Sākotnēji gribas dot šķietami loģisku atbildi, ka tiešas konsekvences te nav iespējamas kaut vai tādēļ, ka pie apvāršņa nav citas tāda mēroga eiropeiski orientētas partijas, uz kuru varētu aizmigrēt Vienotības visumā tomēr valstiski domājošais un atbildīgais vēlētājs.
Tomēr – tāds skandāls, kas beidzas ar partijas, ja ne vairs faktiskā līdera, tad viennozīmīgi partijas sejas demisiju, tiekot vainotam pusmiljona nesaimnieciskā un nelikumīgā iztērēšanā, ir pēc mēroga grūti pat vēsturiski atminams trieciens starp valdošām premjera partijām un tādēļ sevī a priori ietver turbulences iespējas.
Tādēļ šoreiz neklausieties, kad teiks, ka Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem nebūs uz iekšpolitiku tieši attiecināmas ietekmes. Šoreiz būs, jo runa ir par Vienotības spēju nodemonstrēt, ka vismaz tās vēlētājs tai vēl uzticas. Ja tava politiskā identitāte ir eiropeiska orientācija, solījums vēlētājiem parūpēties par Latvijas drošību starptautiski, līderu atzīstama performance pie viena galda ar citu valstu līderiem, proti, tu esi varas partija, kas pretendē uz pirmo vietu, un visas pārējās tai ir zaudējums, kā tas ir gadījumā ar Vienotību, tad var teikt, ka 8. jūnijs partiju var aizsūtīt nokdaunā vai piecelt no ceļiem.
Pagaidām Vienotību glābj arī tas, ka jautājumu par tās vadītās valdības politisko leģitimitāti apšauba politikāņi, kuru reputācija ir vēl daudz vairāk cietusi, kā dēļ pat viņu pašu vēlētājs tos atstājis aiz svītras pēdējās Saeimas vēlēšanās. Runa ir par Latvijas attīstībai, kuras eirodeputāts Ivars Ijabs, sajutis jaunas cerības uz Vienotības vājuma brīža rēķina tikt pārvēlētam, sāka kliegt, vai Vienotības vadītai valdībai vispār vairs ir pietiekama uzticēšanās tālāk darboties.
Tāpēc gaisā kaut kur jau virmojošo, bet autoritatīvāku taujātāju vēl neizpausto jautājumu, vai Vienotība var atļauties pat bez īstas grēku nožēlas un problēmu publiskas atzīšanas rullēt vien tālāk, momentā nomainīja attieksme "kurš nu būtu runājis". No politisko sazvērestības teoriju apcirkņiem degunu pabāza pat Vienotības mūžsenā – jau kopš Jaunā laika ēras izmantotā – "mazākā ļaunuma" polittehnoloģija, kas uz notiekošo mudināja paraudzīties kā nejaušu valdošās partijas klupienu pār pagātnes kļūdām (aplokšņu algu ērai taču punktu pielikusi atbrīvošanās no ģenerālsekretāra Arta Kampara, bet Kariņa lidojumu skandāls ir vairāk opozīcijas uzpūsts, kas taču tomēr izlabots ar rietumnieciska stila demisionēšanu), bet paraugiet, kādi blēži snaikstās pie varas, ja Vienotībai neļaus atgūt līdzsvaru.