Bez scenārija 41

Jūlija sākumā divstāvu koka ēku Cēsīs neizturami karsē saule. Mājai cieši pieguļ mazāks koka namiņš, arī divstāvu. Abi nami atgādina noplukušus bomzīšus. Svelmi daudzkāršo blakusmājas žilbinoši baltā siena. Izkāpuši no mašīnas, nokļūstam kā uz karstas pannas. Taču mazajā dārziņā pie mājas kā tuksneša oāzē galvas augšup sparīgi slej mājastēva uzņēmēja Edgara Raituma koptās rozes, kā trakas zied lavandas, zaļo saimnieces Latvijas Nacionālās operas solistes dziedātājas Evitas Zālītes-Raitumas iekoptais sakņu dārziņš. Te kā īstos laukos aug viss nepieciešamais: kāposti, burkāni, bietes, garšaugi, zemenes, dilles. Īsta lauku idille gandrīz vai pašā pilsētas vidienē. Tā vien šķiet, ka kaut kur netālu ganās govs un kazas.

Pagalmā nav neviena paša cilvēka. Taču, sadzirdot mašīnas troksni, ciemiņus sagaidīt cits pēc cita izbirst bērni. Pa priekšu visiem steidzas četrus gadus vecais Jancis. Kā liels vīrs viņš sper kāju pār slieksni, pie kura ārpusē pakāpiena vietā nolikts apaļš akmens. Tikai gadu par viņu vecākā Sintija, saudzējot brāļuku no iespējamā kritiena, cenšas saķert viņu aiz rokas. Daniels, kuram jau seši, un gadu par viņu vecākais brālis Kaspars kavējas, jo jāuzvelk sandalītes. Sasveicināmies.

Evitas lielās acis staro, Edgarā jaušams rāms miers. Kur tad ir piektais bērns? Evita ar mātes lepnumu pavēstī jaunāko ziņu: "Elizabetei tikko palika gadiņš. Viņa šajās dienās jau stutējas uz kājiņām un uzmanīgi vēro, vai kāds to redz — skatieties, es augu!" Elizabete ir ģimenes jaunākā atvase. Kamēr mājā rit iekārtošanās, viņa dzīvo pie tuviem cilvēkiem — piecpadsmit kilometrus attālajās Vecrogās pie mācītāja Jura Cālīša un viņa sievas Sandras alternatīvajā ģimenē Zvanniekos.

Raitumu juridiskais statuss ir piecu bērnu aizbildņi. Tikāmies pašā vasaras viducī, bet Raitumi lūdza nepublicēt rakstu uzreiz. Viņi nevēlējās iespaidot tiesu, kurai 14.augustā bija paredzēts lemt par vecāku varas atņemšanu piecu bērnu bioloģiskajai mātei.

Nedrīkstēja šķirt

Kad virtuvē krūzēs smaržo liepziedu tēja un mēs sasēžamies ap galdu, Jancis ieraušas tētim klēpī. Uz šo vietu vienmēr ir liela konkurence. Edgars smej: "Klēpis ir Janča mīļākā vieta! Viņš mums ir klēpja kungs!"

Sintija pieglaužas Evitai un klusi prasa: "Mammīt, vai es varu saspraust matus ar tavu sprādzi?" Saņēmusi atļauju, viņa dodas pie spoguļa.

Vecākie puikas mielojas ar svaigajām bulciņām, kuras atļautas pēc obligātās brokastīs apēstās putras. Evita atklāj: "Putras vāra Edgars. Tās ir ļoti gardas, bet man putras neiet pie sirds. Es tās ēdu aiz cieņas pret Edgara veikumu un zinot, ka tas ir veselīgi, bet bērni putras ēd tāpēc, ka es tās ēdu. Viņi mūs itin visā atdarina."

Bērni ķiķinās cits ar citu. Kaspars nostājas Edgaram aiz muguras un apvij rokas ap kaklu. Sintija apsēžas pie galda un grozās, lai mēs visi redzētu mammas sprādzi. Laiks ir apstājies neizsakāmā dvēseles mierā. To nevar satricināt apkārtējā pasaule, jo šeit un tagad Raitumi ir kopā savā apņēmībā un mīlestībā. Rītdienai scenāriju te neviens neraksta.

