Piecdesmit gadi Rīgas modē. Grāmatu ar šādu nosaukumu par leģendāro Rīgas Modeļu namu un savu darbību tajā, kā arī vēlāk pašas radītajā modes uzņēmumā Salons A uzrakstījusi Asnate Smeltere. Jau kopš 15 gadu vecuma strādājot Rīgas Modeļu namā, kas 60.–80. gados diktēja modi visā toreizējā Padomju Savienībā un veiksmīgi to popularizēja arī ārzemēs, viņa 25 gadus bija viena no vispazīstamākajām toreizējās Padomju Latvijas modelētāju veidoto tērpu demonstrētājām, tolaik dēvētām par manekenēm. Viņa uzstājās modes skatēs Kanādā, Japānā, Itālijā, Šveicē, Vācijā, Francijā, Somijā, Polijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā, Portugālē, Anglijā, Dienvidslāvijā. Vēlāk Smeltere nebaidījās viena no pirmajām Rīgā izveidot arī savu privāto modes namu – Salonu A (1990. gadā vēl Rīgas Modeļu nama paspārnē, bet 1992. gadā jau kā neatkarīgu uzņēmumu) – un kļūt par tērpu dizaineri, apliecinot gaumi, eleganci un latvisko identitāti mūsdienīgā skatījumā. Salonā A radītie tērpi ne tikai parādīti modes skatēs Eiropā, bet izgājuši tālu pasaulē: gan ar mūsu māksliniekiem uz dažādu valstu opernamu un koncertskatuvēm, gan ar Rīgas viesiem, kuri tajā iepirkās.
2014. gadā šis brīnišķīgais salons Vecrīgā (Kaļķu ielā) gan diemžēl bija jāslēdz, taču Asnate Smeltere tērpu dizaineres darbu turpina. Viens no vispamanāmākajiem – mūsu pasaules operzvaigznei Marinai Rebekai veidotais skatuves tērps, kurā viņa uzstājās Latvijas simtgades Dziesmu svētku atklāšanas koncertā.
Vēl jāpiebilst, ka grāmatu Piecdesmit gadi Rīgas modē laidusi klajā izdevniecība Neputns un Asnates Smelteres tekstus tajā papildina bagātīgs fotomateriālu klāsts.
Kad dzima vēlēšanās uzrakstīt par modi Latvijā un sevi tajā?
Tas bija vēstures atmiņas vai piedzīvojumu spilgtuma dēļ? Tādas domas mani vienmēr pavadīja, bet tikpat vienmēr arī bija jautājums: kad? Kad pienāks tas brīdis, kad varēšu uzrakstīt? Uz to, ka vajadzētu kaut ko pierakstīt, to mirkli saglabāt atmiņā, piefiksēt, jau tolaik mudināja kontrastu pilnā emociju drūzma. It īpaši tas, ko piedzīvojām un izjutām, braucot uz skatēm ārzemēs un atgriežoties mājās. Es arī pierakstīju. Man ik reizi līdzi ceļoja maza piezīmju grāmatiņa. Jau tajā laikā man bija daudzi mazi, mazi pierakstu gabaliņi kalendāros, bet reiz kādā kārtošanas mānijā esmu to visu izmetusi ārā. Tagad ir ļoti žēl, jo tur bija vārdi, datumi. Domas, kas neļāva iemigt. Atmiņas balē. Ir spilgti piedzīvojumi, kas tajā brīdī liekas neaizmirstami. Bet – nē! Ar laiku izrādās, ka tas tomēr ir aizmirsts, izbalējis un aizpeldējis prom. Un ir pavisam nenozīmīgi sīkumi, kas ieaug tevī iekšā un nepazūd nekur. Atmiņas selekcija brīžiem ir tiešām nesaprotama.
Pat nepretendējot uz vēsturiska pētījuma statusu, grāmatā ir vērtīgi vērojumi un atziņas, košs laikmeta un sabiedrības portretējums.
Man nebija domas rakstīt akadēmiskā stilā. Neesmu mākslas vēsturniece, un man nav atbilstošu zināšanu. Es pat negribētu pretendēt uz objektīvu viedokli. Tās ir manas atmiņu skices, mans redzējums. Man nebija domas rakstīt memuārus. Koncentrējos ap vārdu "pārmaiņas". Tās notiek visu laiku un ir ārkārtīgi dinamiskas.
Pārsteidzošs sākums – modeles darbs Rīgas Modeļu namā jau 15 gadu vecumā. Tas bija mazas meitenes sapnis – būt uz modes žurnāla vāka?
