Kad 2021. gada vasaras sākumā viens no maniem lieliskajiem draugiem visus pārsteidza ar ziņu, ka pēkšņi pieteicies jaunam darbam Ukrainā un vismaz kādu laiku tagad dzīvos tur, mums nebija šaubu: jābrauc ciemos! Un, lai gan rudenī jau zināms saspīlējums gaisā bija jūtams un daļa sākotnējās kompānijas pēdējā brīdī atbira ar paziņojumu, ka tas būs "ceļojums uz Tālajiem Austrumiem", tātad ļoti bīstams un tāpēc tomēr labāk nekur nebraukt, par karu vēl neviens tā īsti nedomāja. Citi, pieredzējušāki un tai pusē pēdējos gados jau vairākkārt pabijuši ceļotāji, smaidīja un atzina, ka, iespējams, tas mums būs viens no skaistākajiem un piedzīvojumiem bagātākajiem braucieniem, kāds vien ir iespējams. "Vienīgi skatieties, lai policija neapstādina – tad bez kukuļa cauri netiksiet," skanēja nopietns brīdinājums.
Analītiķu un ekspertu jau tobrīd paustās bažas gan lasījām un pamanījām, tomēr doma par iespējamo karu šķita tik absurda un nevienam neizdevīga (arī pavisam pragmatiski uz situāciju raugoties), ka tika atstumta kaut kur tālākajā zemapziņas stūrītī. Laiks bija labs un, atsakoties no sākotnēji plānotās transportlīdzekļu kavalkādes, beigu beigās vien divatā vēl tumšā rīta stundā sēdāmies mazā un it kā pavisam necilā, bet, kā vēlāk izrādījās, ļoti uzticamā auto – vairs nekas nevarēja stāties ceļā mūsu Ukrainas braucienam un Kijivas iepazīšanai.
Pieredzējām visdažādākās situācijas – no apjukuma un neizpratnes pilniem brīžiem līdz visskaistākajiem mirkļiem, kuri joprojām ik pa laikam uzpeld atmiņā. Un ātri vien iemācījāmies – atbildot uz jebkuru, pat visabsurdāko jautājumu, var vienkārši paraustīt plecus un izteiksmīgi novilkt: "It’s Kyiv, baby!" Šāds skaidrojums vienmēr derēs.
ROBEŽSAJŪTAS
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 24. februāra - 2. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!