Cīņa par augstieni
Pēc smagām kaujām pie Staraja Rusas un Volhovas frontē Novgorodas apgabalā 1944. gada februāra beigās Latviešu SS brīvprātīgo leģiona 19. divīziju, tobrīd vēl kā 2. brigādi, un 15. divīziju nolēma apvienot vācu VI SS korpusa sastāvā un izvietot Pleskavas apgabala Veļikajas upes kreisā krasta pozīcijās. No taktikas viedokļa vāciešiem pozīcijas nebija izdevīgas. Upes labajā krastā atradās gara augstieņu rinda, kas deva pretiniekam labas novērošanas un uguns pozīcijas. Tāpēc marta sākumā VI SS korpusa virspavēlniecība pieņēma lēmumu ieņemt minētās augstienes.
No 16. līdz 18. martam risinājās sīvas cīņas par augstieni ar apzīmējumu «93,4». Tur pirmo reizi plecu pie pleca cīnījās arī abas Latviešu leģiona divīzijas. Vairāki 19. divīzijas rotu komandieri izcēlās ar īpašu drošsirdību, varonīgi cīnoties pret vērā ņemamu pretinieka pārsvaru. Daļai latviešu karavīru šīs bija īstas ugunskristības. Augstieni izdevās ieņemt, bet turpmākās kaujas nebija tik veiksmīgas. Ņemot vērā lielos zaudējumus (marta un aprīļa cīņās gāja bojā ap 2000 leģionāru) un padomju karaspēka dzīvā spēka un ieroču pārsvaru, aprīļa otrajā pusē VI SS korpuss pakāpeniski tika pārvietots uz pozīcijām 50 km uz austrumiem no Opočkas Pleskavas apgabalā.
Hitlera pavēle
Šīs Otrā pasaules kara cīņas, kuru dēļ 1952. gadā organizācijas Daugavas vanagi Centrālā valde savā sēdē Londonā par leģionāru piemiņas dienu noteica tieši 16. martu, mūsdienās lielākoties atstātas šaurai vēsturnieku zināšanai. Sabiedrību konfrontējošās propagandas pamatā ir polemika par leģiona veidošanos un pastāvēšanu, un jo īpaši - aplama tā saistīšana ar nacistu SS vienību soda ekspedīcijām un noziegumiem pret civiliedzīvotājiem. Pēdējos 10 gados vēsturnieki no Latvijas Vēstures institūta, Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas, Latvijas Okupācijas muzeja, Latvijas Kara muzeja ir veikuši skrupulozu dokumentēto liecību izpēti un analīzi gan par leģiona veidošanos un pastāvēšanu, gan militāro darbību. Tas sniedzis atbildes uz daudziem agrāk neskaidriem jautājumiem.
Par formālo leģiona izveides brīdi uzskata, kad 1943. gada 10. februārī tika izdota Ādolfa Hitlera pavēle «izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un skaits atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita». Tomēr patiesībā jaunu militāro vienību komplektēšana no okupēto Eiropas valstu iedzīvotājiem sākās jau iepriekš, pēc Vācijas karaspēka militārajām neveiksmēm austrumu frontē un sakāves pie Staļingradas.
Jau janvāra beigās pie Ļeņingradas ar SS reihsfīrera Heinriha Himlera pavēli apvienoja trīs bataljonu vīrus un piešķīra tiem nosaukumu Latviešu SS brīvprātīgo leģions, marta vidū to papildināja vēl ar trim bataljoniem. Savukārt februāra vidū tika izdota pavēle par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu. Abus formējumus iekļāva Ieroču SS (Waffen SS) karaspēkā un vēlāk pārdēvēja par 15. un 19. divīziju. To komandieri bija vācieši, un arī divīziju štābos bija vācu virsnieki, latviešiem atvēlot pulku, bataljonu un rotu komandieru posteņus. Jauniesaukto leģionāru mācības notika Bolderājā, Cekulē, Jelgavā un citviet Latvijā, kā arī frontes apstākļos vai aizmugurē.
Brīvprātīgi obligāti
Divīziju nosaukumā iekļautais vārds «brīvprātīgie» vairāk bija viltus manevrs, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus. Īsto brīvprātīgo, pēc vēsturnieku aplēsēm, leģionā nebija vairāk par 15-20 procentiem, bet pārējie tajā nonāca tiešas mobilizācijas rezultātā.
Lai sekmētu leģiona veidošanu, tā organizēšanā iesaistīja Latvijas Zemes pašpārvaldi, bet reāli tai nekādas ietekmes nebija, un vācieši to izmantoja tikai sev izdevīgas propagandas nolūkos. Turklāt arī pati pašpārvalde subjektīvu un objektīvu iemeslu, piemēram, objektīvas informācijas trūkuma, dēļ sadalījās divos grupējumos. Vieni bez ierunām pakļāvās visām prasībām, bet otri uzskatīja, ka leģiona formēšanā vāciešiem jāievēro zināmi priekšnosacījumi, tostarp garantijas, ka latvieši cīnās par brīvu Latviju. Vācieši ierosinājumus ignorēja, bet pašpārvalde, sekojot pavēlēm, turpmākajos mēnešos parakstīja vairākus striktus rīkojumus «par Latvijas pilsoņu iesaukšanu aktīvajā karadienestā».
