Viss notika pakāpeniski. Saaukstēšanos nedaudz sāku just 16. oktobrī, piektdienā. Sākotnēji tas bija sāpošs kakls, bet nu galīgi nekas nopietns. Domāju: varbūt esmu saaukstējies, braucot ar velo vai hokeju spēlējot. Vakarā biju vēl plānojis doties ciemos pie draugiem, tomēr nolēmu neriskēt un labāk palikt mājās.
Nākamajā dienā jau bija arī mazliet iesnas, joprojām sāpēja kakls. Aizvien likās: esmu saaukstējies, un labāk pa mājām dzīvot.
Svētdien pēc sajūtām jau šķita, ka varētu būt temperatūra. Izmērīju. 37,8 grādi, neliels klepus.
Pirmdien, 19. oktobrī, aizbraucu uztaisīt testu – drošības pēc. Braucu ar privāto mašīnu, nevienu pa ceļam nesatiekot. Vēlu vakarā atnāca arī rezultāti – pozitīvs. Nopriecājos, ka kopš piektdienas neesmu īsti cilvēkus saticis, jo jāatzīst: neliela priekšnojauta, ka tā varētu būt "korona", jau tomēr bija.
Pirmā beidzās šokolāde
Šobrīd esmu bezdarbnieks, un tāds jau biju, pirms sākās Covid-19 ierobežojumi. Iepriekš strādāju tūrisma industrijā – plānoju ieņēmumus un pārdošanas stratēģijas viesnīcās. Šobrīd īpaši daudz iespēju atrast darbu tūrisma industrijā nav, un biju jau nolēmis kādu laiku atpūsties, pašizglītoties, darīt visas tās lietas, kam iepriekš nebija laika. Tāpēc arī pēdējās nedēļās daudz cilvēkos nebiju uzturējies – tik, cik spēlēju entuziastu hokeja komandā Pīles, dažas reizes nedēļā devos velo treniņos/izbraucienos, kā arī ik pa brīdim satiku draugus.
Informēju visus cilvēkus, ko biju saticis pēdējās dienās, tai skaitā hokeja komandas biedrus. Līdz šim ne no viena neesmu saņēmis ziņu par to, ka būtu vēl kāds saslimušais. Tiem, kas taisīja testus, rezultāti bija negatīvi. Tā kā nevienu nebiju saticis kopš brīža, kad sākās simptomi, nevienam manis dēļ arī īsti nebija jāievēro pašizolācija (izņemot tēvu, kurš bija nedēļas nogalē atbraucis ciemos).
Mājās pārtiku jau iepriekš pirku aptuveni reizi nedēļā (nepatīk bieži pa veikaliem staigāt), tāpēc arī tās pagaidām pietiek: ir gan makaronu, griķu, gan arī pelmeņu un roltona rezerves. Vienīgais, kas ātri gāja uz beigām, bija šokolādes krājumi, un te man veicas, ka diezgan daudzi draugi ir gatavi atvest ko ēdamu.
Kad publicēju pirmo informāciju Facebook un Instagram story formātā par to, ka esmu saslimis un kovidtests pozitīvs, ļoti daudzi draugi un paziņas sāka rakstīt, interesēties, kā iet, vai var kā palīdzēt, vai pietiek ēdiena. Daudzi gribēja vienkārši parunāties, uzmundrināt un teica, ka droši varu zvanīt, ja vajag palīdzību, tā ka, arī esot mājās vienam pašam, garlaicīgi nav ne brīdi. Brīžiem pirmajās dienās pat gribējās izslēgt telefonu, jo ik pa piecām minūtēm zvanīja kāds radinieks vai draugs, prasot, vai var palīdzēt, kā iet, kādi simptomi, cik augsta temperatūra utt.
Situāciju uztvēru ļoti mierīgi, zinot, ka mājās tāpat ir daudz, ko darīt: ievest kārtību skapjos un plauktos, paskatīties un samontēt pēdējos gados sakrājušos ceļojumu video (divus mēnešus ceļoju pa Āziju, no tiem mēnesi pa Himalajiem), palasīt grāmatas utt.
Sajūtās līdzīgi gripai
Sākotnēji tomēr bija relatīvi augsta temperatūra, galva griezās un bija nespēks, tāpēc pirmajā nedēļā kopš simptomu parādīšanās no visiem iecerētajiem darbiem neko nemaz nevarēju izdarīt. Tikai pēdējās dienas mazliet vairāk šiverējos.
Pirmās četras dienas slimojot, apetītes nebija vispār, ēdu knapi vienreiz dienā un dzīvoju, tā teikt, uz uzkrāto tauku rezervēm. Esmu arī sertificēts fitnesa treneris un zinu, ka tas galīgi nav nekas traks – galvenais ir uzņemt daudz šķidruma, jo, guļot visu dienu gultā, arī enerģiju jau diezko netērēju. Runājot ar mammu, kurai ir ārstes izglītība, un ģimenes ārsti, sapratu, kas jādara, ka vajag ļoti daudz gulēt, dzert tējas un ūdeni, kārtīgi izsvīst. Tad nu centos to visu darīt.
Ar ko tad kovids ir salīdzināms? Pēc sajūtām – ar gripu (šī gada janvārī izslimoju divu nedēļu laikā), bet papildus vēl brīžiem nāk arī apgrūtināta elpošana. Es to izteikti jutu divas reizes, kad biju iegājis karstā dušā kārtīgi nomazgāties. Pēc tam kad apsēdos, kādas 10–15 minūtes bija apgrūtināta elpošana. Tomēr sapratu, ka nav nekas ļoti traks un uz slimnīcu nav jābrauc – vienkārši jānomierina prāts un vienmērīgi jāelpo, tā arī viss pārgāja. Neko pārāk bīstamu šajās situācijās nesaskatīju.
Sūtījumi ar distanci
Kas vēl ir neierasti? Interesanta ir komunikācija ar cilvēkiem. No dzīvokļa ārā neesmu gājis, bet paciņas un sūtījumus man piegādā bez tieša kontakta. Dzīvoju pirmā stāva dzīvoklī, un mana māsa dzīvo tieši virs manis – tad nu dažas reizes esmu pat saņēmis brokastis vai kādu citu sūtījumu, viņai ar virvi nolaižot to pie loga.
Arī tēvs dažas reizes uz palodzes ir nolicis C vitamīnu, kādas tējas un zāles kaklam un plaušām, bet vakar riteņbraucēju meitenes atveda un atstāja šokolādi. Šajos gadījumos gan vispirms sarunāju ar draugiem, lai viņi sūtījumu tikai noliek uz palodzes un paši paiet tālāk no loga – lai tiek ievērota distance un lieki neviens neriskē.
Visvairāk laikam pietrūkst brīvības. Brīžos, kad ārā ir zilas debesis un spīd saule, kaut vai ja termometrs rāda tikai +5 grādus, būtu patīkami ar velo doties izbraucienā vai ar moci izbraukt kādu līkumu. Bet zinu, ka būšu vesels un atkal to varēšu darīt, tāpēc daudz nebēdāju un vairāk domāju par to, kā varu izmantot šodienu, ko varu dzīvoklī savest kārtībā vai kuru grāmatu vēl varētu izlasīt.