Kā vērtējat ideju par tautas vēlētu prezidentu?
Ja tā ir pozitīva personība, tad tas būtu diezgan pareizi — ja ir cilvēks ar pietiekami lielu autoritāti, kas var uzstāties kā arbitrs šajā tiešām sašķeltajā sabiedrībā. Protams, te var būt kādi autoritārisma elementi. Bet, lai kā mēs nevērtētu Kārli Ulmani, viņa režīms bija diezgan efektīvs. Redzat, Ulmanis bija modernizators. No vienas puses, patriarhāls, tomēr Latviju modernizēja.
Bet kādas būtu bijušas mūsu populārākās personas? Viens ļoti cilvēcisks, bet pārāk neizlēmīgs, otrs pārāk savtīgs...
Raimonds Pauls droši vien būtu ievēlēts.
Kā prezidents viņš nebūtu slikts, bet viņam bija diezgan izteikta austrumu orientācija. Orientēties uz demokrātiskajiem Rietumiem Latvijai tomēr ir daudz perspektīvāk nekā uz autokrātiskajiem, bizantiskajiem un nesaprotamajiem austrumiem.
Vai demokrātija Latviju neiedzīs postā?
Tas ir jautājums par demokrātiju vispār — vai tā Eiropu arī neiedzīs postā. Demokrātija nav pati efektīvākā valsts pārvaldes forma, bet tā tomēr ir pati demokrātiskākā, ja tā varētu sacīt (smejas). Autoritārs režīms ir efektīvāks. Ulmaņa laikā tika pieņemti daudzi tādi lēmumi, kas bija jāpieņem, Ulmanis nodibināja gan zinātniskās pētniecības fondu, gan Latvijas vēstures institūtu, gan Tēvzemes balvu... Viņš zinātni veicināja! Parlamentā to 14 gadus nevarēja izlemt.
Vai zinātnieku emigrācija no Latvijas ir liela?
Apmēram tūkstotis ir aizbraukuši uz ārzemēm.
Ieskaitot jūsu dēlu Paulu.
Jā. Viņš, starp citu, šogad dabūja inovāciju Oskara balvu Amerikā. Tas nozīmē, ka viņš ir viens no simts Amerikas labākajiem izgudrotājiem. 13.oktobrī Orlando Floridā viņam pasniegs balvu. Viņš ir devis metodi, kas ļauj tūkstošreiz ātrāk noteikt saules bateriju kvalitāti — sekundes laikā, kamēr senāk tas prasīja 20 minūtes.
Jūsu, kā pats esat teicis, mūža darbs – 639 lappušu monogrāfija Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā — iznāca pagājušā gada sākumā. Ko rakstāt tagad?
Kādreiz kolēģis Elmārs Grēns, vērojot, ko es daru un kā tas izskan zinātnieku vidē, teica: viņam liekoties, ka vienīgā zinātnes nozare, kas būšot pārstāvēta Latvijā, būšot zinātņu vēsture (smejas). Ceru, ka tā tomēr nebūs. Nedomāju, ka tās Nobela prēmijas, kas Latvijai nāks, tiks saņemtas Latvijā — tie būs latviešu prāti, kas aizmaldīsies un saņems prēmijas Amerikā, Vācijā vai pat Taivānā, kur viens otrs mūsējais strādā.
Biju domājis uzrakstīt otru daļu, apmēram tikpat biezu. Tā būtu grāmata par Latvijas zinātni no 1862.gada līdz 1945.gadam. Darbs pie tās man ir prasījis sešus gadus un par 70 procentiem ir gatavs. Būtu jau jāuzraksta, bet līdz šim neesmu saņēmies. Vienu grāmatu varētu uzrakstīt par manu tēvu un viņa dzimtu. Trešā lieta, pa daļai autobiogrāfiska, par zinātniekiem, kurus esmu saticis un tuvāk iepazinis. Par Kirhenšteinu tur varētu rakstīt, par Hilleru, par to pašu Vili Samsonu… Par Canderu, Ostvaldu man ir tik daudz materiālu savākts, ka, ja es kaut vai tos nesakārtošu, tas būtu liels zaudējums, jo tad kādam būtu tas no jauna jādara. Vēl jāsakārto arhīvs un manas dienasgrāmatas. Ja varētu noorganizēt to ierunāšanu, būtu laba lieta.
Visu interviju ar Jāni Stradiņu lasiet Sestdienā!