Iesākumā Dievs radīja gaismu. Vai arī neradīja, jo viss notika pavisam nejauši: kaut kam saskrienoties ar šo to, sākās laiks. Lai nu kurš par to būtu bijis atbildīgs, iznākums bija viens: putekļu mākonis, gana līdzīgi aitiņām pagultē, saritinājās arvien ciešāk, līdz kļuva par Zemi, uz kuras mēs šobrīd atrodamies. Vietiņa labu laiku bija tukša, bet lēnām uzradās dažas skābekli nepatērējošas dzīvības formas. Tad, kad bija iesākums, skābekļa atmosfērā nebija (nebija arī nevaratmosfēras), bet oglekļa dioksīda gan bija tik, cik alus vidusskolnieku ballītē, t. i., gana.
Pirmās baktērijas bija fotosintēzes kustības aizsācējas. Diezgan ilgi viņām sanāca tusēt kopējā zemes zupā, kur tās lustīgi kā blakusproduktu saražoja skābekli. "Pirmatnējais buljons", starp citu, ir pavisam oficiāls termins. O2 uzkrājās atmosfērā un ļāva rasties citām dzīvības formām – vienšūņiem un aļģēm. Pa šo laiku Zeme jau ir nodzīvojusi 3/4 no sava šībrīža mūža. Atlikušajā ceturtdaļā daži augi un vēlāk zivtiņas pamazām izdomāja pastaigāties pa sauszemi. Abinieku un kukaiņu impērija un pāris parādījušos rāpuļu apdzīvoja pirmatnējos paparžu debesskrāpju mežus, kuru sapresētās, miljoniem gadu neskartās paliekas – akmeņogles – mēs vēlāk diezgan veiksmīgi nokurināsim. Taču šajā brīdī pienāk pirmā masveida izmiršana. Tad valda dinozauru laiks, daudz visādu peldošu, plēsīgu, zāli ēdošu un lidojošu zauru – no tā varam secināt, ka pirmā tomēr bija ola, nevis vista. Ūdenī triumfē gliemji, bet augu valstībā kailsēkļus (čiekurainos) nomaina segsēkļu impērija (augļainie un ziedošie). Te, lūk, būs laiks otrai masveida izmiršanai. Kad dinozauri nost no ceļa, vietu ieņem putni un zīdītāji. Ballīte sen jau pilnā sparā, kad pēdējās Zemes vecuma iedomātajās sekundēs ar pieklājīgu nokavēšanos ierodas cilvēks un pats sevi pasludina par dīdžeju…
Savā iesākumā vai tuvu tam es gribēju būt speleoloģe. Tā ir viena no pirmajām profesijām, ko atceros sevi izvēlamies. Tas vienkārši bija tik aizraujoši – atklāt jaunas un jaunas ejas, iespraukties nelielās spraugās un iekļūt pazemes alu kabatās. Lukturīša gaismā smiltis vizuļoja tik brīnumaini, un šad tad varēja atrast kādu sikspārni. Vizuļoja arī manas ačteles. Nebija jāuzmana ne drēbes, ne rokas no nomālēšanās, jo, izkļūstot ārā, upe silta kā piens un visu nomazgā.
Bieži gadās lasīt intervijās viedus un mazāk prātīgus cilvēkus atsaucamies uz savu bērnības patikšanu. Viņiem jau no sākta gala viss bijis skaidrs, vecāki atbalstījuši vai arī neatbalstījuši, un varonis, tam par spīti vai pateicoties, lēnām un mērķtiecīgi sasniedzis intervijas cienīgu eksistenci.
Tā ir izplatīta iedoma, ka visi apkārtējie jau sen ir tikuši skaidrībā ne tikai ar to, ko ēst vakariņās, bet arī – ko iesākt ar savu dzīvi un tās jēgu, un gaismas ātrumā arī virzās vajadzīgajā virzienā. Ar prātu, protams, skaidrs, ka pat karalis dodas uz ķemertiņu, bet sabozta neziņa tāpat cikliski pienāk – visi citi jau drīkst rakstīt ar pildspalvu burtnīcā, visiem citiem jau ir boifrendi, visiem jau ir kāzas/bērni/izcils darbs, visi jau iekārtojuši pensiju fonda piekto līmeni… Vienīgi man joprojām ir problēmas atbildēt uz jautājumu: "Kāpēc tu šito mācies?"
Mest vai nemest
Šis apcerējums top mācīšanās puslaikā: punktā starp diviem centralizētajiem eksāmeniem jūnija sākumā un to brīdi, kad es teicu: "Ak tad bez eksāmena mākslinieciņus nelaiž studēt? Ai, nu labi, tad es iemācīšos!"
