Rolands Ūdris. Mirkli dzīvo, mirkli mācies 177

"Grūti izstāstīt, kā rodas mana mūzika. Es to nezinu!" pēdējo vārdu Ūdris noskalda pa zilbēm, it kā no saviem mākslinieka augstumiem lūkotos uz fanēm lekcijā, kur viņas sanākušas, lai uzzinātu sava elka ģenialitātes noslēpumus. "Es tikai atveros, uzlieku kādu akordu vai divus un atslābstu — teksti un mūzika sāk birt. Nekad neesmu pie tā speciāli strādājis — es pat nezinu nevienu noti," lepni uzsver Ūdris jeb Rūdis, kuram, starp citu, nemaz nepatīk, ka viņu dēvē par Ūdrīti, kā daudzi ieraduši.

RELIĢIJU MIKSS NEIZVELK

Līdz 23 gadu vecumam Ūdris dzīves piepildījumu meklēja dažādās reliģijās, jo nekas cits relaksējošs līdz šim vecumam viņam nebija pazīstams — ne saldētavā eļļai līdzīgu konsistenci sasniedzis degvīns, ne cigaretes un pat ne alus.

"Man ir vecāks brālis, kurš vienpadsmit gados pamēģināja pīpēt cigareti. Omīte viņu noķēra un teica: apsoli, ka nepīpēsi. Tas bija jāuzraksta uz papīra un jāparakstās. Brālis man bērnībā bija ideāls paraugs — viņš patiešām nepīpēja un nedzēra," atceras Ūdris.

Pienāca pamatskolas beigas — visi klases biedri piedzērās. Vidusskolas izlaidumā tas pats — puse vemj, bet Ūdris uz to visu tikai noskatās. Tomēr tai brīdī viņš sajuta, ka kaut kā būtiska pietrūkst, kaut ko tomēr vajag.

"Iemočīju kristietībā. Bija 1993.gads, atradu kaut kādu mācītāju, iestājos ķīniešos (LU Svešvalodu fakultātes Orientālistikas katedras Sinoloģijas nodaļa) — likās, ka tas tomēr ir kaut kas savādāks nekā ekonomisti vai juristi. 3.kursā aizbraucu uz Ķīnu, satiku puisi vārdā Bogdans, un viņš man saka — tu esi idiots, tu nezini, kas ir budisms, — un iedeva man budisma grāmatas. Es biju atvērts visam. Atgriezies Latvijā, mācījos 4.kursā un satiku krišnaītus. Viņi atkal močīja kaut ko citu, bet pamatprincipi sakrita ar kristietību un budismu — nekādas pīpēšanas, azartspēļu, nekāda seksa pa labi un pa kreisi, jo tas viss tev nobojās prātu. Es tam visam noticēju un 1997.gadā aizbraucu uz Ameriku, kur dzīvo mana mamma un brālis. Tur nāk guru Ošo un stāsta atkal to pašu. Nu jau manī, kad atgriezos no štatiem, bija kristietības, budisma, Ošo un krišnaītisma mikss, bet tajā pašā laikā man bija pilnīgākais gļuks1 galvā — vajag vienu guru, kurš mani paņem pie rokas…"

Ūdris nolēma braukt uz Indiju par alus kastu krāmēšanu Amerikā nopelnīto naudu. Tā kā nav dzēris un pīpējis, bija iekrājusies nauda. Pirms braukšanas pateicis populārajam latviešu krišnaītam Nataradžam (Rama Dance dalībnieks, Jumpravas tekstu autors), ka dosies uz Indiju meklēt guru. Viņš atbildējis: zini, vecīt, esi baigi uzmanīgs — tu esi psiholoģiski nestabils un pats nezini, ko gribi. Ūdris atbildējis — nē, viss kārtībā. "Divus mēnešus nomočīju pa Indiju un tad Goas štatā satiku… meiteni. Viņa izrādījās krieviete — Anželika Viktorija…" Ūdris noliek manā priekšā meitenes fotogrāfiju.