Edgars un Evita apprecējās 2006.gada martā. Pirms pusotra gada Evita Zvanniekos bija bildusi, ka kopā ar vīru labprāt adoptētu kādu bērniņu. Pagājušā gada martā viņiem zvanīja Sandra Cālīte un pastāstīja, ka uz Zvanniekiem, kur jau mīt trīsdesmit bērnu, atvesti vēl trīs brālīši un māsiņa. Paņemt uzreiz četrus bērnus?

Edgars saka, ka ar loģisko domāšanu tādus lēmumus nepieņem, ka cilvēka daba ir egoistiska. Cilvēks mīl mieru un negrib sagraut to, kas dzīvē nostabilizējies. Turklāt bailes reizēm ir krietni stiprākas par paļāvību. Likteņa iespējamam pavērsienam ne Evita, ne Edgars tobrīd vēl nebija gatavi, vēl pēc dažiem mēnešiem viņi uzzināja, ka slimnīcā Cēsīs jau mēnesi atrodas mātes pamests zīdainītis. Meitenītei māte bija devusi lepnu vārdu Elizabete, un viņa bija māsiņa četriem bērniem, kuri dzīvoja Zvanniekos.

Raitumi nolēma paņemt Elizabeti, jo "mazā vēl neko sliktu nav redzējusi, viņas dvēselīte nav traumēta". Aizbildniecības dokumentu kārtošana Latvijā ir ilga un sarežģīta. Raitumi šo laiku nolēma padzīvot Zvanniekos.

Evitas atmiņas par tām dienām ir ļoti spēcīgas. Jauno sievieti pārsteidza piecu bērnu izdzīvošanas lielais spēks: "Tikai Elizabetei ir uzrādīts tēvs, četriem vecākajiem tāda nav. Viņi visu laiku dzīvoja uzmanības un mīlestības badā un izturēja tikai tāpēc, ka bija kopā. Bērni vienmēr bija sadevušies rokās — pat guļot. Visur un vienmēr kopā. Kaspars bieži saka — mēs taču esam ģimene. Viņus nedrīkstēja šķirt."

Pamazām ne tikai Elizabete, bet arī pārējie četri bērni Raitumiem gluži vai pielipa. Viņi sāka saukt abus par tēti un mammu. Kurš tagad spētu pateikt bērniem — mēs neesam jūsu tētis un mamma?

"Ne jau mēs viņus, bērni izvēlējās mūs," ir pārliecināts Edgars.

Top māja

Edgars un Evita, uzrunāti pagājušajā ziemā, interviju atteica, jo ziema viņiem bija ļoti grūta, viņi negribēja par to runāt. Raitumiem vēl nebija savu māju, pēc kurām viņi, kad kļuva par bērnu aizbildņiem, ļoti ilgojās.

Faktiski māja bija. 2000.gadā Edgars Cēsīs nopirka bīdermeiera stilā pirms simt gadiem celtu ēku un piebūvi. Diemžēl no mājas senās godības nebija palicis gandrīz nekas. Sešos dzīvokļos vēl mitinājās īrnieki.

Tāda grausta priekšā stāvot, vai nu cilvēkam nolaižas rokas, vai viņš atrota piedurknes un sāk strādāt. Edgara pirmais darbs bija izvest kādas desmit autokravas ar īrnieku atstāto "mantojumu". Nākamais uzdevums bija sakārtot kaut pāris telpu dzīvošanai, sagatavoties ziemai. Darbi dzina darbus. Vienlaikus Evitai notika izrādes Operā un koncerti, Edgars strādāja savā Raituma krāsu darbnīcā. Viņš gatavo videi un cilvēkiem draudzīgas krāsas, restaurē koka būvdetaļas.

Uz jauno dzīvesvietu Edgars un Evita ar bērniem pārcēlcās nesen. Te nekas vēl nav gatavs, jo "māja būs cilvēku dēļ, lai mēs te varētu turpināt radoši strādāt, dziedāt un mīlēt cits citu". Ir kārtīga virtuve, kas apvienota ar dzīvojamo istabu, bet te nemanu slimīgu noslieci uz perfekcionismu. Uz otro stāvu, kur vēl tapšanas stadijā ir bērnu un vecāku guļamistabas, bet jau iekārtota vannas istaba un tualete, ved stipras kāpnes ar skaistiem reliņiem. Pa vannas istabas logu redzami netālās Jāņa baznīcas torņi. Tualetē būrītī pie griestiem dzied ģimenes kanārijputniņš.

