Nav, nav vairs ideālu laiks – 1994. gada 7. maija SestDienā uz Daugavas programmas gaitu atskatoties, rakstīja Jolanta Mackova. "Kad 1987. gadā pēc ilgiem ekspertu pūliņiem vēl nepieredzētā visas tautas vienotībā balstītais cīniņš par Daugavu beidzās ar lēmumu par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu, ne jau visi uzskatīja, ka ar to darbs ir galā. Bija tikai apstādināts mehānisms, kas būtu samalis vēl pēdējo, vēl relatīvi vismazāk cilvēka darbības skarto Daugavas posmu – Augšdaugavu. Nu tikai īsti bija jāķeras klāt, lai darbos pierādītu upei savu deklarēto mīlestību. Latvijas Kultūras fonda nopelns – fonds prata pārtvert entuziasma vilni, kas bija cēlies Daugavas aizstāvībai, un no stihiskas kampaņas pārvērst to ilgā, mērķtiecīgā programmā."
Ko lai te šodien piebilst? Tikai vienu: labi, ka tajā laikā mums vēl nebija to, pašu rokām ievēlēto, Latvijas valdību, kuras vieglu roku svētījušas Latvijas skaistāko ainavu piedēšanu ar vēja megastaciju torņiem, jo šādu valdību vērtību skalā Daugavpils HES noteikti tiktu uzskatīta par vērtīgāku nekā kaut kāds tur dabas parks Daugavas loki vai skats uz saulrietu Baltijas jūrā.