Romantiskā pastaigā gar jūru vienā brīdī meitene uz gludas virsmas izkārtoja un piedāvāja iešņaukt baltu līniju. Ūdris neizpratnē — kādu vēl līniju, ja viņš ir atbraucis uz Indiju meklēt guru? Meitene neuzstāja un iešņauca viena. "Mani sāka pārņemt arvien lielākas skumjas — visādas reliģijas bijušas, bet tik un tā ir skumjas. Pienāk kāds indiešu pavārs un saka, ka izskatos ļoti skumjš. Es stāstu, ka meklēju guru, un šis sola, ka rīt parādīs. Vienpadsmitos tiekamies, viņš mani uzsēdina uz motorollera, ved kādus kilometrus divdesmit. Tur tāda smuka, balta, apaugusi mājiņa, iznāk vecītis rietumnieks. Ieved mani iekšā, apsēdina uz dīvāna. Saka, tūlīt redzēšu guru. Skatos, šis nāk ar VHS kaseti — ieliek, un tur rāda vienu no tiem, kuri stadionos līdzīgi kā Jaunā paaudze kliedzot sludina: "Smile and you"ll be happy!"2 Kaut kādas muļķības, bet es savā naivumā gaidīju, ka guru mani paņems aiz rokas, iedos vibrāciju… Pieklājības pēc noskatījos, bet biju baigā depresijā un raudāju, ka guru nav un, ja arī ir, tad tas ir stadioniem…"

Aizgājis pie meitenes, Ūdris prasīja, kas tas bija, ko viņa šņaukusi. Anželika atbildēja: Heroīns. Un… Ūdris iešņauca līniju — pirmo apreibinošo vielu savā mūžā. No tā brīža viss, protams, mainījās. Nākamie divi mēneši pagāja vienā gļukā — ar heroīnu. Kad aizbraukuši uz Nepālu, Ūdris nolēma uzkāpt kalnos un atiet. "Sapratu, ka tas heroīns ir ž**a. Četrās dienās uzkāpu ar vienu zviedru Annapūrnas bāzes nometnē Himalajos — 4800 m augstumā. Lejā močīju kopā ar šerpām un to, ko visi dara trīs dienās, izdarīju vienā. Pēc tam gan biju pilnīgi nost. Lejā meitene man saka: es tevi gaidīju — es tevi mīlu... Bet es jau biju atgājis no visa tā heroīna, un, kad viņa sāka stāstīt par satiktajiem džekiem, kuriem ir viesnīcas un kuri piedāvā, lai mēs — rietumnieki — strādājam par viesnīcu vadītājiem, es gandrīz piekritu, bet vienā brīdī sapratu, ka man jābrauc mājās…"

ATLIEK TIKAI PAGARŠOT

Atgriezies no Indijas Latvijā, Ūdris joprojām bija neizpratnē, kas notiek — kāpēc ir tik slikti, jo nekādu abstinences stāvokli viņš pirms tam nebija iepazinis. "Pilnīga depresija bija, jo pirms tam taču divus mēnešus biju lietojis heroīnu. Kādās viesībās man pajautāja: varbūt gribi iedzert? Pamēģināju — nepatika. Pagaršoju otrreiz — joprojām negaršoja. Pagaršoju trešoreiz — garšo! Pievēmu vannu. Un tad sapratu — Yessss! Alkohols rullē, jo noņem nost to depresiju — heroīna othodņaks 3 ir baigais p****c!"

Par laimi, tieši šai laikā sākušās grupas The Hobos lietas. Uzaicināts ierunāt kādu reklāmu angliski, Ūdris saņēma piedāvājumu pastrādāt reklāmā. Mārtiņš Burkevics, kurš strādāja Bizness Baltija studijā, kādā tusiņā paklausījies Ūdra dziesmas, ierosināja tās realizēt. Pasauca Egonu Kronbergu — ģitāristu. Pēc tam pievienojās bundzinieks Vilnis Krieviņš. "Beidzās drug4 periods, un sākās mūzika. Kad bijām jau ierakstījuši pirmo albumu, atnāca viens džeks un piedāvāja ecstasy. Es nezināju, kas tas ir, — apēdu un neko nejutu. Pamēģināju otrreiz, trešoreiz, un tad atkal sākās narkotiku othodņaks. Es nezināju, vai tas pāries. Iedomājies, ja tu nezinātu, ka poha no alkohola pāries? Pakārtos! Grāvis (Aigars Grāvers) mani aizveda pie psihologa. Nepalīdzēja. Es eju pa tiltu un raudu. Zvanu mammai un saku, ka ir slikti, un atkal braucu pie viņas uz Ameriku. Tas bija 2000.gads…"

