Šodien pat īsta pretstāve laika apstākļiem nesanāk, jo klimats kļūst siltāks, tāpēc dzejas mīlestība nav jāpierāda, aukstā lietū stāvot, kā tas bieži vien bija 70. gadu Dzejas dienās – kas par to šaubās, lai paskatās to gadu Dzejas dienu fotogrāfijas, kur gan poēti, gan viņu klausītāji lielākoties ir jau plašķos un zem lietussargiem, un Jānis Rokpelnis skaita: "Žēl, no šitām raudām tapa mana mēteļdrēbe slapa."
Ja nu šodien Dzejas dienās ir kāda pretstāve, tad tā ir pretstāve dzejas marginalizācijai, kāda jau notikusi Rietumeiropā, kur par dzeju, kā stāsta šā SestDienas numura varonis dzejnieks Arvis Viguls, interesējas tikai paši dzejnieki un vēl kritiķi, bet neviens skolēns, vaicāts, vai viņš var nosaukt kāda jaunā dzejnieka vārdu, nezinās nevienu.
Viguls negribētu rakstīt uz vientuļas salas, viņam auditorija ir vajadzīga – vismaz pašlaik viņš tā domā. Tāpēc Dzejas dienas, kad poēti tiekas arī ar cilvēkiem, kas ar dzeju ikdienā nenoņemas, ir kā citas dzīvības meklēšana Visumā – tai noteikti ir jābūt, un to ir iespējams atrast, ja vien attālums neizrādīsies pārāk liels. Viguls labākajos pantos šo attāluma barjeru pārvar, un šo metafizisko fenomenu ir vērts dzirdēt un redzēt. Tāpēc meklējiet, kur Viguls uzstāsies Dzejas dienās!
Šīs SestDienas, 13. – 19. septembra, numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Atskaņas var atgriezties. Viens no Eiropas interesantākajiem jaunajiem dzejniekiem Arvis Viguls par to, no kurienes nāk iedvesma, Dzejas dienu nozīmi un rakstīšanu uz vientuļas salas.
VAI VIEGLI BŪT. Skolotājam? Izglītības nozare nemitīgi piedzīvo lielākas vai mazākas reformas, tādēļ var droši apgalvot, ka skolotāji ir vienīgās profesijas pārstāvji, kas vārda vistiešākajā nozīmē mācās ik dienu. Taču, kā jebkuru nozari, arī skolu dzīvi ietekmē darbaroku trūkums, iedzīvotāju skaita kritums un pārmaiņas sabiedrības vērtību sistēmā.
PASAULĒ. Moldovas krusttēvs. Vladimirs Plahotņuks, kuru jau iepriekšējās desmitgades otrajā pusē daudzo privatizēto aktīvu un izšķērdīgi greznā dzīvesveida dēļ sāka dēvēt par moldāvu Abramoviču, beidzot gāzts. Jautājums par viņa pašreizējo ietekmi un iespējām atgriezties gan nav zudis.
DIENASGRĀMATA. Pieci mēneši tautskolā. 2016. gada ziemā strādāju pilnas slodzes darbu Rīgā, bet sapņoju par aizbēgšanu no ierastās rutīnas un ceļošanu. Tāpēc, redzot, ka draudzene sociālajos tīklos liek fotogrāfijas, kā glezno un dzer tēju kaut kur Dānijā, jautāju viņai: kas man jādara, lai varētu darīt to pašu? Pēc gada jau sēdos lidmašīnā uz Kopenhāgenu, lai sāktu mācības Oderas tautskolā. Pieredze atšķīrās no tā, ko gaidīju, – atpūsties neizdevās, jo, lai nopelnītu kabatas naudu, paralēli tulkoju, taču apguvu fotogrāfijas pamatus, pareizu stāju, dziedāšanu ar rīkli, kā arī mācījos būt piezemētāka un dzīvot kopienā.
PORTRETS. Ļaudonas patriots. Savulaik basketbola spēles savaldzināts un aizvilināts prom uz galvaspilsētu, Artūrs Portnovs atgriezies savā dzimtajā Ļaudonā, kur jau labu laiku strādā par pagasta pārvaldes vadītāju, kaļ lielus plānus un aicina ikvienu atklāt šīs vietas skaistumu.
NACIONĀLIE DĀRGUMI. Zemes smaržu sasmelties. Latvijā kartupeļu stādījumu aizvien netrūkst, tātad – plašas iespējas arī kartupeļu talkām būt! To tradīcijas gan, tāpat kā katram mīļākā kartupeļu šķirne, ir krietni daudz un joprojām atšķirīgas.
CEĻOJUMS. Lazurīta zilais sapnis. Par Afganistānu dzirdētas visādas šausmas, stereotipu daudz, politisko un kara mudžekļu – ne mazāk. Pat mani tadžiku "vecvecāki" pēc tam prasa: "Nu, kā tur bija? Viņi dzīvo teltīs?" Patiesība un cilvēki tam visam ir kaut kur pa vidu – sevišķi, ja izlemts doties virzienā, uz kuru tūristi un ceļotāji parasti pat neskatās.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.
xio