No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā notika piecas mobilizācijas akcijas, tas nozīmē, ka tika noteikti konkrēti dzimšanas gadi, uz kuriem attiecas iesaukšana, un veidoti saraksti. Sākotnēji reģistrā iekļāva 1919.-1924. gadā dzimušos, vēlāk šo robežu krietni paplašināja un par neierašanos noteica sodus. Ģenerālkomisāra Rīgā Oto Heinriha Drekslera ziņojumā par mobilizācijas gaitu līdz 1944. gada 1. februārim teikts, ka no 101 918 reģistrētajiem jauniesaucamajiem iesaukšanas punktos nav ieradušies 17,8% jeb 18 156 cilvēki.
«Kas izvairās no iesaukšanas pats vai attur vai pamudina citus uz to, nododams sevišķai kara tiesai un sodāms pēc Latvijas kara un kara stāvokļa likumiem, kas bija spēkā 1940. g. 17. jūnijā,» minēts Latvijas pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora ģenerāļa Oskara Dankera parakstītajā rīkojumā. Sākotnēji bargākais sods par nepakļaušanos mobilizācijai bija ieslodzījums, koncentrācijas nometne, vēlāk - pat nāvessods. Zināms, ka 1944. gada vasarā pieņemts lēmums ikvienu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, nošaut. Tomēr oficiāli šāds lēmums nekad nav publicēts.
Vēsturnieki nenoliedz, ka latviešu leģionāru cīņa Vācijas pusē ir saistīta ar kolaborāciju - sadarbību ar nacistu okupācijas varu. Taču to nevar izraut no konteksta, kādā Latvija atradās un ko pārdzīvoja pēc padomju okupācijas 1940. gadā. Šajā situācijā Vācija tika uztverta kā uzspiesta, tomēr savā veidā sabiedrotā cerībā atgūt zaudēto neatkarību. Svarīgi, ka leģiona veidošanas laikā, īpaši 1944. gadā, lielā daļā iedzīvotāju «sabiedrotā» ilūzija jau sen kā bija pagaisusi. Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos vieniem vācu karaspēks tik un tā šķita pieņemamāks, otri vienkārši pakļāvās kara realitātei.
Vai nacistu SS?
Atsevišķi skatāms leģiona veidošanas un pastāvēšanas politiskais aspekts - jautājums par tā piederību SS karaspēkam un tātad iespējamo saistību ar nacistu noziegumiem. Gan pagājušā gadsimta, gan jaunāki pētījumi un publikācijas, piemēram, vēsturnieku Kārļa Kangera, Ineša Feldmaņa, Ulda Neiburga darbi, liecina: lai arī minētajā Hitlera pavēlē tas saukts par SS leģionu un bija iekļauts Ieroču SS karaspēkā, realitātē leģionāru saistība ar šo nacistu elitāro struktūru bija formāla.
Pamatojot šo viedokli, vēsturnieki atsaucas arī uz Nirnbergas tiesas procesu pēc Otrā pasaules kara, kas par noziedzīgām pasludināja četras nacistiskās Vācijas organizācijas: Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, Valsts slepenpoliciju (gestapo), Drošības policiju un SS. Tribunāla gala dokumentā noteikts, ka tas attiecināms uz «personām, kas, piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos».
Otru dokumentu, uz kuru līdz šim balstīts vēsturnieku viedoklis, izdevusi ASV Pārvietoto personu komisija, kas gadiem diskutēja, kā izturēties pret tiem no gūsta atbrīvotajiem baltiešu karavīriem, kas piederēja pie Ieroču SS. 1950. gadā Frankfurtē komisija pieņēma lēmumu, ka «Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību (..)».
Vēsturnieki uzsver, ka leģionāri nebija ne nacistiskās partijas biedri, ne arī SS locekļi un pildīja tikai militāra rakstura uzdevumus. Vairāki arhīvos saglabātie dokumenti liecina, ka atsevišķās leģiona vienībās valdīja izteikts antivācisks noskaņojums. Virsnieku aprindās vairākkārt apspriesta nepieciešamība aizsargāt Latviju arī pret vāciešiem, ja tas būtu vajadzīgs.
Leģiona piederība Ieroču SS (Waffen SS) karaspēkam kā pamatfakts nav ignorējama, un, virspusēji skatot, leģionāri aizstāvēja arī reiha kara mērķus. Tomēr dziļākajā būtībā SS pakļautība no latviešu karavīriem nebija atkarīga un saistījās tikai ar cīņām frontē, nevis nacistu ideoloģiju un noziegumiem.