Amerikā Ūdris atkal nēsāja alus kastes un brīvajos brīžos sacerēja dziesmas otrajam The Hobos albumam Perfect Solution, ko pats raksturo kā pilnīgo gruzonu, toties tas, tāpat kā pirmais, saņēma Mūzikas ierakstu gada balvu kā labākais roka albums. "Tad es sapratu, ka visi sūdi beidzas, ir tikai nedaudz jāpaciešas. No tā brīža aizgāja visas Hobos lietas. Par heroīnu biju aizmirsis un nezināju, ka to Latvijā var dabūt. Ko es sapratu no Indijas: ka es esmu rastafari5. Ja es dzeru alkoholu — āķis lūpā, sadzeros un daru sūdus. Kad sāc, nečeko, kas notiek. No zāles — nav āķa lūpā, vienmēr ir kaut kas tāds idejiski interesants, un nekad nav pohas. Salīdzinot ar alkoholu un nemaz nerunājot par vitamīniem un tamlīdzīgiem sūdiem. Kas notiek? Rakstām trešo albumu Flashback Mornings, kurā ir pozitīvākas dziesmas — Walk All Night, Flying Away… Uzzināju, kur Maskačkā var nopirkt zāli — paņem taksi un aizbrauc pakaļ."

Reiz taksists braucis pa citu ceļu un norādījis: eu, reku heroīniķi! Ūdris skatās — patiešām! Atcerējās… Bija pagājuši jau kādi gadi četri kopš Indijas. Nākamajā dienā aizgāja pakaļ. "Sāku pirkt un lietot. Tolaik strādāju Hakizakā par raidījuma vadītāju. Tur bija elementāri — septiņos rītā sākās raidījums, gāja līdz desmitiem, un tad bija normāla fīča iešņaukt heroīnu un iet pagulēt — pagļukot. Tā visu 2002.gada vasaru nomočīju, un tad… Pienāca tāds brīdis — 13.septembris, kad es pārdozēju. Nonācu reanimācijā Stradiņos, divas nedēļas nogulēju pie sistēmas. Rezultāts — paralizēta pēda, sabojātas nieres un aknas… No alkohola tomēr pa miegam grozies, bet no heroīna guli magoņu miegā visnedabiskākajā pozā. Tā arī man bija," sev raksturīgi bezbēdīgi stāsta Ūdris.

Viņa runa vienmēr ir melnā humora pilna, kaut pats ne reizi vien ar nožēlu ir bijis spiests atzīt, ka heroīns ir… visperfektākā un tieši tāpēc visbīstamākā narkotika. Varbūt ar to izskaidrojams, ka Ūdrim nemitīgi kaut ko vajag, vajag lietot un nevar atrast piepildījumu, jo viss pārējais šķiet nepilnvērtīgs? Ūdris aizdomājas, jo skaidras atbildes uz šo jautājumu nav. "Es esmu tāds cilvēks, kurš mācās no katras minūtes — gan no labā, gan no sliktā, jo abi vienmēr dod iespēju atklāt ko jaunu. Nevis mūžu dzīvo, mūžu mācies, jo par mūžu un tā ilgumu nekad neko nezini, bet minūti dzīvo, minūti mācies. Pēc piecām nedēļām slimnīcā iznācu un, protams, domāju — kāds vairs heroīns! Nedrīkstēju pat dzert kaut kādus mēnešus, jo aknas sabojātas. Bet Igo uzaicināja savā tūrē, un es atkal sāku dzert…"

TABORS VILKA DEBESĪS

Kad grupa The Hobos kļuva populāra Lietuvā, reiz pēc koncerta Ūdris ar ģitāristu Egonu Kronbergu palika pie lietuviešu meitenēm patusēt. Pirms autobusa nolēma aizbraukt uz jau pazīstamo vietējo čigānu taboru pēc zāles. "Takši uz turieni nebrauca. Dabūjām kaut kādu jauniņo — tas mūs aizveda. Es pieklauvēju, prasu zāli, un man atbild: "Travki ņet, himhanka jesķ6." Viņš man iedod vaļēju pilnu šprici, es samaksāju un tūliņ taksī iemočīju to visu vēnā. Kad šprice bija pusē, vēl nodomāju: ja nu tā ir nevis viena, bet vairākas devas…" Tas bija pēdējais, ko Ūdris atceras. Viņš pamodās Viļņas reanimācijā. Visu laiku esot smējies, bet naktī pie gultas pienācis kāds džeks, stāstījis, lai neuztraucas, jo draugi Latvijā jau gaida, nobučojis uz pieres un aizgājis. No rīta Ūdris stāstīja to ārstiem, un izrādījās, ka tas gļuks, jo divos naktī reanimācijā nevienu iekšā nelaiž.