Drēbes un sadzīves lietas joprojām sakrautas kastēs. To sakārtošana prasa darbu, jātaisa skapji, jāpārliek logi. Ak, kaut laiks nesteigtos tik ātri! Kaut dienas būtu garākas un rudens ne tik drīz!

Dzīves deķis

Raitumu ikdiena tagad ir krāsaina un pārsteidzoša. Katra jauna diena nes ne tikai atklājumus par sevi un bērniem, bet arī problēmas. Evitas un Edgara mīlestība nolasāma abu acīs, savstarpējā sapratnē un domāšanā.

Bērni pie abiem līp kā dadzīši. Viņi iemācījušies saklāt gultu, nestaigāt mājās ar ielas apaviem, mazgāt no rītiem muti. Atļauts ir viss saprātīgais. Aizliegts — staigāt pa māju ar maizi vai ēdiena šķīvi rokās un sūdzēties citam par citu. Evita smej: "Vajag tikai kādam sākt, un process vairs nav apturams. Saku — nesūdzieties, tieciet paši galā!"

Laika trūkuma dēļ Evitai dažkārt neatliek brīdis dziedāšanai, jo apkārt jezga un bērniem vienmēr ir priekšroka. Taču Edgars pirms koncerta palīdz Evitai sakopot domas un emocijas. Kad jāstrādā Edgaram, mājas darbus uzņemas Evita.

Viņi viens caur otru stāsta par saviem piecīšiem: "Mēs esam kārtīga, normāla ģimene, kur bērni kā jau bērni dažkārt arī plēšas. Galvenokārt par tēta un mammas uzmanību."

Lūgta raksturot bērnus, Evita pārliecināti stāsta: "Elizabete ir enerģijas un prieka iemiesojums. Viņa apgriezusi mūsu dzīvi kājām gaisā. Savukārt Sintija ir sievišķība kubā. Viņa ir bezgala maiga un jūtīga, par visiem rūpējas."

Edgars raksturo puišus: "Kaspars ir tehnisks un sportisks cilvēks, ar lielu atbildības izjūtu." Evita piebilst: "Vakarā Kasparam ir milzīgi mīlestības uzplūdi, viņš mani bučo, bučo, bučo." Edgars turpina: "Toties Daniels ir absolūti neiegrožots, viņš nedzīvo pēc standarta un iet nevis pa iestaigātām takām, bet pa savu ceļu." Evita nenociešas un smej: "Ja mājās būs trīs cepures un viena no tām galīgi kreizī, tā noteikti būs galvā Danielam."

Kāds ir mazais Jancis? Raitumi ir vienprātīgi, saka — dzīvsudrabs! Apzinājies, ka ir mazais karalis, Jancis visu laiku sauc — opā, opā! Ja opā neņem, tad ir kreņķis, kas gan ātri pāriet.

Jancis ir ļoti identificējies ar Edgaru. "Pajautājām — Janci, kam tu biji vēderā, kad piedzimi? Viņš nopietni atbildēja — tētim. Kam Sintija? — Mammai! Bērniem viss ir skaidrs, viņi dzīvo šajā patiesībā."

Evita viena augusi pie vecmāmiņas, Edgaram ir vecākais brālis, tāpēc var teikt, ka nevienam no viņiem nav daudzbērnu ģimenes kopā būšanas pieredzes. Tagad tā veidojas pamazām. Edgars ir pārliecināts: "Bērni ir čakli, viņi grib darīt visu, bet tikai kopā ar mums. Tad laime ir pilnīga. Kopā ar mums viņi gatavi kalnus gāzt."