Man nekad nav iznācis laika sapņot par skaistiem mērķiem vai būvēt savas nākotnes plānus. Nav bijis tādu iespēju. Pati dzīve manas gaitas kaut kā dīvaini kārto, it kā ieliek kādās sliedēs. Paņem un ievieto, un tad es skatos, kur nu esmu un ko man ar to visu tagad darīt. Es gāju to ceļu, kurā biju ielikta. Varbūt man vajadzēja pavisam ko citu vēlēties? Kad mani uzaicināja uz Rīgas Modeļu namu, es nemaz nezināju, ko tas nozīmē. Skolas gaitenī staigājām pa apli (tolaik stundu starpbrīžos visiem bija tā jāstaigā), un kādas kundzes mani pasauca malā un aicināja uz sarunu. Man jautāja, vai es gribu strādāt Rīgas Modeļu namā un rādīt modes, teicu: es nezinu. Es nezinu, ko tas nozīmē. Tādu modi es nemaz nepazinu. Tas bija laiks, kad Latvijā tika mainīti skolas formas tērpi un Modeļu nama modelētāji meklēja skolnieci modeli jauno formastērpu izstrādāšanai un demonstrēšanai.
Vai atceries, kāds tas bija?
Jaunā skolas forma bija no īsta vilnas auduma, to sauca Lukss. Tas bija ļoti kvalitatīvs, ražoja tepat, Latvijā. Bija arī strīpainas blūzes no kokvilnas auduma.
Tās drūmi tumšzilās ar melnām strīpām? Ak, kā priecājāmies, kad tās nomainīja gaišākas, ar smalkām, melnām svītriņām!
Tolaik liela problēma bija drēbju mazgāšana, jo Padomju Savienībā vēl reti kurš zināja, kas ir veļasmašīna. Tāpēc bija jādomā par to, lai tērps būtu praktiskāks. Toreiz taču vēl nebija lodīšu pildspalvu. Rakstīja ar tinti, un tinte šļakstījās.
Esi iepazinusi Rīgas modi no visām pusēm – gan kā modele, gan tērpu dizainere un modes salona īpašniece. Kurā pusē aizraujošāk?
Mani vienmēr interesēja, kā strādā modelētāji. Man bija interese ieraudzīt pirmo skici, izvēlēto audumu, vietu, kur liks ieloci, kur kabatu un kur atzīmēs pleca līniju. Man patika piedalīties procesā, vienmēr aizrāva laikošana. Bet bija arī meitenes, kurām šis process bija diezgan vienaldzīgs. Kurā brīdī var iemīlēt modi? Laikam jau tad, kad to demonstrēju uz mēles, uz skatuves. Tieši demonstrējot modeļus, tu sāc iemīlēt tērpu. Jau pašā sākumā mūsu modes skates bija teatralizēts uzvedums, kopā ar mūziku un krāsainām gaismām. No kinostudijas un televīzijas vienmēr veda lielos prožektorus. Viss notika ļoti radošā atmosfērā. Skates bieži bija tematiskas. Atceros, Modeļu nama mākslinieciskā vadītāja Aleksandra Gramoļina (viņa bija šajā amatā no 1956. līdz 1972. gadam) vienmēr meklēja kolekciju tēmām īpašus nosaukumus.
No kurienes toreiz aiz politiskā dzelzs priekškara radās idejas?
Rīgas Modeļu nams saņēma pietiekami daudz jaunāko ārzemju modes žurnālu, jo galvenā māksliniece spēja Maskavā veidot kontaktus un atrast iespējas sarunāties visos līmeņos. Viņa bija ļoti artistiska, enerģiska, radoša nemiera pilna personība. Uz žurnālu Vogue un Linea Italia apskati veidojās rinda. Bija viens atvērts žurnāls uz galda un piecpadsmit galviņu tam apkārt. Skatījāmies un sajūsminājāmies par katru niansīti. Protams, visspēcīgākie iespaidi tajos laikos radās, strādājot izstādēs aiz Padomju Savienības robežām. Kad mēs, jaunas meitenes, 1967. gadā pirmoreiz ieraudzījām Kanādu, iespaids bija neaprakstāms.
Starptautiskās izstādes sešdesmitajos gados bija vienīgais informācijas veids, kur varēja redzēt, salīdzināt un vērtēt to, ko katra valsts uzskatīja par savas zemes novitāti, ar kuru tā var lepoties un piedāvāt plašākai sadarbībai. Expo 67 Monreālā bija pirmais radošais trieciens visās jomās. Gan pašas izstādes satriecošais iespaids uz mums, jaunām meitenēm, gan sadzīves apstākļi, gan katra kafejnīca, mašīna un pat salvete uz galda mums bija īsts šoks! Kā dāvanu suvenīrus no Monreālas vedām katru salvetīti, katru plastikāta maisiņu. Tā nebija slikta dāvana, jo tur varēja ieraudzīt cita košuma krāsas un jaunu, rotaļīgu dizainu. Plastmasas maisiņš, pret kuru šodien karojam, bija mazs dizaina priekšmets. Ha! Arī praktisks.
Mēs, jaunas meitenes, kaifojām par visu, pat par ārzemju viesnīcas liftā sajūtamo labas tabakas smaržu. Šodien viss ir otrādi: mūkam prom no tik tikko jaušamiem vieglu smēķu dūmiem.