Atbraucis uz Rīgu, Ūdris saprata, ka heroīnu vairs nevajag lietot. Tomēr pagājušajā pavasarī Lieldienās pēdējo reizi pamēģināja, lai līdz galam pārliecinātos, ka tas patiešām ir pilnīgs mēsls, turklāt nemaz nav radošs. "Tu vari apkakāties vai sēdēt aizsalušā peļķē, un nekādas domas vispār nenāk — tu tikai gļuko. No tā brīža es sapratu, ka heroīnu nekad mūžā vairs nelietošu," saka Ūdris un iedziedas Your skin is like velvet līdzi telpā skanošajai A-Ha dziesmai.

Kādā grupas The Hobos darbības pauzē Ūdrim sāka rasties dziesmas latviski, un kopā ar Egonu Kronbergu dzima projekts UK. Ar The Hobos kārtējā mūzikas gada balva bija gājusi secen, bet ar UK Ūdris to atkal dabūja. Viņš apliecina, ka šāda atzinība tomēr svarīga.

Pašlaik Ūdrim ir jauna grupa Maš Maš. "Katram vīrietim vajag harēmu. Vienu sievieti, ar kuru tu guli, vienu, ar kuru tu runā, un vienu, ar kuru tu izej publikā. Līdzīgi ir ar maniem muzikālajiem projektiem — tie visi vajadzīgi, lai es varētu iztīrīt savu hārddisku. Ja to neizdara, var saiet sviestā. Nu jau ir arī ceturtais projekts kopā ar Andi Grīvu — GeorDZAs songs about reliDZAn. Mums ir dziesma Drugs Are Bad For You. Tagad ir sarunātas mēģinājumu dienas ar The Hobos, UK un Maš Maš. Visas dienas ir aizpildītas — galvenais ir kaut ko darīt, un tā ir baigā fīča."

VIDE DIKTĒ NOTEIKUMUS

Ūdris nevienam neiesaka sekot savam piemēram — lietot jebkādas apreibinošas vielas — un uzsver, ka pats to sācis, kad prāts jau nobriedis un kabatā ķīniešu filologa bakalaura diploms. Ķīniešu valodā viņš var sazināties joprojām, bet to tikpat kā nekad neizmanto. Vēlāk Ūdris gāja uz maģistrantūras lekcijām turpat LU Svešvalodu fakultātē, bet tas jau likās garlaicīgi. Uzpīpējot zāli, lekcijas gan šķita interesantākas, bet ātri tapa skaidrs, ka tāds stāvoklis varbūt der dziesmu radīšanai, bet noteikti ne mācībām. "Citreiz es sarakstu dziesmas arī skaidrā, bet, uzpīpējot zāli, pielieku galiņus. Jēga ir tikai tad, ja šajā stāvoklī radi kaut ko, ko vari parādīt cilvēkiem. Ja domā apdolbīties tikai tāpēc, lai pašam būtu interesanti, tam nav jēgas — vienkārši pakāpeniski kļūsti stulbs," uzskata Ūdris. "Uzpīpējot zāli, es padzejoju, paspēlēju, pierakstu kaut ko, bet nekad uzstājīgi neuzbāžos meitenēm, turpretī alkohols ir rape drug7 — sadzēries tu vienmēr uzbāzies pat savu labāko draugu sievietēm."

Reiz pēc cilvēka cieņu apkaunojošas rīcības sava grupas biedra Viļņa Krieviņa vārdadienā Ūdris saprata, ka arī dzeršanai jāpārvelk trekna strīpa. "Andis Grīva ieteica Minesotas programmu. Inčīgi — tev noņem telefonu, un nav interneta. Apkārt visāda vecuma alkoholiķi — arī cietumnieki. Un es pēkšņi jutos labi. Mani neviens nepazīst, esmu starp cilvēkiem, kuriem līdzīgas problēmas. Kādu mēnesi nodzīvoju pozitīvā siltumnīcā, un viena no psiholoģēm man prasīja, vai es gadījumā kaut ko nelietoju pa vidam? Nē! Tajā brīdī es sapratu, ka mēs dzeram vai kaut ko citu lietojam, jo mums to pieprasa vide. Īpaši, ja tu esi mūziķis un tusē ar citiem mūziķiem. Tā vide ir tāda, ka tev ir kaut kas jālieto."