Edgars un Evita neapspiež bērnu vēlmes izpausties. Piemēram: "Sintija dzied kā traka. Jancis sākumā nedziedāja, tagad brauc mašīnā un dzied pilnā balsī. Es saku — ieslēgsim radio! Bet viņi kā vienā balsī — kas tā par mūziku! Dziedāsim paši!" Tad koncerts iet vaļā. Sintija dzied, Kaspars piebalso, bet Sintija apvainojas — es to dziesmu dziedu, tu dziedi citu! Daniels dzied saviem vārdiem, viņš arī dzejo un komponē. Arī Jancis, kā stāsta Edgars, reizēm sēž uz podiņa un pilnā balsī dzied paša sacerētas dziesmas no Līgo līdz Ziemassvētku repertuāram.

Lai Dievs palīdz

Evita stāsta, ka ģimenei jau ir savas tradīcijas: "No rīta pie galda vienmēr skaitām lūgšanu. Mūsu bērniem ir dabiska izpratne par Dievu. Piemēram, Kasparam nav glīts rokraksts. Taču reiz skatos, viņš kaut ko ļoti skaisti uzrakstījis. Paslavēju dēlu, bet viņš saka — es pats ne, man Dieviņš palīdzēja!"

Bērni ir sirsnīgi lūdzēji. Reiz, braucot mašīnā no kāda jauka vakara, Evita aizkustinājumā bildusi — pateiksimies Dieviņam! Par ko pateiksimies? Un tad sākās — par mammiņu, par tētiņu, par to, ka diena tik skaista un cilvēki tik labi, par to, ka sunītis nolaizīja degunu! Evita saka: "Mēs ar Edgaru sēžam priekšā un raudam no laimes!"

Par sievieti, kas dzemdēja šos bērnus, Evita spriež ar sapratni un līdzcietību: "Negribas tiesāt māti, kura pametusi savus piecus bērnus. Es par viņu lūdzu Dievu. Nedomāju, ka viņa ir slikta sieviete. Mūsu bērnos ir mīļums, visiem viņiem doti skaisti vārdi. Katram cilvēkam ir iespēja izrāpties no bedres, bet bērnus nedrīkst traumēt. Šo bērnu mātei acu priekšā bija pašas ne pārāk labās ģimenes modelis, viņa to atdarina. Viņai arī nelaimējās savā dzīvē satikt īstos cilvēkus." Raitumi tic, ka viņu bērni izaugs par krietniem cilvēkiem.

Viņiem nav aukles. Ja Evitai izrāde vai koncerts un Edgaram daudz darba, palīdz Sandra no Zvanniekiem. Nokārtots bērnudārza un skolas jautājums. Evita gan nezinot, kā tiks galā, kad visi pieci ies skolā. Viņa pieļauj iespēju, ka tad "man būs jāpamet dziedāšana un jābūt kopā ar bērniem". Evita neko nenožēlo. Nesen viņa ciemojusies karmelītu klosterī Berlīnē. Svētais tēvs teicis, ka dzīves pēdējā dienā vērtīgi būs tikai mīlestības darbi.

Evita stāsta par konkrētu ieceri: "Par adopciju un aizbildnību ir daudz nepamatotu stereotipu un negatīvu stāstu, kas izplatās kā nezāle. Es gribu apzināt cilvēkus, kuri vēlas ņemt bērnus aizbildnībā vai kuri jau ir audžuvecāki vai aizbildņi. Tādas ģimenes Latvijā ir, bet to nav pietiekami. Kad tiesa lēma par vecāku varas atņemšanu mūsu piecu aizbilstamo bērnu mātei, tiesnese vēlāk teica, ka visu mēnesi risinājusi tikai vecāku varas atņemšanas lietas. Kur nokļūst bez vecākiem palikušie bērni? Lielākoties bērnunamos, bet tur viņiem pietrūkst mīlestības, nav drošības sajūtas. Sasniedzot pilngadību, viņi faktiski nonāk uz ielas."

Evita ir pārliecināta — ģimenes, kas vēlas šādiem bērniem dot pajumti un sirds gādību, ir jāiedrošina: "Mēs ceram, ka cilvēki pamazām ņems bērnus ģimenēs, jo bez vecākiem palikušajiem nav alternatīvas. Lai izaugtu par krietniem cilvēkiem, viņiem vajag augt mīlestībā, būt pārliecinātiem, ka viņi ir gribēti, vērtīgi un mīlēti."

Evita aicina visus, kam nav vienaldzīgs pamesto bērnu liktenis, rakstīt viņai: evita.raituma@inbox.lv.