Nupat samaksāju par eksāmeniem, tā ka vismaz aiziet un paķēpāt valsts papīrus būtu goda lieta, neskatoties uz gatavības pakāpi. Nezinu, vai vispār kādam eksāmenam var būt gatavs, – skolā arī paši labākie teicamnieki nemitīgi uztraucās, vai ir pareizā slīpumā komatu ielikuši. Mans komats patlaban uz pārmaiņām migrē starp vārdiem frāzē "turpināt nevar padoties", jo skaidrs, ka, vienam pašam ar plinti tukšā mežā stāvot, krūmi tālu nav jāmeklē. Uzrodas filozofiskas dabas jautājumi: "Vai šī ir piemērotākā plinte?"; "Vai šī ir laba sezona?" un "Es taču vispār nemāku medīt!"
Tieša saskarsme, protams, ir vislabākā, bet ne vienmēr tāda ir iespējama. Manā gadījumā risinājums ir internets, taču jāatzīst – tiešsaistes mācībās zūd daļa no tiešas sarunas labumiem. Tas ir mīnuss – piemēram, žestus lietot nav jēgas, ķēpāties burtnīcā digitāli nav tik ērti, un gadās, ka interneta švakie viļņi aprij kādu jautājumu. Tas sarežģī pieskaņošanos "uz vienas lapas". Skolēnam un pasniedzējam var būt dažāda izpratne par to, kas ir svarīgs vai kā vajadzētu turpināt procesu. Diemžēl esmu palikusi bez ķīmijas skolotājas, jo mēs nespējām pie traucējošā laicīgi adaptēties un to risināt. Mūsu gadījumā vainīga bija ilūzija, ka virtuāls randiņš var būt bezmērā fleksibls laikā un lietotajos instrumentos.
Nevar gan noliegt, ka šādam mācīšanās režīmam ir arī lieli plusi, piemēram, elastīgs laiks, vieta un darba kostīms. Es varu mācīties arī togā, un man ir stipras aizdomas, ka, satuntulējuši kājas seģenēs, strādā arī rīta pārraižu vadītāji televīzijā un radio. (Ja kļūdos, tad es izsaku viņiem dziļu līdzjūtību!) Arī citās attiecībās telefona zonas un interneta nemainīgā klātesamība rada iespaidu, ka tepat jau blakus viss ir un nav atsevišķi jāieplāno laiks saziņai ar tuviem cilvēkiem vai ģimenes locekļiem, jo prioritāte vienmēr būs nomazgāt traukus, pabeigt degošus darbus vai risināt nākamās nedēļas problēmas. Tomēr jāatceras, ka ir lietas, kas nemainās, – rītdien joprojām būs pagājusi viena diena vairāk nekā šodien, un arī rītdien būs jāmazgā trauki.
Ir lieliski, ka eksistē vairāki varianti, kā sasniegt mērķi, bet sliktā ziņa – vienmēr jāatceras, ka sev pa pēcpusi jāiesper būs vien pašam.
Atcerēties ir paradums
Gudri ļaudis runā: lai kaut ko veiksmīgi ieviestu ikdienā, tam jātop par pieradumu. Sportošana un regulāra ūdens dzeršana ir labi piemēri, bet, izrādās, tas pats attiecināms uz atmiņu. Atmiņa ir paradums ar kaut ko saskarties. Man ne skolā, ne tagad nav palīdzējusi iekalšana. Ja arī dīvainu nogulšņu dēļ es atcerējos kaut ko uz pārbaudes brīdi, tas tikpat sparīgi aizmirsās, cik sparīgi bija ticis iekalts.Mācīties ir jāiemācās – cik dzirdēti! Var maz-pa-mazītiņām izveidot pieradumu domāt "par lietu": palasīt ar tematu saistītu literatūru pirms došanās pie miera. Ieraudzīt ikdienas lietas no jauna leņķa, piemēram, savairojušās sīkpapardes kāpņu vidū, kas Latvijā ir aizsargājamas, vai Emīls kārtējo reizi pa galdu izsvaidījis nātrija hlorīdu (pazīstamu arī vienkārši kā sāli). Vajag parunāties, arī ar skolotājiem, "ne par tēmu". Ir lieliski izstāstīt, ka es nupat, mūsu stūrī tīrot lapas, netīšām uzgāju lielo susuru, kurš tur cieši gulēja, asti pārmetis pāri galvai, un nopriecāties, kā klausītājs dzīvo līdzi. Šāda pļāpāšana var šķist neproduktīva, bet tā nav taisnība. Domājot par sīkumiem un atceroties, kāpēc mēs aizrunājāmies, galvā pieturas arī vajadzīgās lietas, tāpēc nevajag šaustīt sevi par prom slīdošām domām, trešreiz pārlasāmu rindkopu vai biezpiena trūkumu organismā. Par slinkumu vai negribēšanu gan var.