No Minesotas programmas Ūdris atgriezās ārkārtīgi pozitīvs un vēl mēnesi tā nodzīvoja. Reiz sēdējis parkā ar meitu Unu. Viņa baroja baložus, un Ūdris jutis, ka kāds ir uzsēdies uz pleca — tāds smags. "Nesapratu, kas tas ir…. Domāju, ai, nopirkšu vienu kokčiku. Izdzēru kokčiku un… pēkšņi smaguma vairs nebija. Un atkal aizgāja vecais stāsts, bet tajā brīdī es sapratu, ka tu vari lietot, darīt nezin ko, bet visu laiku kaut kas ir jārada. Tas ir rule number one8. Ja tu savu hārddisku netīrīsi, tas nekad nestrādās…"

TĒTIS IR JOKAINS

Ūdris iesaka Latvijā ieviest likumu, ka ģimenēm, kas grib trešo bērnu, tas jāadoptē, jo Latvijā jau ir pietiekami daudz bērnu, kuriem nav vecāku, un kā piemēru min Ķīnu — pārapdzīvotā valsts ar nežēlīgām metodēm apspiež ģimenes, kurās ir vairāk par vienu bērnu. Viņam pašam jau aug divas meitas — Madlēna (9) un Una (5) —, un par trešā bērna adoptēšanas ideju viņš esot runājis ar savu tagadējo meiteni Dailes teātra aktrisi Ilonu Balodi. Varbūt tas šķiet naivums un pat nekaunība — cilvēkam ar šādu dzīvesveidu domāt par bērna adoptēšanu, bet, runājot par meitām, Ūdris pārvēršas līdz nepazīšanai.

Sazvanīts laikā, ko pats sauc par tēva dienām, kad viņš no mātēm paņem pie sevis meitas, Ūdris patiešām atstāj gādīga tēva iespaidu. "Una vispār ir pilnīgs antidepresants. Viņai vienalga, kāds es esmu, — viņa mīl savu tēti un zina, ka tētis ir mazliet jokains, tāds pilnīgs hipiju tētis. Una man citreiz saka: klausies, tēti, tev nevajag palīdzēt uztīt džointu9?" smejas Ūdris.

Pašlaik Ūdrim ir tā sauktais Jēzus vecums, un zīmīga ir viņa apņemšanās pārtulkot latviešu valodā slaveno Endrū Loida Vebera un Tima Raisa rokoperu Jesus Christ Superstar. To viņš nolēmis, kad Dailes teātrī noskatījies Ineses Zanderes tulkoto šo pašu autoru mūziklu Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis, vienā no lomām ir arī Ilona. Reiz naktī, kad sastrīdējies ar Ilonu, Ūdris jau sācis ar Marijas Magdalēnas āriju.

ŠŪPOLES MIERA STĀVOKLĪ

Kad dodamies ārā no Melnā kaķa, Ūdris ieiet spēļu automātu zālē un ievada naudas iesūkšanas mehānismā piecīti. Viens klikšķis, ripas automātā griežas un… ir vinnēts lats, vēl viens — un jau trīs. "Kad būs čiriks, metam mieru," saka Ūdris. Nākamajā piegājienā summa samazinās, bet vēl pēc mirkļa atkal laimējas, un displejs rāda Ls 10,90. "Nu pietiks — ejam!" uzstājīgi izvelku Ūdri uz ielas.

Pateicībā par atturēšanu no spēlēšanas viņš atceras kādu citu gadījumu. Reiz kopā ar tagad no amata atstādināto skandalozo katoļu mācītāju Juri Zagorski, ar kuru Ūdris pēdējos mēnešos daudz laika pavadījis kopā, braukuši no grupas The Hobos Jelgavas koncerta. Pēc Ūdra lūguma piestāt pie diennakts veikala paņemt kaut ko dzeramu Zagorskis sazin kāpēc pieturējis pie Admirāļu kluba. "Viņš zina, ka man ir atkarība no azartspēlēm, bet izaicināja mani. Es, protams, paņēmu viskiju un piegāju pie aparātiem uzspēlēt. Un tad tā vietā, lai mani kā draugs atrunātu, ka jāmet miers, viņš izsauca policiju. Nesaskatot manā darbībā nekādu pārkāpumu, jo man ir tiesības nospēlēt savu koncerta honorāru, policija nolēma apcietināt viņu par viltus izsaukumu… Es pa to laiku paspēju pa***st visu naudu," atceras Ūdris un izklāsta konflikta turpinājuma detaļas, kuru sekas bija redzamas nākamajā dienā grupas The Hobos koncertā Liepājā — dziedātājs uz skatuves kāpa ar pamatīgi uztūkušu vaigu un zilu aci. Kad pēc spēļu zālē notikušās skaidrošanās ar policiju abi nonākuši Ūdra Baložu ielas dzīvoklī, izcēlies kautiņš.