Kapitālistiskās pasaules dzīvesstils bija kā ļoti spēcīgs kārdinājums mūsu nosacītajā pelēcībā. Pat tik tuvā kaimiņzeme Polija un demokrātiskā Vācija mums bija liels pārsteigums. Polija 60. gados bija ļoti radoša, enerģētiski interesanta zeme: Andžeja Vajdas filmas, slavenie poļu aktieri, aktivitātes mākslas dzīvē, slavenās plakātu un dizaina mākslas izstādes… Vācija savukārt pārsteidza ar sadzīves kultūru: katrs trauks, krāsains dvielītis vai bērnu zābaciņš, tas viss bija pārsteigums, jo pie mums viss bija stipri pelēks. Tolaik pierakstīju pat dažādas humoristiskas epizodes un nejauši dzirdētus dialogus. Acīmredzot mani interesēja attiecības starp cilvēkiem.
Šodien šķiet neiedomājami doties uz Kanādu caur Maskavu un vēl stiepjot līdzi savu pārtiku!
Mūsu brāļi un tēvi tik tikko spēja izcilāt smagās nastas. Šodien varētu domāt: ak, kā viņas tur pucēsies! Bet patiesība bija gluži cita. Mūsu pašu garderobe bija pavisam niecīga, un somās atradās sausiņi, sieri, žāvētas desas, gaļas un zivju konservi, kafija, kondensētais piens, konfektes, rozīnes, tēja, šokolāde. Tajos gados bagāžas svara limiti lidsabiedrības Aeroflot reisos vēl nebija noteikti. Noteikumi šādu bagāžas apjomu pieļāva, un padomju muitnieks pavadīja mūs ceļā ar saprotošu smaidu. Otrpus robežai tas jau bija grūtāk saprotams. Tik jaunas un slaidas meitenītes un tādi pārtikas produktu krājumi? Izstādes laikā redzējām pat dažas fotoreportāžas presē, kur bija publicēts padomju ļaužu bagāžas saturs, mēģinot atminēt, kādēļ uz Kanādu jādodas ar savu pārtiku.
Satriecošs pārbaudījums mūs sagaidīja Japānā, Kobē. Milzu viesnīcā, kurā mums katrai bija rezervēta maza, maza istabiņa, visu pārvaldīja mums vēl sveša ierīce – pults! Ne atslēgu, ne slēdžu nebija, viss bija darbināms ar pāris minikartītēm. Tiesa, manā vadībā nedarbojās nekas... Arī dušas telpā ne! Jutos kā būtne no citas planētas, jo orientēties šajā pogu daudzveidībā, hieroglifos un logotipos bija neiespējami.
Ar ko mazajai Latvijai izdevās pārsteigt pasauli?
Ar mūsu identitāti un eleganci. Rīgas mode tiešām bija Latvijas pazīšanās zīme. Vieglā rūpniecība tolaik bija ļoti spēcīga, darba braucieni pa Padomju Savienību mums bija bieži, un, lai kur mēs būtu – metro vagonā vai viesnīcā –, tiklīdz teicām, ka mēs no Latvijas, cilvēki atsaucās: Rīgas Modes! Žurnāls ar šādu nosaukumu iznāca jau kopš 1949. gada, tam bija milzīga tirāža – 220 000 eksemplāru. To izdeva gan latviešu, gan krievu valodā, un tas bija izpirkts it visur. Mūs pat kādā tālā Krievijas pilsētā pazina pēc modes žurnāliem. Protams, kas tāds bija iespējams tikai savveida informatīvajā vakuumā. Žurnāla Rīgas Modes izdošanu 1965. gadā uzticēja Rīgas Modeļu namam. Tā bija Latvijas kultūras daļa.
Mākslinieciskā varēšana vienmēr dzīvo savu neatkarīgo dzīvi. Tā pat nepakļaujas iekārtai. Cilvēks rada, un notiek brīnums. Iekārtai pakļaujas sērijveida ražošana, industrija. Mēs varējām radīt atsevišķus eksemplārus, mācējām uztaisīt atsevišķas skates, bet, tikko modelis sastapās ar tiražēšanas iespējām, viss apstājās.
Toties tepat, Latvijā, tika ražots viss apģērbam nepieciešamais – no galvas līdz kājām?
Septiņdesmito gadu vidū LPSR Vieglās rūpniecības ministrijas pakļautībā bija 76 ražotnes: 21 apģērbu ražotne un 13 audumu rūpnīcu, linu pārstrādes fabrikas, ādas galantērijas rūpnīcas, apavu fabrikas, tekstila galantērijas kombināti, trikotāžas fabrikas, kā arī kažokādu apstrādes fabrika un juvelierizstrādājumu fabrika. Latvijā ražoja visas cilvēka garderobei nepieciešamās preces, sākot no kapzeķēm un gumijas apaviem līdz augstas kvalitātes dzintara un īstu dārgakmeņu rotaslietām un ūdeļādas kažokiem. Manuprāt, tā bija mūsu jaunās valsts valdības milzu kļūda, ka pēc neatkarības atgūšanas izputinājām Latvijas apģērbu ražošanas industriju. Tā bija absolūta kļūda, jo latvietis ir radītājs. Tāda ir viņa ģenētika. Vajadzēja mūsu vieglo rūpniecību paturēt visiem spēkiem. Mūsu kaimiņiem igauņiem tas izdevās. Viņi joprojām ražo un daudz!
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. - 11.jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!