Pārrunājot nedēļas vielu, ieraduma kārtā man sametas kauns, ka nezinu un neatceros vajadzīgo terminu, bet es ļoti cenšos tikt no šīs sajūtas vaļā. Paskaidrošu. Vai ir gadījies dzirdēt un varbūt pat teikt frāzi "Nē, nu tas jau nu gan būtu jāzina!"? Uzskatīsim, ka mācīties jebko ir tāpat kā mācīties jaunu valodu.
Vai, kauninot savu ārzemju sarunbiedru par to, ka šādu vārdu nu gan būtu vajadzējis sen iegaumēt, iespēja, ka viņš centīgi turpinās runāt, palielinās vai sarūk?
Kauna sajūta izcili regulē sabiedriskās attiecības, bet mācoties tā veido tikai papildu spriedzi, jo nevis loģiski izdomāju atbildi uz jautājumu, bet domāju, cik tomēr ļoti dumja vista esmu.
Tāpēc šobrīd lieki nesatraucos par to, ko neatceros. Tas ir normāli, un bažas tikai lieki tērē mācībām nepieciešamo enerģiju. Atzīmēju stūrītī, ar ko gājis grūtāk un kas būtu jāpārlasa. Iedomājieties koristu – viņš no pirmās reizes var neatcerēties visas notis, bet, daudzas reizes maļoties cauri, visticamāk, viņš varēs pat Maskatu nodziedāt neskatoties. Vai arī nē, un tad būs vajadzīgs papildu treniņš, bet mana "atdziedāšana" vēl tikai priekšā.
Ar skolotāju nolēmām vispirms iziet cauri visai vielai līdz maijam un tad intensīvi atkārtot, pildīt uzdevumus un pārskatīt neskaidro. Interesanti, ka šādi mācīties ir pilnīgi normāli to, kas kaut kādā veidā saistīts ar fizisku saskarsmi, – dejošanu, amatniecību, pavārmākslu vai instrumenta spēli –, turpretī faktus un terminus ir pieņemts uzsūkt kā sūklim jūras ūdeni. Var izmantot kustības, lai labāk atcerētos informāciju, un tas nav paredzēts tikai ļautiņiem no jogas centra. Palīdz regulāra sastapšanās ar nezināmo vielu: vai nu nepieciešamība to regulāri lietot uzdevumos, iepriekšējās tēmas ātra pārlapošana, vai arī prasta informācijas pieskočošana pie ledusskapja durvīm. Labi darbojas arī īsi termiņi: ja zināms, ka nākamnedēļ jau gaidāma cita tēma, nav iespēju daudz vilkt garumā. Nedēļas ietvaros pašai nosakot savas kvotas, nudien pierādās paraduma spēks, agrākie garie zobi kaut ko bakstīties mācību grāmatā pievīlējušies. Nospriežu, ka nu es būtu gatava par paradumu ieviest arī to sportu un ūdeni…
Efektīva suga
Pēdējās nodaļas lasot, gāja grūti. Šoreiz nevis atmiņas, bet faktu gūzmas dēļ. Vidusskolas bioloģijas kursā vienā grāmatā apkopota visa cilvēka ietekme uz apkārtējo vidi. Stereotipi ir noturīgi, un, kad izskan: "glābsim dabu!", prātā varētu būt mazi mērkaķīši vai reti kukainīši. Vispār jau planētai glābšanu nevajag, šis iežu pikucis ir samērā izturīga štelle. Zemes iedzīvotājiem gan bez dzeramā ūdens, skābekļa vai normālas temperatūras varētu iet bišķi čābīgāk, un, ja par kukainīšiem dārgajam lasītājam nav ne silts, ne auksts, par savu labi iekrēmoto, apģērbto, krunkaino, komfortablo bezkažoka ādu jau nu gan vajadzētu nedaudz vairāk iespringt.