Pēc pāris dienām Zagorski pie sava baltā mersedesa stūres iereibušu apturēja policija, un tapa skandalozais televīzijas sižets par to, kā viņš atteicās kāpt ārā un ieslēdzās mašīnā, bet pēc tam, kad policija, izmantojot savas likumīgās tiesības, izsita logu, rupji lamājās, tika noguldīts zemē un saslēgts roku dzelžos.

Ūdris izstāsta paša veidoto jaunās dziesmas I Love You klipu, kurā vientuļais varonis ilgās pēc sievietēm griež no žurnāliem sieviešu bildes un līmē tās pie sienas. Zagorskis bija pieteicies filmēties klipā, sajutis radniecību ar šo varoni, jo sievietes, lūk, griboties, bet nevar — viņš tomēr ir katoļu priesteris. Nu Ūdris klipā iemontējis arī fragmentus no skandalozā televīzijas sižeta. "Viņš man jau agrāk teica, ka gribējis būt aktieris, bet sanācis mācītājs. Nu tad esi tagad aktieris!" mācītāja amatu jau pazaudējušajam Zagorskim ierosināja Ūdris, kurš paralēli mūzikai pēdējā laikā pievērsies filmēšanai. Uzņēmis pāris klipu un gatavojas pabeigt arī savu pirmo spēlfilmu Džonija trīs vēlēšanās ar Artusu Kaimiņu un Kasparu Znotiņu galvenajās — Džonija un Kretinadzes — lomās. "Šie varoņi principā esam mēs visi mākslinieki — Džonijs ir tas, kurš visu laiku močī, dzer, aizmirst to, ko ir darījis, aizmirst, kā atgriezies mājās, bet nākamajā dienā viņš pamostas un ir Kretinadze, kurš iet, raksta, dara, ir kopā ar meiteni, iet ar bērniem ārā utt. Tas būs mans pirmais kucēns, un es īpaši neiespringstu."

Ūdris ir filmas scenārija autors, režisors un producents, naudu filmai viņš aizņēmies no sava kādreizējā šefa reklāmas aģentūras Ad Astra vadītāja Ginta Laganovska un pirmās meitas Madlēnas mātes Ievas Būmanes. Filmas tapšanā viss nav gājis kā pa sviestu — pirmo nofilmēto materiālu Ūdrim nozaga kopā ar mājas datoru, bet viņš domā, ka tas uz labu — atkārtotais variants esot daudz labāks. Galvā jau ir jauns scenārijs, bet nevar to sākt rakstīt, kamēr šī filma nav pabeigta. Tas pats vecais stāsts par hārddisku, kas jāiztukšo.

Kad mūsu saruna sāk apsīkt, Ūdris izsauc taksi un brauc mājās. Pēc pāris stundām zvana un saka, ka pa ceļam iebraucis spēļu ellē un… nospēlējis visu naudu. Tā, protams, nav ne pirmā, ne pēdējā reize. Ir atkal ko pārdomāt, lai vienā jaukā dienā taptu kāda dziesma. "Skaista ir tikai radoša diena, bet visas jau nevar būt tādas, jo tad to skaisto nemaz nepamanīsi — nebūs ar ko salīdzināt. Laikam vienā Raimonda Paula dziesmā bija tāds teksts: dzīve ir kā šūpoles — te augšā, te lejā, bet tur nebija pieminēts, ka nemaz nav tik reti brīži, kad tajās šūpolēs neviens nešūpojas un tās nekustīgi stāv lejā..."

*

Rolanda Ūdra skaidrojumi:

1vīzija, kas lielākoties nevar realizēties un ātri izgaist

2 smaidi un tu būsi laimīgs (angļu val.)

3 pēcbohēmas stāvoklis

4 narkotika

5 tādas reliģijas piekritēji, kuru dibinājis Bobs Mārlijs un kura balstās uz Jēzus Kristus un marihuānas pielūgšanu

6 zālītes nav, ķīmiskā hanka ir — pašgatavots heroīns

7 narkotika, kas izraisa izvarošanas tieksmes

8 pirmais likums