīgs un izcils, viņš tomēr nekad nekāpa uz postamenta, bet šķieda savu Dieva doto talanta bagātību, apgaismojot un spirdzinot skatītājus. Aktiera paveiktais tagad ieguls mūsu tautas kultūras vērtību krātuvē. Tik cieši piederīgs Dailes teātrim un latviešu teātra kultūrai ilgus piecdesmit gadus bija dižā Pēra Ginta mūžs. Viņš nedalīti piederēja savam teātrim, arī šai vasarai Kurzemē un dzīvei Latvijā. Harija Mudīte tagad atceras: «Kad Harim jau jūlija sākumā reiz palika slikti ar sirdi, es vērsos pie Dieva - lūdzu, ļauj vēl mums būt kopā!» un kā spožas gaismas strēle nāca atziņa - cik stipri es viņu mīlu! Mēs nodzīvojām kopā četrdesmit trīs gadus, un tad jau cilvēki vairs viens otram tā nesaka, jūtas ir rimtākas, mierīgākas, bet liktens bija lēmis man to viņam pateikt. Kad šovasar Haris, makšķerējot uz upes, aizkavējās, airējos viņam pretī, baidīdamās ieraudzīt laivu vienu pašu... Bet es nebiju kopā ar viņu tajā vakarā. Arī tagad es runājos ar Hari un zinu - tas nekad nebeigsies!» Tas nekad nebeigsies arī kolēģiem, teātra cilvēkiem, visiem, kuri bija kopā ar Hariju Liepiņu šajā laikā, šajā dzīvē. Pauls Putniņš, dramaturgs: Harijs Liepiņš kā izcils latviešu aktieris un talantīgs rakstnieks ir visu mūsu acu priekšā - daudz apcerēts, novērtēts, cienīts un mīlēts. Šajā zaudējuma brīdī, tāpat kā viņa nesenajā jubilejā ir būtiski apliecināt Hariju kā savas Latvijas brīvības patriotu - izturētu, dziļi pārliecinātu, šī pretrunīgā pārejas laika grūtību sekli nesaērcinātu, to bezgala cienīju un augsti vērtēju Harijā Liepiņā. Arī tāpēc zaudējums šodien ir tik sāpīgs un dziļš katram latvietim. Juris Strenga, aktieris. Vai kāds Hari nepazīst? Tagad mūsu romantiskais varonis piepulcējies ansamblim aizsaulē, lai tur būtu pilns komplekts, jo ar Harija Liepiņa aiziešanu noslēdzies kāds laiks - Smiļģa laiks. Harijs prata dzīvot un ar prieku ņemt visu, ko dzīve sniedza. Viņš nosvinēja savu septiņdesmit gadu jubileju, uzrakstīja pēdējo grāmatu Pēr, tu melo un vēl paguva iemest makšķeri Ventā. Viņa dzīve noslēdzās spoži, likumsakarīgi. Arnis Ozols, režisors. Harijs Liepiņš man bija aktieris nr.1, cilvēks, kurš mani ieinteresēja par teātri, un kuru likteņa sakritības dēļ pirmo sastapu, pārkāpjot Dailes teātra slieksni, kad gāju konsultēties par iespēju strādāt teātrī. Vētrainas dabas cilvēks ar milzīgu fantāziju, viņš gāja divus soļus visiem pa priekšu, viss viņam bija par lēnu. Kā režisors strādāju ar viņu, iestudējot Zelta zirgu, Ienesīgu vietu un citas lugas. Ja mūsu uzskati nesakrita, Harijs bija strikts: «Ja gribi citādāk, tad meklē citu aktieri!» Protams, nemeklēju, protams, viņš man joprojām bija nr.1. - īpašs cilvēks, vesels laikmets Dailes teātra vēsturē, tāds vientuļais matadors ar lepni paceltu galvu, staltu stāju un šerpu raksturu. Tāds viņš būs vajadzīgs arī tur, no kurienes tagad mūs šķelmīgi vēro... Katrīna Pasternaka, aktrise. Harijs reiz teica: «Ir divu veidu strēlnieki - vieni, kas nomirst gultā, otri, kuriem tas nekad nebūs lemts. Es piederu tiem otrajiem.» Kad nomira mana mamma (aktrise Lidija Freimane - red.), Harijs uzrakstīja viņai pēdējo atvadu sveicienu. Tajā bija vārdi: «Lidukiņ, tu aizgāji pēc rīta mēģinājuma, tiksimies izrādē!» Tur viņi tagad tiekas, tas kuplais, talantīgais mūsu aktieru ansamblis, kāda te vairs nav. Harijs aizgāja skaisti, skaistāk vairs tas nevar būt. Viņš tagad ir laimīgs, un lai tas ir stiprs mierinājums Mudītei. Lilita Ozoliņa, aktrise. Es biju viņa Vinnijs, jo iepazināmies filmas Kad lietus un vēji sitas logā uzņemšanā. Man toreiz bija tādi apaļi vaigi. Harijs man nežēlīgi mācīja izcīnīt vietu uz skatuves, stāstīja Dailes teātra vēsturi. Harijs bija izcils aktieris un Dieviņš bijis gudrs, atvēlēdams viņam tik spilgtu dzīvi un dāvādams tik vieglu aiziešanu. Harijam aizvēries Lielais Priekškars. Pēc pēdējā vārda iestājies klusums. Tikai aplausu šalkas mūsu Pērs vairs nekad nedzirdēs.