Mēs esam ļoti efektīva suga. Savas eksistences pēdējā, pavisam mazā mirklī esam izgudrojuši cilvēkam pieejamu lidošanu (fizisku un to, ko izmantoja visi 60. gadu rokenrolisti), radījuši Einšteinu, Bahu un Māru Zālīti, izurbinājuši un aizlāpījuši caurumu ozona slānī un eļļā apcepuši snikera batoniņu. Homo sapiens/saprātīgais cilvēks ir arī pavisam nesaprātīgi piemētājis gaisu, zemi, ūdeni un kosmosu ar saviem blakusproduktiem tā, ka pašam kļūst šauri, bet joprojām izgriež pogas strausiem, galvu poligonā iebāzis un ausis ar mazo maisiņu aizbāzis. Igauņi jau aizņēmuši Baltijas IT granda vietu, bet latvieši varētu būt tiešām viszaļākie, ne tikai pateicoties neattīstītai rūpniecībai. Piesārņojums, tāpat kā nāve un stulbums, valstu robežas neievēro, un tam ir vienalga, kurš pēc statistikas sevi nosaucis par viszaļāko, bet tas ļautu mums pašiem pamatoti lepoties un laikus adaptēties neizbēgamai situācijai.
Ļoti interesanti, ka dabā viss ir ģeniāli atrisināts, bet līdzi stiepj vēsturisko piegājienu – astes kaulu vai smailas ausis. Cilvēkam ir iespēja nesekot šādam paraugam, bet pieradums, kā jau noskaidrojām, ir spēcīgs. Cik bieži mēs joprojām nogriežam tai vistai kājas, jo tā darīja vecvecmamma, nepadomājot, ka mūsu cepeškrāsns ir lielāka un vista ielīstu pilnā izmērā?
Kāpēc mēs vispār mācāmies? Varbūt tāpēc, ka varam. Varbūt tāpēc, ka mūsu saprātam ir ārkārtīgi nepieciešams kaut kāds saprotams stāvoklis un tracina neatbildēti jautājumi. Varbūt tāpēc, ka pastāv kaut kāda kosmiska iespēja tomēr mācīties no citu vai vismaz savām kļūdām, neuzkāpjot piecreiz uz tā paša grābekļa.
Radības kronis savā dziļākajā būtībā joprojām ir tik vientuļš un apjucis, ka izmisīgi cer, ka "tur, ārā" ir gan patiesība, gan dzīves jēga, gan citplanētietis – štrunts, ka ar citu ādas krāsu, bet noteikti ar acīm un advancētām lāzertehnoloģijām. Paši ar savu daudzveidību mēs jau būtu tikuši galā? Arī ar viedām tehnoloģijām mums iet švaki, tām mēs ticam nekritiski, jo mūsu priekam un lepnumam – lielajām smadzenēm – ir niķis labāk pierast pie zināmām mantrām un pazīstamiem viedokļiem nekā tērēt enerģiju adaptējoties, kad tās jau tā aizņemtas, procesējot sarežģītos cilvēka uzbūves mehānismus. Mēs naivi ticam, ka nekas nav jāmaina, jo uzradīsies tehnoloģijas nākotnē, kas problēmas atrisinās. Kā teiktu mana bioloģijas skolotāja: "Kāds tur hi-tech, ja vajag ēst!" Vēsture rāda, ka masveida izmiršana ir kā vizīte pie zobārsta, un jau kādu laiciņu nav būts. Pirmie vienmēr izmirst lielie. Vaļus un ziloņus mēs jau esam piebarojuši ar plastmasu vai arī nošāvuši, tāpēc nav ilgi jāmin, kurš būs nākamais.
Šobrīd vien pāris grādu mūs šķir no visa iespējamā un pilnīgi nekā eksistences, un tas ir tik pārsteidzoši maz!
Liekas, ka mācīties – visplašākajā nozīmē – ir vienīgā iespēja salabt un iemīļot savu nerimstošo apjukumu un alkas, jo bieži faktu un sistemātiskuma valstībā vispārsteidzošākās lietas ir tik pilnīgi nejaušas un neticamas, ka liekas – tieši un tikai šķietams bezjēdzīgums ir pasaules garša un būtība.
Un papildus pašam lepnums un actiņas mirdz, bet šoreiz tas nav no silīcija smilšakmens alās.
Desmit lasītājiem derīgi vai absolūti nesvarīgi fakti iz bioloģijas mācībām
1. Sēnes ir kāpurainas, nevis tārpainas.
2. Astoņkājis ir radniecīgs gliemežiem un austerēm.
3. Mitrā gaisā karstums ir karstāks, un tā nav jūsu uztveres kļūda.
4. 1 m3 kūdras veidojas 1000 gadu.
5. Nokurināt 1 m3 kūdras ir ļoti viegli.
6. Vasks ir tauki, un celuloze ir cukurs.
7. Aļģe izrāpās no ūdens, satika sēni, un tapa ķērpis.
8. Četri pieci ķīmiski elementi veido vairāk nekā 90% no visa.
9. Metanols ir praktiski neatšķirams no etanola, bet labāk to nedzert.
10. Kad mājās aizdambējas tualete, šīs zināšanas, visticamāk, nepalīdzēs.