Mācīties tā, kā strādā smadzenes 14

A. Reihenova piedāvā bērnus neierobežot noteiktā klasē, bet gan ļaut viņiem brīvi apmeklēt jebkuras lekcijas, ko skolēns pats izvēlas atkarībā no savām interesēm un talantiem. Skola gan nosaka dažus obligātos priekšmetus, kas sniedz bāzes zināšanas, tomēr kopumā skolēns savu stundu sarakstu veido pats. Paralēli tam katrā priekšmetā viņš ar vecāku un skolotāju palīdzību izvēlas kādu no trim līmeņiem, kas vislabāk atbilst viņa iedzimtajām spējām attiecīgajā jomā un domāšanas veidam. Tas ļautu, piemēram, to pašu matemātiku ikvienam skolēnam mācīties kopā ar sev līdzīgajiem - matemātiskie prāti tad varētu savā ātrajā tempā apgūt pamatvielu un doties uz priekšu, iegūstot padziļinātas zināšanas, savukārt tie, kam matemātika padodas grūti, sava līmeņa kompānijā varētu ziedot pietiekami daudz laika pamatzināšanu apguvei, nejūtoties slikti par to, ka netiek līdzi citiem. Tāds pats princips darbotos arī citos priekšmetos.

Dalīšanu līmeņos matemātikā A. Reihenova skaidro šādi: pirmā līmeņa skolēni ir tie, kurus saista vārdi, bet ne skaitļi, līdz ar to matemātika viņiem padodas lēni un ar grūtībām, kamēr humanitārās zinātnes - iespējams, pat izcili; otrā līmeņa skolēniem matemātikā sokas tīri labi, taču viņiem nav padziļinātas intereses ne par vārdu, ne par skaitļu pasauli, viņus drīzāk saista jebkura aktīva darbība; trešā līmeņa skolēni ir tie, kam matemātiskā domāšana ir viņu galvenais trumpis.

Šis modelis nodrošinātu, ka katrs skolēns attīsta tieši savas spējas un intereses, uz kā vēlāk būvē arī tālāko izglītību un karjeru, bet netērē laiku, lai mocītos ap augstāka rezultāta «izspiešanu» priekšmetos, kas viņu neinteresē. «Mūsu uzdevums ir pēc iespējas straujāk attīstīt bērna domāšanu, lai viņš dzīvē un darba tirgū aiziet pēc iespējas sagatavotāks,» saka A. Reihenova un norāda - pieejas ieviešana neprasītu nekādas finanses, tikai attieksmes maiņu, un to visu uzsākt visvieglāk būtu lielajās Rīgas skolās.

Modeļa ideja viņai radusies tad, kad nav varējusi noskatīties, kā principa «nauda seko skolēnam» dēļ skolu direktori klases komplektē, uzņemot tajās pēc iespējas vairāk skolēnu, bet nevērtējot viņu spējas un sniegumu. «Redzot, ka valsts ģimnāzijā 10. klasē uzņemti skolēni, kam ir milzu bedres pamatzināšanās un ar kuriem man 10. klases līmenī par matemātiku nav ko runāt, man rokas nolaižas…»

Pedagoģe piedāvā arī skolotājus dalīt līmeņos, kur katru līmeni māca savs pasniedzējs, bet ar skolēnu zināšanu «bedru» aizpildīšanu nodarbojas palīgskolotāji un pēc stundām. Tāpat A. Reihenova uzskata, ka devītās un 12. klases beigu eksāmeni nav nepieciešami un pietiktu ar to, ka skolēna zināšanas attiecīgajā priekšmetā garantē skolotājs - atbilstoši valstī noteiktām skaidrām prasībām katrā no trim līmeņiem.

Šajā modelī liela atbildība jāuzņemas pašam skolēnam. Cik tas ir reāli? Skolotāja saka - mācības, kurās viss izriet no skolēna dabiskās domāšanas ievirzes, spējām un interesēm, rada motivāciju censties un darīt. Jo vairāk tāpēc, ka arī atzīmju sistēma šādā modelī tiktu pārskatīta. A. Reihenovas stundās jau tagad skolēna vērtējums veidojas gan no atzīmēm, gan no punktiem par aktivitāti stundās, mājasdarbos u. c. «Es cenšos piedabūt 12. klasi saprast, ka viņi strādā paši sev. Katras tēmas sākumā viņi mājās gatavo konspektus un uz stundu pie manis nāk jau gatavi par šo tēmu sarunāties, risināt to, ko nav sapratuši, nevis gaidīt, kad es no nulles visu ielikšu mutē,» pedagoģe stāsta.

Lūdzam piedalīties diskusijā par šo tēmu un atbildēt uz Skolas Dienas jautājumiem šeit! 

Raksts publicēts 2. janvāra Skolas Dienā.