Pirms dažām nedēļām mūžībā aizgāja mūsu Francijā dzīvojošās ģimenes vecmāmiņa. Pārlieku uztraukties nebija vērts, un tas nemaz nav teikts ciniski, jo večiņai bija deviņdesmit četri gadi, pilna laika dienesta aprūpe un jau labu laiku viņa bija beigusi dzīvi uztvert, vēl mazāk – tās norisēs piedalīties.
Es nezinu, vai pirms vai pēc nāves iestāšanās viņai veica jaunā vīrusa testu. Visticamāk jau, ka ne, vismaz mēs par to neuzzinājām. Pieklājīgā vecuma dēļ un ar visu kundzes diagnožu buķeti tā liktos lieka formalitāte – pat necienīga. Turklāt vairākas nedēļas viss nams bija stingrā izolācijas un atbildīgi-piesardzīgi-dezinficētajā režīmā atbilstoši Francijas noteiktajiem likumiem. Pēdējās nedēļas Lizbetei gluži vienkārši izrādījās lielāks pārbaudījums, nekā viņas trauslā būtne spēja izturēt.
Tas ir tikai bizness
Mammiņas Lizbetes, kā mēs viņu saucam, ģimene ir kupla un sīksta. Seši bērni nodrošināja, ka ar katru nākamo paaudzi kuplās saimes skaits dubultosies. Kopš viņai bija jāpavada savas dienas aprūpes namā, katru dienu bez izņēmuma tur viesojās kāda no atvasēm. Viņa bija aprūpēta un kopā ar savējiem, pat ja tos atpazina vairs tikai dažreiz. Par sarunām tās nevarēja nosaukt, bet improvizēta signāla nodošana tomēr sanāca regulāri. Roku siltās aprises, mazi laipnības žesti, varbūt dzirdētas balsis. Kāds atnesa iemīļoto jogurtu, cits vēl kaut ko. Varbūt nedaudz, kā taustoties miglā, bet šīs lietas, nenoliedzami, bija ap viņu un līdzās viņai. Tad pēkšņi, kad sākās brīvprātīgi obligātā iespundēšanās, nenāca vairs neviens. Grūti pateikt, ko no notiekošā mammie uztvēra, un nebija arī iespējams viņai kaut ko paskaidrot. Visticamāk, viņa vienkārši lietas izjuta: ar vilšanos, zaudējumu, ārprātīgu vienmuļību. Nekādu īpašu pārmaiņu veselībā, likās, nebija, bet stāvoklis lēnām aizslīdēja līdz pēdējai diagnozei. Ja ne vīrusa, tad vīrusa izraisītās pēkšņās un pilnīgās izolācijas dēļ mammiņas gultu varēja atdot kādam citam.
Tas noteikti arī tika steidzīgi darīts, tā es vismaz iedomājos. Bez necieņas; bet aprūpes nami tomēr ir bizness, un Francijā tas ir ļoti ienesīgs bizness. Vienkāršs "bāzes plāns" mēnesī atkarībā no ģeogrāfiskā novietojuma var izmaksāt ļoti labu mēnešalgu vai divas, un tas vēl nenozīmē, ka attiecīgi augstā līmenī būs arī aprūpe. Ne jau tīšām, bet diennaktīm aprūpēt ir ārkārtīgi smags un pacietīgs darbs ar ļoti nepateicīgu "klientu", un izveidojusies rutīna var piekoriģēt jebkuru labu nodomu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 22.- 28. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!