Kāpēc graustu miljonāri sodus ignorē

Nesen Rīgā sagruva daudzstāvu nams. Zinām, ka graustu pilsētā daudz. Vai varam būt droši, ka vēl kāds nesabrūk? 

Risks par to, ka mājas var sabrukt, protams, ir. Bet, lai par to runātu detalizētāk, droši vien vajadzētu vienoties, kas ir riska grupa. Definīcijas tam, kas ir grausts, nekur nav – vismaz, ja runājam par juridiskiem dokumentiem, jo, protams, vārdnīcā to var atrast. Saprotam, ka grausts ir ēka, kas ir neapmierinošā tehniskā stāvoklī, tās nesošās konstrukcijas vai nu neeksistē, vai ir tādā stāvoklī, ka būvi nav ekonomiski lietderīgi atjaunot. Dažreiz tautā par graustu sauc arī māju, kur tikai fasāde slikti izskatās. Ministru kabineta noteikumos tie visi ir nodēvēti par vidi degradējošiem objektiem un ir teikts, ka tādiem ir piemērojama paaugstināta nodokļa likme. Lai būtu lielāka skaidrība, mēs tos iedalām trīs kategorijās. A – ēkas, kurām nav pārseguma, nav jumta, tās jebkurā brīdī var sabrukt, no tām var atdalīties fragmenti. Šobrīd A kategorijā apzināti 202 īpašumi. Daži no tiem varbūt tagad nav bīstami, taču, ja nav jumta, mēs rēķināmies, ka ēka laika apstākļu ietekmē paātrināti bojājas. Nākamajā kategorijā – B – iekļautas ēkas, kas arī uzskatāmas par graustiem, lai gan nevar tuvākajā laikā sabrukt, bet tām ir nenoslēgti logi un durvis, drūp atsevišķi fasādes elementi, sienās ir plaisas. Tādas ir 323 ēkas. Tātad grausti kopumā ir 525. Savukārt C kategorijā esam iekļāvuši ēkas, kas vizuāli degradē vidi, bojā ainavu. Tādas Rīgā ir 65. 

Un pašvaldības īpašumi? Nupat slēgts Āgenskalna tirgus. 

Gaidām Centrāltirgus skatījumu par Āgenskalna tirgus nākotni. Alternatīva – konkursā meklēt citu ilgtermiņa nomnieku ar nosacījumu, ka sakārto objektu un izmanto kā tirgu. 15. janvārī komitejā par to diskutēsim. 

Bet par to, ko mēs varam un ko nevaram izdarīt, mēģināšu izstāstīt uz ēkas Marijas ielā 6 piemēra, jo tā ir mūsu graustu vizītkarte. Ir bijuši vairāki domes lēmumi par piespiedu sakārtošanu. Esam arī bijuši šajā objektā kopā ar žurnālistiem, publiski devuši termiņus īsā laikā sakārtot, jo citu mehānismu, kā ietekmēt īpašniekus, iepriekš nebija. Sods savulaik arī bija smieklīgi mazs. Kaut kas ik pa laikam ticis sakārtots. Bet arī tur ir kopīpašums – 50% pieder vienam, 50% – otram. Viens īpašnieks ir ļoti turīgs cilvēks no Igaunijas, viņam nav lielas intereses par kaut kādu brūkošu māju un sīkiem sodiem. Otrs īpašnieks – vietējais, arī turīgs cilvēks, bet arī pamatā dzīvo valstī ar siltāku klimatu un arī īpaši neinteresējas par šo īpašumu. Nekas cits neatliek, kā mums pašiem veikt ēkas konservācijas darbus, lai tā neapdraudētu citus. Izdevumus piedzenam no īpašniekiem.